Vienu sestdaļu lielā gravitācija ļauj šiem lunasdzimušajiem būvēt pēc sirds patikas. Un to viņi arī dara. Aiz Citadeles teritorijas horizontu dursta torņi un pilsētas panorāma. Visur stiepjas kāpCeļi, kas palīdz iedzīvotājiem viegli pārvietoties pa gaisu. Kāpņu tīkls plešas starp augstajiem torņiem kā efejas un savieno debesis ar apakšRajonu ellēm. Pa to kā skudras pa vīteņaugiem lodā tūkstošiem cilvēku, kamēr ap maģistrālēm dūkdamas lidinās pelēko partuļlaivas.
Augusta namam piešķirta villa, ko ieskauj trīsdesmit akri priežu meža Citadeles teritorijā. Tā ir skaista vieta — viena no pārējām skaistajām vietām cēlajā Citadelē. Te ir dārzi, takas, mazos, spārnotos akmens zēnos iekaltas strūklakas. Un citas tamlīdzīgas blēņas.
„Vai nevēlies kravates sesiju?” vaicāju Rokam, ar zodu norādīdams uz treniņzāli pie villas. „Mans prāts ņem kājas pār pleciem.”
„Es nevaru,” saviebies saka Roks, palaizdams garām pārējos šķēpnešus un viņu kalpotājus, kas dodas villas virzienā. „Man jāiet uz konferenci par Pārvaldes laikmeta kapitālismu.”
„Ja tu gribēji nosnausties, esmu pārliecināts, ka villā ir gultas.”
„Vai tu joko? Galveno runu teiks Regula ag Sans.”
Nosvilpjos. „Pats Dzīvsudrabs. Tad tu grasies iemācīties, kā no grants iegūt briljantus? Esi dzirdējis runas, ka viņam pieder divu olimpisko bruņinieku līgumi?”
„Tās nav runas. Katrā ziņā ne pēc manas mātes domām. Atsauc atmiņā to, ko Augusts teica Valdniecei kronēšanas dienā. „Vīrs nekad nav par jaunu, lai nogalinātu, nekad par viedu, nekad par spēcīgu, bet pārāk bagāts viņš var kļūt sasodīti ātri.””
„To teica Arks.”
„Nē, esmu drošs, ka tas bija Augusts.”
„Es pakratu galvu. Pārbaudi faktus, brāl’. To teica Lorns au Arks, bet Valdniece pagriezās un atbildēja: „Niknais bruņiniek, tu aizmirsti, ka esmu sieviete.””
Vismaz manai paaudzei Arks ir dzīvs mīts. Viņš bija Marsa Zobens un Niknais bruņinieks vairāk nekā sešdesmit gadus, bet nu dzīvo noslēgtībā. Iezīmētie bruņinieki no visām Sabiedrības malām ir piedāvājuši viņam veselu pavadoņu dāvinājuma zīmes apmaiņā pret nedēļu ilgu skološanu viņa kravates formā „Vītolceļš”. Viņš bija tas, kurš nosūtīja man gredzenNazi, kas nogalināja Apolonu, un tad piedāvāja man vietu savā namā. Toreiz es no tās atteicos, vecā vīra vietā izvēlēdamies Augustu.
„Tu aizmirsti, ka esmu sieviete,” Roks atkārto. Viņš šos impērijas stāstus tur dārgā piemiņā, tāpat kā es biju iemīļojis teikas par pļāvēju un ieleju. „Kad atgriezīšos, parunāsim. Bez ierastajām pļāpām.”
„Tu gribi teikt, ka negvelzīsi par bērnības mīlestību, nesadzersies pārāk daudz vīna un poētiski neapdziedāsi Kvinnas smaida formu un etrusku apbedījumu daili, līdz atlūzīsi?” es vaicāju.
Drauga vaigi piesarkst, bet viņš uzliek plaukstu uz krūtīm. „Zvēru pie sava goda.”
„Tad atnes muļķīgi dārga vīna pudeli un parunāsim!”
„Atnesīšu trīs.”
Noskatos, kā viņš aiziet, mans smaids ir siltāks nekā skatiens.
Kopā ar Roku uz konferenci dodas vēl vairāki citi šķēpneši. Pārējie iekārtojas villā, kamēr Augusta pelēko apsardzes komandas pārmeklē teritoriju. Zeltiem kā ēnas seko obsidiānu miesassargi. Pastāvīgā straumē villā ierodas graciozi sārtie, kurus no Citadeles dārza pasūtījuši arhiGubernatora nama personāla locekļi, kas noguruši no ceļa un vēlas nedaudz izklaidēties.
Sārto Citadeles pārvaldnieks aizved mani uz manu istabu. Iegājis pa durvīm, es smejos. „Iespējams, ir notikusi kāda kļūme,” saku, aplūkodams mazo istabiņu ar tai pievienoto vannasistabu un sienas skapi. „Es neesmu slota.”
