„Tu nogalināji Klaudiju,” Augusta balss salūst, un viņš, aiz bēdām drebēdams, sašļūk gūstītāju rokās. „Tu nokāvi manu zēnu.”
Tas salauztu Mustangas sirdi.
„Es esmu tavs zēns,” novelk Šakālis. „Es biju labs dēls. Es tevi pielūdzu. Bijos no tevis. Klausīju tev. Iemācījos visu, ko gribēji, lai apgūstu. Gāju, kur tu gribēji, lai eju. Es darīju visu, ko liki. Tomēr ar mani bija par maz.”
Augusts krata galvu, atguvis niknumu, bet prētorieši saslēdz viņa rokas magnētiskās važās. Viņš paceļ acis, lai paskatītos uz briesmoni, ko ir radījis. „Man vajadzēja nožņaugt tevi vēl šūpulī.”
„Nāc nu, tēvs…”
„Tu neesi mans dēls.”
Adrijs saraujas. Izteicis šos dažus vārdus, Augusts kaut ko atbrīvo. Un pagaist Adrija mazā cerība kādreiz tikt mīlētam. Viņš nomet savu cilvēcību un paliek vienīgi Šakālis.
„Tad ardievu, cerības, un līdz ar cerībām ardievu, bailes! Ardievu, nozēla, — viss labais man ir zudis." Viņš čukst kādai tālai, gaistošai balsij sevī un slinki pieliek svilinātāja stobru tēvam pie pieres. „Ļaunum, esi mans labais!"
„Stāt!” Aja sper soli. „Adrij! Valdnieces vārdā…”
Šakālis iešauj tēvam galvā.
Ēo slepkava saļimst zemē, un es jūtu, kā manā sirdī plešas tukšums. Nāve nes nāvi, kas nes nāvi. Par to mani brīdināja Dejotājs. Tāpēc Mustanga teica, lai neuzticos viņas brālim. Tāpēc mani draugi mirs. Tāpēc miršu es. Jo es nespēju mēroties spēkiem ar šo ļaunumu.
Kurš gan spēj?
„Tu stulbais, sīkais čūskulēn!” kliedz Aja. „Valdniecei viņš bija vajadzīgs, lai atrunātu Tālo Novidu! Sasodīti nolādēts!” Viņa paceļ galvu un redz caur tumsu skrienam liesmojošu sliedi. Kāds strauji tuvojas no atmosfēras augstākajiem slāņiem. Kad prētorieši sastopas ar pirmajiem Augusta un Lorna karavīriem, Citadeles teritorijā sāk zibēt pulsa ieroču šāviņi.
„Es devu tev šo balvu,” pametis zodu manā virzienā, saka Šakālis. „Neīdi nu tagad.” Viņš ieskatās viedpulkstenī un norāda uz švīku debesis. „Tuvojas Telemani. Iesaku doties prom, ja vien nevēlies ar viņiem paspēlēties.”
Kasijs piekrīt. „Loms un Augusts ir miruši. Šī armija iznīks.”
Aja pavēl saviem prētoriešiem atgriezties kuģī. Viņi nāk pacelt mani no zemes. Viktras roka uz manas kājas atslābst. Viņas acis nu ir aizvērtas. „Rok” murminu caur indes miglu. „Brāli…”
„Nē. Nē” viņš saka, joprojām būdams pats, nevis kāds briesmonis, joprojām kluss un mierīgs, ja ne šausmīgs savās skumjās. „Tu esi sarkanā dēls, bet es — zelta dēls. Pasaule, kurā esam brāļi, ir zudusi.” Tad viņš pienāk tuvāk, pieliecas un ar saudzīgām rokām pagriež man pret seju ziloņkaula kasti manā klēpī. „Un šajā pasaulē Zelta vara nekad negaisīs.” Ieskatos kastē, un mana sirds sašķīst.
Sagrūst viss, kas bijis un kam bija jābūt. Eo sapnis ir iegrūsts tumsā. Lai kur jūs esat, Sevro, Mustanga, Ragnār, neatgriezieties šajā pasaulē! Te ir pārāk daudz sāpju. Pārāk daudz bēdu, lai to jebkad vērstu par labu.
Es skatos lejup kastē un redzu Fičnera galvu veramies man pretī bez acīm, ar mutē sabāztām vīnogām. Arējs, mūsu vienīgā cerība, vienīgais cilvēks, kurš izglāba mani, kad biju salauzts, un deva man iespēju tiekties pēc kaut kā labāka nekā atriebība, ir noslaktēts. Mēs esam pazudināti.
SARKANĀS SACELŠANĀS TRILOĢIJA
SARKANĀ SACELŠANĀS. ZELTA DĒLS. RĪTA ZVAIGZNE