„Tu ari par to pašu? Man likās, ka mēs vairs nekašķējamies,” saku. „Tev taisnība. Vienkārši tu man liecies ārkārtīgi savāds. Vai vismaz savādi man šķiet draugi, ko esi izvēlējies.” Viņa apsēžas man blakus uz
strūklakas apmales. Papēži skrāpē seno akmens gridu. „Tu vienmēr esi turējis mani pa gabalu, kamēr pielaid sev klāt Taktu un Roku. Roku es saprotu, lai gan viņš ir mīksts kā sviests. Bet Takts? Tas ir kā diegot zobus ar čūsku un gaidīt, ka netiksi sakosts. Vai tu viņu uzskati par savu draugu tādēļ, ka viņš bija viens no taviem vīriem Institūtā?”
„Draugs?” es smejos par šādu iedomu. „Pēc tam, kad Takts pastāstīja man, ka bērnībā viņa brāļi salauzuši viņa mīļāko vijoli, es liku Teodorai iztērēt pusi mana bankas konta par Stradivari vijoli no Dzīvsudraba izsoļu nama. Takts nepateica man pat paldies. It kā es būtu iedevis viņam akmeni. Viņš jautāja, kam viņam tā. Es teicu: „Lai tu varētu to spēlēt.” Viņš prasīja, kāpēc. „Jo mēs esam draugi.” Viņš vēlreiz uz to palūkojās un aizgāja. Pēc divām nedēļām es uzzināju, ka viņš to ņēmis un pārdevis, lai iztērētu naudu par narkotikām un sārtajām. Viņš nav mans draugs.”
„Viņš ir tāds, kādu viņu padarīja paša brāļi,” Viktra vilcinādamās piebilst, it kā šaubītos, vai atklāt man šo informāciju. „Kā tev šķiet, kad viņš ir kaut ko saņēmis, par ko viņam nekas netiek prasīts pretī? Tu liki viņam justies neērti.”
„Kā tev šķiet, kāpēc es esmu piesardzīgs attiecībā uz tevi?” Pieliecos tuvāk. „Tas tādēļ, ka /«vienmēr kaut ko gribi, Viktra. Gluži tāpat kā tava māsa.” „Ak. Man jau likās, ka tā varētu būt Antonijas vaina. Viņa vienmēr visu sabojā. Kopš brīža, kad tā vilcene izgrauzās laukā no manas mātes klēpja un nozaga cilvēku drēbes. Labi, ka es piedzimu pirmā, citādi viņa būtu varējusi nožņaugt mani šūpulī. Turklāt viņa ir tikai mana pusmāsa. Dažādi tēvi. Māte nekad nav uzskatījusi, ka monogāmijai būtu liela jēga. Tu taču zini, ka Antonijas uzvārds ir Severa, nevis Julii. Tas tikai tāpēc, lai uztaisītu mātei uz galvas. Kašķīgā sīkaļa. Un viņas morālā bagāža tiek uzkrauta man! Smiekli nāk.”
Viktra spēlējas ar daudzajiem nefrīta gredzeniem, kas rotā viņas pirkstus. Man tie šķiet savādi, jo veido kontrastu ar viņas skarbo, rētaino spartietes seju. Tomēr Viktra vienmēr ir bijusi kontrastu sieviete.
„Kāpēc tu ar mani runā, Viktra? Es nevaru neko tavā labā izdarīt. Man nav nekāda stāvokļa sabiedrībā. Nav armijas, ko komandēt. Man nav naudas. Un man nav reputācijas. Visu to lietu, ko tu turi augstā vērtē.”
„Ak… Es turu vērtē ari citas lietas, dārgumiņ. Bet reputācija gan tev ir. Plīnijs ir par to parūpējies.”
„Tātad viņš tomēr ir piedalījies tenkošanā. Biju domājis, ka Takts vienkārši brūķē muti.”
„Piedalījies? Derov, viņš ir karojis pret tevi, kopš lieci ceļus Augusta priekšā!” Viņa iesmejas. „Pat vēl pirms tam. Viņš ieteica Augustam nogalināt tevi turpat uz vietas vai vismaz tiesāt tevi par Apolona slepkavību. Vai tad tu nezināji?” Redzēdama manu izbrīnīto skatienu, viņa nogroza galvu. „Tas, ka tu to aptver tikai šobrīd, parāda, cik slikti esi sagatavots spēlēt šo spēli. Un tieši tādēļ tiksi nogalināts. Tāpēc es ar tevi runāju. Es gribētu, lai tu atrodi kādu alternatīvu, nevis skumsti savos drausmīgajos apartamentos. Citādi atnāks Kasijs au Bellona un ar nazi ieurbsies, lūk, šeit…” Viņa noglāsta manas krūtis, ar garu nagu iezīmēdama manas sirds kontūru, „…un pasniegs savai mātei pirmo īsto maltīti šo gadu laikā.”
„Ko tad tu iesaki?”
„Iesaku tev pārstāt pinkšķēt.” Viņa pasmaida un sniedz man datuSloksni. Negribīgi satveru plānās metāla sloksnes galu, bet Viktra nelaiž to vaļā un pievelk mani pie strūklakas apmales, sev starp kājām. Viņas lūpas paveras, mēle pārslīd pār virslūpu, bet acis pēta manu seju augšup un augšup, līdz mūsu skatieni sastopas, un viņa vēlas iedegt manās acīs uguni. Tomēr tur nekā nav. Ar kaķenes nopūtu viņa palaiž datuSloksni. Pārslidinu to pār savu personīgo viedpulksteni, un displejā parādās kāda kroga reklāma.
