Vilki, kas izliekas par jēriem.
Gatavs iekliegties, atkāpjos no Roka, bet tad jūtu viņa tvērienu saspringstam un saprotu, ka viņš no manis atvadījās. Manu roku sadur adata viņa gredzenā. Maigi, tāpat kā viņa skūpsts man uz vaiga.
„Un tā aiziet meļi — ar nolāpītu skūpstu.”
Viens vārds satriec tūkstoš melu.
Ar stingāku seju nekā statujai mums aiz muguras atkāpjas Roks un atver ziloņkaula kastes vāku. Ar klusu sudraba eņģu čīkstu beidzas mana pasaule. Ieraudzījis kastes saturu, Augusts šausmās noelšas. Pēdu tālāk Šakālis, kura skatienā nu redzams ilgi slēpts naids, uzsmaida man un stiepti iegaudojas, ņirgādamies atgāzis galvu atpakaļ kā dzīvnieks.
Beigu signāls.
Viktra tver pēc savas slātes. Antonija atkāpjas. Izvelk no viesmīļa paplātes svilinātāju un iešauj divas reizes Viktrai mugurā. Un divas savai mātei kaklā, pirms kāds ir paguvis pakustēties.
„ARK!” izrāvis savu slāti, kliedz Augusts. „PIE IEROČIEM!”
„GAUDOŅI PIE MANIS!” stumdams tālāk savus mazbērnus, auro Lorns. „Aizsargājiet Pļāvēju!"
Par vēlu. Kamēr Lorns pieceļas, Lailata no savas paplātes apakšas izvelk pulsDunci un no mugurpuses pārlaiž to pār viņa rīkli. Lorns iegrūž starp asmeni un savu kaklu rokas. Zemē nokrīt četri pirksti. Viņš izliecas, grūž uzbrucēju atpakaļ, sagrābis Lailatas roku savā asiņainajā plaukstā. Asmens dūc. Viņi cīkstas. Intīmas šausmas laukumā valdošā haosa centrā.
Pa manu ķermeni izplatās inde.
Ar kasti klēpī saļimstu zemē.
Ar muguru pret aklo skulptūru.
Paralizēts.
Šakālis slīd caur asinspirti kā reptilis pa ledu. Viņš vēro noduršanu un asinsizliešanu un ierauga, ka Lorns joprojām cīnās ar Lailatu, kas cenšas pārgriezt viņa rīkli. Lorns pamanās pacelt no zemes saplēsta stikla lausku un sniedzas, lai iedurtu to Lailatai kājā, kad Šakālis pieliecas, brīdi vēro veco vīru un tad lēni iestumj viņam vēderā asmeni.
„Viņi kļūdījās. Tavi sāni nav no akmens.”
Kad Šakālis parauj asmeni uz augšu, Lorna sejā uzplaiksna bailes. Mana slātes skolotāja skatiens šaudās starp mani un viņa mazbērniem. Viņš cenšas piecelties, cenšas sakopot pēdējo niknuma devu. Cenšas kaut ko teikt. Bet viņa ķermenis ir viņu pievīlis. Lorns au Arks nekad vairs neredzēs savu salu. Nekad nenoglāstīs sava grifa spārnus. Nekad nedzirdēs mazbērnu smieklus un nesatiks Lisanderu — mazdēlu, ko viņam apsolīju. Es viņam to visu atņēmu. Es viņu izrāvu no nošķirtības un miera, ko viņš tik ļoti vēlējās, bet zināja, ka nav pelnījis. Drīz vien viņa acis vairs neko neredz, Šakālis izvelk savu asmeni, bet Lailata pabeidz iesākto ar lēnu, zāģējošu kustību.
Izspiežu garu vaidu. Tas ir viss, ko es spēju. Lejup pa rīkli slīd siekalas. Asinīm noplūdusi, pie manis pierāpo Viktra. Visa šī haosa vidū kā statuja stāv Roks.
Tālumā dūc pulsa ieroči. Kad, pārraudami skaņas barjeru, nolaižas tumši apveidi, debesīs nogrand pērkons. Viņi nāk no maskēta kuģa. Kaut kas ir ielavījies Citadeles teritorijā. Kur ir visas patruļas?
Laukuma vidū, uz akmeņiem nodunēdami, nolaižas obsidiāni un prētorieši. Viņi seko tiem, kas izbēguši no slepkavām dārzā, un klusi un efektīvi tos nomedī. Piebeigdama mantiniekus, pārraudama pusi tūkstošgades senu dzimtu dzīves ritējumu, slaktiņu vada Antonija. Viņi saņem gūstekņus. Lailata smejas kopā ar Viksu. Viņi noloba no sejām elektroniskās miesasMaskas un izpurina zeltainos matus. Viņiem aiz muguras visā savā krāšņumā nolaižas Aja, viņas bruņas mirdz laternu gaismā. Viņa vēro asinspirti ar drūmu, apmierinātu seju. Tik tikko viņu pamanu, jo Ajai līdzās nolaižas kāds sens draugs. Kasijs.
„Virdžīnija?” viņš jautā.
