„Vēl nav pat deviņi. Vai pēc dažām minūtēm nepasniegsi man masku?”
„Tā bija paredzēts, bet tā ir nogurdinoša formalitāte. Ja tev nav iebildumu, lūdzu to izdarīt tavam draugam Rokam. Patiesībā viņš to lūdza man. Vienalga.”
„Nē. Nē, tā pat ir labāk.” Ir labi, ka Roks tiek iekļauts pēc iespējas vairāk. Man ar viņu jāsalīgst. Publiski draudzības apliecinājumi ir labs sākums.
Lorns atbalsta muguru pret koku. „Mani vecie kauli naktis čīkst. Iešu pārbaudīt apsardzi, lai nebūtu jārunā ne ar vienu no šiem glumajiem ļautiņiem.” Viņš noskatās, kā pār mūsu galvām aizlaižas ločSpārns.
„Ļauj to izdarīt kādam citam.” Kāda sārtā sniedz Lornam viskija glāzi, ko es pasūtīju. Viņa iemīļotāko mārku. Viņš pierunāts pasmaržo dzērienu. „Man nākas tevi redzēt tikai bruņās. Uzvedies kā pienācīgs skolotājs un paliec! Mums tev pietaupītas divas Lagavulin pudeles.”
„Atkal tavas vecās viltības. Divas pudeles par divām treniņu papildstundām, vai tāda nebija noruna? Vajadzēja prasīt vairāk. Ha!”
Ar viskija glāzi rokā viņš lēnā gaitā dodas starp kokiem paspēlēt ķerenes ar mazbērniem. Noskatos, kā dzērienu atnesusī sārtā iejūk pūlī, viņas gaita šķiet kaut kur redzēta.
Sieviete ieķeras man elkonī. Priecīgs pagriežos, bet ieraugu tikai Viktru. Viņa manu vilšanos nepamana.
„Es tiešām ceru, ka violetie uz tavas maskas būs uzlikuši lauvas, nevis Pegazu.” Viņa smejas par manu sejas izteiksmi. „Jā, baumas jau klejo. Derovs au Augusts.” Viņa rotaļīgi nodrebinās. „Tevi vajās sieviešu pūļi.”
Nobolu acis. „Ai, aizveries.”
„Piespied mani!” Viņas roka glāsta manu muguru. „Žēl, ka jau esi kādu atradis.” Sveicinot pamājusi vairākiem jauniem iezīmētajiem no Gāzes gigantiem, viņa pieliecas tuvāk. „Bet vai tas nozīmē, ka nevari paspēlēties?”
„Vai tev vienkārši patīk likt man nosarkt?”
Viktra noņem man no galvas lauru vainagu un, muļķodamās pakniksējusi, uzliek to galvā sev. „Esi mani izskaitļojis. Starp citu, kur tad tava mazā Mustanga?”
„Kāpēc visi ir tik sasodīti ziņkārīgi?”
„Derov,” nesdams Triumfa maskai piemērotu ziloņkaula kasti, mums piebiedrojas Roks. Prētora melnajā formastērpā viņš izskatās labi, mati atglausti atpakaļ. „Man liekas, ka mums jāpulcējas maskas pasniegšanas ceremonijai. Vai tu zini kur? Mani tas viss nedaudz mulsina.”
Viktra sarauc pieri. „Citadeles personāls ir nepilnīgs. Šeit mēnesi valdīja Bellonas. Adrijam nācās izšķirot no sārtajiem spiegus. It sevišķi pēc tā, kas notika Atikā. Šovakar visur ir viņa ļaudis. O, velns! Sākas!” Viktra uzliek lauru vainagu atpakaļ man galvā un velk mani uz laukumu, kur pulcējas zelti. Mūs apturēdams, man ceļā nostājas Sevro.
„Derov,” Sevro steidzīgi uzrunā mani, tad, palūkojies uz Viktru, „ej prom!” Viņa novaikstās un aiziet.
„Tev viņa patīk,” jokojos. „Var redzēt.”
Sevro izliekas, ka nedzird. „Viņa joprojām nav.”
„Fičnera? Vai zvanīji uz viņa viedpulksteni?”
„Nav savienojuma. Tas suņadēls teica, ka nāks. Tāpēc, ja viņa šeit nav, noteikti noticis kas svarīgs. Man vajadzētu to pārbaudīt.”
„Pārbaudi.” Noturu viņu aiz rokas. „Bet pasauc Ragnāru! Un uzmanies!”
„Es vienmēr uzmanos.”
Savādi noskatīties, kā viņš aiziet. Kā nolūkoties savā aizejošajā ēnā un saprast, ka tās liktenis varētu būt šķirts no manējā. Iespējams, ka beigās Sevro būs daudz svarīgāks par mani. Viņš patiešām ir divu pasauļu bērns.
Caur kokiem sekoju pūlim. Zaros ir sakārti sīki lukturīši, kas lej pār zaļo laukumu siltu, baltu gaismu. Šeit nav neviena baltā. Nekādu formalitāšu. Te ir tikpat pieticīgi, cik Triumfā bija grandiozi. Viesi pašķiras manā ceļā. Uzeju uz baltā, bruģētā laukuma, kur uz delfīnu strūklakas apmales kopā ar saviem mazbērniem sēž Loms. Augusts dod zīmi, lai nostājos viņam līdzās pie statujas, kas attēlo aklu jaunavu, kura vienā rokā tur svarus, bet otrā zobenu. Tā ieslīgusi efeju vijumos. Mums piebiedrojas Šakālis. „Dzirdēju, ka būsim brāļi,” saku viņam.