„Es nesa—”
„Viņš nav slota, tādēļ neietilps šajā kambarī,” stāvēdama durvīs aiz mums, paskaidro Teodora. „Tas neatbilst viņa stāvoklim.” Viņa paveras visapkārt, nosodījumā vīzdegunīgi ostīdama gaisu. „Šis nederētu par skapi pat manam apģērbam uz Marsa.”
„Šī ir Citadele. Nevis Marss.” Pārvaldnieka sārtās acis ievēro grumbas Teodoras novecojušajā sejā. „Šeit nav tik daudz vietas bezjēdzīgām lietām.”
Teodora mīļi pasmaida un norāda uz rozā kvarca koka piespraudi pie vīrieša krūtīm. „Paskat tik! Vai tā ir Driopas dārza melnā papele?” „Pieļauju, ka šī ir pirmā reize, kad skati to savām acīm,” viņš augstprātīgi saka un pievēršas man. „Es nezinu, kā viņi audzina jūsu sārtos Marsa dārzos, dominus, bet uz Lunas jūsu verdzenei vajadzētu pacensties izturēties mazāk aizgrābti.”
„Protams. Cik nepieklājīgi no manas puses,” Teodora atvainojas. „Es vienkārši domāju, ka būsiet pazīstams ar Matronu Kārenu.” Pārvaldnieks apmulst. „Matronu Kārenu…”
„Dārzos kopā bijām meitenes. Nododiet viņai sveicienus no Teodoras un pasakiet, ka ar prieku apmeklēšu viņu, ja viņai būs kāds brīvāks brīdis.” „Jūs esat Roze.” Viņa seja nobāl kā krīts.
„Biju. Visas ziedlapas reiz novīst. Ak, bet pasakiet man, lūdzu, savu vārdu! Es tik ļoti vēlētos viņai uzslavēt jūsu viesmīlību!”
Viņš nomurmina kaut ko diezgan nesaklausāmu un dodas prom, Teodorai paklanījies dziļāk nekā man.
„Vai bija jautri?”
„Vienmēr ir prieks nedaudz izrādīt varu. Pat tad, ja viss pārējais jau sācis zust.”
„Izskatās, ka mana karjera beidzas, bet tavējā sākas.” Drūmi iesmējos un pieeju pie holoDispleja, kas novietots pie gultas.
„Es neieteiktu,” viņa saka.
Iekožu apakšlūpā — tas ir mūsu signāls, ka telpā ir izspiegošanas ierīces.
„Nu, protams, arī tas. Tomēr holoTīkls… nav tā vieta, kur tu šobrīd vēlētos atrasties.”
„Ko par mani runā?”
„Viņi prāto, kur tevi apglabās.”
Nepagūstu atbildēt, kad kāds jau klauvē pie manu durvju aplodas. „Dominus, lēdija Julii lūdz jūsu klātbūtni.”
Sekoju Viktras sārtajam uz viņas istabas privāto terasi. Izskatās, ka viņas vanna vien ir lielāka par manu gultu.
„Tas nav godīgi,” aiz ziloņkaula bālā lavandas koka stumbra saka kāda balss. Pagriežos un ieraugu Viktru, kas spēlējas ar krūma ērkšķiem. „Tas, ka tevi palaiž vaļā kā tādu pelēko algotni.”
„Kopš kura laika tev rūp, kas ir godīgi, Viktra?”
„Vai tev vienmēr jāmeklē kašķis ar mani?” viņa vaicā. „Nāc, apsēdies!” Par spīti rētām, kas atšķir viņu no māsas, Viktras slaidajā augumā un starojošajā sejā nevar atrast nevienu īstu trūkumu. Viņa sēž, smēķēdama kaut kādu dizaineru radītu smēķi, kas smaržo pēc saulrieta pār izcirtumu mežā. Viņas kaulu struktūra ir smagnējāka nekā Antonijai, Viktra ir garāka un šķiet kā no kausēta metāla izlieta būtne — kā stūrainā formā dziestošs šķēpa uzgalis. Viņas acīs mirdz aizkaitinājums. „Es neesmu tava ienaidniece, Derov.”
„Kas tad tu esi? Draugs?”
„Cilvēkam tavā stāvoklī draugi noderētu, vai ne tā?”
„Man labāk noderētu ducis aptraipīto miesassargu.”
„Kuram gan ir nauda tādām lietām?” viņa smejas.
Es saraucu uzacis. „Tev.”
„Nu, tie nespētu pasargāt tevi no tevis paša.”
„Es tomēr vairāk raizējos par Bellonas slātēm.”
„Raizējies? Vai to es redzēju tavā sejā, kad nosēdāmies?” Viņa ļauj līksmai nopūtai pasprukt no lūpām. „Interesanti. Zini, es biju iedomājusies, ka tās ir bailes. Šausmas. Visas patiešām apbēdinošās izjūtas. Jo tu zini, ka šis mēness kļūs par tavu kapu.”