„Baidos, ka viņas šeit nav,” atbild Šakālis.
„Brīdināta?”
„Sadusmota. Mīlnieku ķilda.”
Viktra pamanās aizrāpot līdz manām potītēm. Ceļu no vietas, kur viņa tika sašauta, iezīmē asinis. Tās ir uz viņas lūpām. Es nejūtu viņas pieskārienu.
„Es nezināju,” Viktra čukst. „Derov, es nezināju!”
Aja noliecas pie Lorna līķa, noņem no viņa jostas slāti un uz mūžu aizver sava skolotāja acis. Viņš ieroci pat neizvilka. Pienāk Kasijs, apstājas pie manām kājām, notupstas uz ceļa un vēro mani.
„Vai viņš var pakustēties?” viņš jautā Rokam. „Dzejniek!"
„Nē. Bet viņš tevi dzird.”
„Tu nogalināji manu ģimeni, Derov. Viņus visus. Es, Džulians — tā ir viena lieta. Bet bērnus? Kā tu varēji?” Es nesaprotu, par ko viņš runā. „Es atradīšu Sevro. Atradīšu Mustangu. Žēlastības nebūs.” Kasijs ar jauno roku pieskaras emaljētajam slātes spalam.
„Tu nedrīksti viņu nogalināt,” Kasijam aiz muguras saka Roks. „Tu zini, kas viņš ir.” Roks uzliek Kasijam uz pleca plaukstu. „Kasij, Valdnieces pavēle bija skaidra.”
„Sekcija,” murmina Kasijs. Viņš vēro mani, un šķiet, ka nemaz nav bijis tāda laika, kad šis cilvēks sauca mani par brāli. Nekad nav bijis cerības, ka nebūsim tādi, kādi esam. Viņš rupji sagrābj manu roku. Mirkli man šķiet, ka viņš to krata. Tā vietā Kasijs nozog gredzenu, ko nopelnīju. Dzelzs vilku, kura dēļ Pārejā nogalināju viņa brāli. Mans pirksts bez tā ir kails.
Viņš iztaisno saliekto celi un izslējās virs manis, vairāk atgādinādams nevis ērgli, bet skaistu maitu liju. „Džulians. Lea. Pakss. Kvinna.
Nezāle. Harpija. Trūdkupris. Takts. Lorns. Viktra. Viņi bija pelnījuši vairāk nekā aiziet nāvē verga dēļ.” To pateicis, viņš atstāj mani Roka ziņā.
Pasaule ir klusa, tikai kaut kur skan šņuksti un sirēnu gaudas. Gulēdama man pie sāna, Viktra izdziestot noskatās, kā aiziet Kasijs. Viņas gudrās acis lūkojas manī un nesaprot.
„Mums jāpasteidzas!” asinspirts vidū iesaucas Aja. „Viņi zina, ka esam šeit. Ņem savu tēvu un ejam!”
Šakālis paloka galvu. „Vēl mirkli, ja drīkstu lūgt.”
Vairākus metrus tālāk trīs viesmīļi piespieduši pie zemes Augustu. Kad, pārkāpis Lorna apgānītajam ķermenim, tuvojas Šakālis, viņi pieslien arhiGubernatoru kājās.
„Vai tev nepatīk maska, Derov?” viņš uzsauc man. „Pagatavoju to īpaši tev pēc tam, kad Atikā tik skaidri sevi atklāji!”
Šakālis pagriežas pret savu tēvu. „Kā tev šķiet, tēvs? Vai šī viltība bija tava vārda cienīga?”
„Tu briesmoni!” Augusts iespļauj viņam sejā. „Ko tu esi izdarījis?” „Tātad tu nelepojies?” Šakālis noslauka spļāvienu un paskatās uz to. „Sasodīts!”
„Pārtrauc to. Dēls, tu esi mūs pazudinājis!”
„Adrij…” nepacietīgi iejaucas Aja. „Mums jāiet.”
Šakālis sper soli uz priekšu. „Tātad tagad tu sauc mani par savu dēlu?” Viņš nosodoši klakšķina mēli un piekārto tēva žaketi. „Vai es biju tavs dēls, kad tu atstāji mani uz akmens, lai mani aprītu stihijas? Trīs dienas. Es biju zīdainis. Padome pat negribēja Attīrīšanu. Bet tu domāji, ka esmu tik vājš, bet Klaudijs tik spēcīgs. Vai viņš bija spēcīgs, kad liku Kārnām sašķaidīt viņa galvu?”
Viņa tēva lūpas nodreb. „Ko?”
„Es samaksāju Karnam au Bellonam septiņu miljonu kredītu un sešas sārtās, lai viņš aptraipa Klaudija meiteni. Es zināju, ka Klaudija goda izjūta iedzīs viņu ringā. Smieklīgākais ir tas… ka tā bija tava nauda. Es tev to prasīju, lai varētu ieguldīt savā nākotnē. Un tā arī darīju.” Viņš sarauc pieri. „Tēvs, vai tu tiešām domāji, ka desmitgadīgam puikam interesē sudraba tirgus? Tev vajadzēja man pievērst vairāk uzmanības.”