„Kurš gan saka, ka ģimeni nevar izvēlēties?” Viņš izklaidīgi iemet skatu savā viedpulkstenī. „Labāk tu, nevis tas suņabērns Kasijs.”
„Vai kas noticis?” jautāju.
„Jaunas nolādētas pasūtījumu pavēles.” Viņš paceļ galvu. „Atvaino. Uz Marsa viss ir prīmā, manu labo cilvēk. Tikai vēlos, kaut šeit būtu mana māsa. Tu joprojām nezini, kur viņa ir, vai ne?”
Pakratu galvu. Ikreiz, kad kāds viņu piemin, Mustanga attālinās arvien vairāk. Es biju lolojis cerību, ka viņa uzradīsies. Ieradīsies ar blīkšķi, un es zināšu, ka viss ir labi. Tomēr dažas fantāzijas nepiepildās.
„Jūsu uzmanību! Mani labie ļaudis!” pārtraukdams sarunu murdoņu, iesaucas Augusts. „Paldies.” Viņš nokremšļojas, sveic daudzos
Marsa viesus un paloka galvu Tritona arhiGubernatores priekšā. „Lai gan mūsu glāzes dzirksti un vēderi ir pilni, šis vakars neilgs mūžīgi.” Augusts lūkojas viesu rindās, un viņa balss mitrajā gaisā skan stingri un dzedri. Starp kokiem mirdz jāņtārpiņi.
„Mēs zinām, ka šis ir tikai sākums. Karš no mums prasīs daudz. Bet nesteigsimies un neaizmirsīsim tādu uzvaru kā tā, ko redzējām vēl pirms dažām nedēļām. Gribas, lojalitātes un spēka triumfu. Visa parādes greznība bija domāta viņiem. Šādi klusi mirkļi radīti mums.” Viņš pieliek pirkstu pie rētas uz vaiga. „Kad, par spīti savām atšķirībām, varam noliekt galvas un pacelt glāzes par godu neatkārtojamam gribas sasniegumam. Tomēr Dzelzs lietu sasauca viens vīrs. Tāpēc, Derov au Andromed, mēs tevi sveicam!”
„Lai dzīvo Pļāvējs!” tikai nedaudz mani izsmiedams, iesaucas Lorns.
Piekrītoši murd balsis, un laukumā tiek paceltas glāzes. Un viņi dzer. Pagriežoties pa kreisi un redzot Šakāli, nevis Mustangu, pārņem tāds tukšums! Zinot, ka tas viss drīz tiks sagrauts, mans smaids šķiet tik mākslots. Šķiet, ka Viktra jūt manu noskaņojumu, tādēļ, pagāzusi glāzi manā virzienā, piemiedz ar aci.
Augusts aicina Roku, kurš iznāk priekšā, rokās nesdams lielo ziloņkaula kasti. Viņš ieliek to man rokās, bet uzliek uz vāka plaukstu, lai es vēl nevarētu to atvērt.
„Mēs ar tevi kopā esam pieredzējuši daudz.” Viņa balss ir rāma un vienmērīga. „Nakti, kad tevi satiku pirmoreiz, tu sēdēji uz Marsa pils grīdas un raudzījies uz savām asiņainajām plaukstām. Vai atceries, ko toreiz teicu?”
Viņa otra roka pieskaras manai labajai plaukstas locītavai maigi kā pagātnē, kad uz mūsu plaukstām bija mazāk tulznu, mazāk rētu.
„Protams. „Ja tiec iemests dzelmē un nepeldi, tad noslīksi. Tāpēc turpini peldēt,”” citēju. „Es to nekad neaizmirstu.”
„Cik tālu esam nonākuši.” Viņa skatiens slīd pār manu seju, ievērodams katru līniju, katru nepilnību. Prātodams, ko viņš tajā grib saskatīt, piešķiebju galvu. „Lai tevi pasargātu, es būtu bijis gatavs maksāt simtkāršu tava līguma vērtību.”
„Es zinu, Rok.”
„Es būtu miris tevis dēļ kaut tūkstoš reižu, jo tu biji mans draugs.”
Biji. Kaut kas viņa balsī liek man palūkoties visapkārt. Viņam aiz muguras redzu, kā Viktra čukst kādu joku Antonijai un abu kaulainajai mātei. Lorns sniedz saviem mazbērniem šķīvīšus ar tortes gabaliem, ko atnesis kāds īss sārtais. Bet, kad kalpotājs pagriežas, viss manī sastingst. Viņš pagriežas augstprātīgi. Bez pazemības. Pasaulē vēl nav nācis sārtais ar šādu gaitu. Tikai uz pussekundi viņš aizmirsis savu lomu. Es šo gaitu pazīstu. Pazīstu šo cilvēku. Tas ir Vikss. Tam jābūt viņam. Pievēršu skatienu sārtajai, kas atnesa man Lorna viskiju. Lailata. Šakāļa meitene, kas nēsāja matos iepītus kaulus. Tā, kura sadarbojās ar Bellonām. Viņi pārģērbušies par sārtajiem. Zelti ar miesasMaskām. Kontaktlēcām.