„Tas neatrodas Citadeles teritorijā,” saku.
„Nu un?”
„Ja es došos prom, tiks atklāta medību sezona, kas var prasīt manu galvu.”
„Tad neliec manīt, ka dodies prom.”
Soli atkāpjos. „Cik daudz viņi tev samaksāja?”
„Tu domā, ka tās ir lamatas!”
„Vai tā ir?”
„Nē!”
„Kā lai zinu, ka tu saki patiesību?”
„Vairums cilvēku nevar atļauties patiesību. Es varu.”
„Ak, pareizi. Aizmirsu. Tu nekad nemelo.”
„Es esmu no gens Julii.” Viņa lēni pieceļas, dusmas izvijas kā slāte. „Mana ģimene nodarbojas ar tirdzniecību tādā mērogā, ka varētu nopirkt kontinentus. Kurš varētu atļauties nopirkt manu godu? Ja… kādudien es kļūšu par tavu ienaidnieci, es tev to pateikšu. Un pateikšu arī, kāpēc.” „Visi ir godīgi, līdz tiek pieķerti melos.”
Viņas smiekli ir aizsmakuši un liek man justies mazam un zēniskam, atgādinot, ka Viktra ir septiņus gadus vecāka par mani. „Tad paliec, Pļāvēj. Paļaujies uz gadījumu. Paļaujies uz draugiem. Slēpies šeit, līdz kāds nopirks tavu līgumu, un lūdz dievu, lai tas nebūtu izdarīts tikai tāpēc, lai pasniegtu tevi Bellonām uz paplātes kā sivēna cepeti.”
Es apsveru savas izredzes un pasniedzu roku, lai palīdzētu viņai piecelties. „Nu, ja tu to pagriez tā…”
„Pulkvedis Valentīns?” Viktra vaicā īsākajam no diviem pelēkajiem, kas sagaida mūs uz kuģa trapa. Tā ir īsta sūdu bundža. Viens no neglītākajiem lidaparātiem, kādus esmu redzējis. Kā āmurzivs galva. Noraizējies pametu skatu uz garāko no pelēkajiem.
„Jā, domina,” saka Valentīns, pamādams savu betona ķieģeļa galvu stīvā precizitātē, kas apgūta, kāpjot arvien augstāk pa dienesta kāpnēm. „Vai esat droši, ka netikāt izsekoti?”
„Droši kā nāve,” nosaka Viktra.
„Tad mums vajadzētu ātri doties.”
Nopētījis klajumu aiz mums, sekoju Viktrai uz lidaparāta klāja. Kolīdz izgājām no Augusta villas, apvilkām rēgSegus. Pēc duča apslēptu gaiteņu un sešiem gravLiftiem ieradāmies putekļainā, reti izmantotā Citadeles nolaišanās platformu zonā. Tur palika Teodora. Viņa gribēja nākt tālāk, bet tur, kurp dodamies, es viņu līdzi neņemšu.
Kuģa traps aiz mums aizslīd ciet. Transporta lidaparāta nelielo pasažieru salonu aizņēmuši divpadsmit skarba paskata pelēkie. Sie nav parādes kareivji. Tikai sava tumšā aroda meistari.
Lai gan pastāv standarti, cilvēku ģenētikas un Sabiedrības ekosistēmu dažādības dēļ krāsu toņi mēdz būt dažādi. Venēras pelēkie bieži mēdz būt tumšāki un sīkāka auguma nekā tie, kas dzimuši uz Marsa, bet ģimenes var pārcelties uz dzīvi ari citur. Talanta līmeņi katrā krāsā var būt vēl daudzveidīgāki nekā izskats. Vairumam pelēko nav lemts nekas cits kā vien patrulēt iepirkumu centros un pilsētu ielās. Daži dienē armijā. Citi nonāk raktuvēs. Bet ir arī īpašs pelēko paveids, kas piedzimst sevišķi neganti un viltīgi un visu mūžu tiek trenēti medīt savu saimnieku Zelta ienaidniekus. Kā šie, ar kuriem sēžam kopā lidaparātā. Viņus dēvē par dzinējiem kā jaukteņu suņus, ko uz Zemes audzēja neparasti zaglīgus, drošus un ātrus tikai vienam nolūkam — nogalināt dzīvniekus, kas lielāki par pašiem.
„Mēs dodamies uz Zudušo pilsētu, un jūs esat tikai divpadsmit?” vaicāju.
Es zinu, ka viņu ir pietiekami. Man vienkārši nepatīk pelēkie. Tāpēc kaitinu tos.
Viņi mani uzlūko ar klusu atturību kā ģimene, kas uz lielceļa sastapusi svešinieku. Valentīns ir tēvs. Viņš ir veidots kā drukns netīra ledus bluķis, no kura ar sarūsējušu asmeni izgrebts cilvēks; vēja aprautā seja ir tumša, skatiens — šaudīgs. Viņa leitnante Suņ-hva paliecas uz mūsu pusi, viņa ir cieta un mezglaina kā olīvkoka stumbrs.