Spriežot pēc viņu kontinentāli etniskajiem vaibstiem, abi dzimuši uz Zemes. Šie pelēkie uz sava civilā apģērba nenēsā Sabiedrības leģiona trijstūra nozīmes. Tas nozīmē, ka viņi ir nokalpojuši savus obligātos divdesmit gadus.
„Mums ir uzdots jūs aizsargāt, dominus,” saka Valentīns, kamēr Suņ-hva pielādē savas kreisās plaukstas locītavas iekšpusē piestiprinātu eksotisku ieroci. Izskatās balstīts uz plazmas stariem. „Mana komanda ir sagatavojusi drošu ceļu. Paredzamais laiks ceļā — divdesmit četras minūtes.”
„Ja Plīnijs uzzinās, kurp dodos, vai ja Bellonas zina, ka esmu ārpus Citadeles robežām…”
„Dzinēji par situāciju ir informēti,” saka Viktra.
„Es neredzu Zelta nozīmi. Algotņi?”
„Tas nozīmē, ka esam gana labi, ja reiz tik ilgi nodzīvojām, dominus,” Valentīns neizteiksmīgi paskaidro. „Esam sagatavojušies iespējamiem scenārijiem. Ir noorganizēti risinājumi un atbalsts neparedzētiem gadījumiem.”
„Cik liels atbalsts?”
„Pietiekams. Mēs esam tikai pārvadātāji, dominus” Viņa mute sagriežas smlniņā, un es ticu viņa teiktajam. „Lielāka problēma par Bellonām ir trešās puses, kas nodomājušas, ka tām ceļā patrāpījusies laba iespēja. Tur, kur dodamies mēs, trešo pušu būs ellīgi daudz, dominus. Tas apgrūtina iespējas sasniegt pozitīvu operācijas rezultātu. Suņ-hva?”
„Uzvelciet šīs.” Suņ-hva pamet man somu ar vienkāršu apģērbu. Viņas balss turpina skanēt monotonā dūkoņā. „Jūs esat garš, tur ne sūda nevar padarīt, bet mēs ātri piekrāsosim ar šo un Šo, un šo.” Viņa pamet Viktrai citu somu. „Pārjums priekšnieks jau teica, ka būsiet saģērbusies pārāk grezni.”
Par to Viktra smejas.
„Uzgaļus nost, zēni!” Valentīns iesaucas, kad kuģis nodreb un paceļas gaisā. „Esam gaisā!” Ietrenētās rokās nozib dullinātāji un svilinātāji. Stakato — tērauds pret tēraudu. Kā metāla kauliņi, kas noklab, kad pistoles kamerā ieslīd aptvere. Dzinēji apslēpj ieročus pieguļošās makstīs, kas uzsprādzētas virs ciešām skarabĀdas bruņām. Trijiem no viņiem ir nelegāli plaukstas locītavas ieroči. Lūkojos uz tiem, ieslīdēdams savā skarabĀdā. Bruņas it kā aprij gaismu — savāda acu zīlīšu melnuma krāsa. Drīzāk krāsas nav, nevis tā ir melna. Tās ir labākas par rūdītajām bruņām, ko nēsājām Institūtā; tās apturēs dažus asmeņus un tādus šaujamieročus kā parasti svilinātāji.
Kuģis nodreb, kad galvenie dzinēji pārņem vertikālo dzinēju funkciju.
„Putnanag un Minotaur, ziņoju! Ikars ir ceļā,” Valentīns raupjā balsī saka rācijā. „Atkārtoju. Ikars ir ceļā.”
7 . MANTINIEKS
Uz Lunas nesatumst. Vismaz ne pa īstam. Miljons toņu gaismas saplūst kopā, glazēdamas mēness robaino, saplaisājušo tērauda pilsētas ādu. Ložņājoši sabiedriskā transporta tramvaji un gaisa maģistrāles, mirgojoši sakaru centri, rosīgi restorāni un askētiski policijas iecirkņi ievijas pilsētas metāla zemādas kārtā kā kapilāri, nervu gali, sviedru dziedzeri un matu folikuli.
Dodamies garām Zelta rajoniem, kur cēli pasažieru transporta kuģi un gravZābaki nes zeltus uz operas namiem, kas atrodas kilometriem augstu torņu virsotnēs. Nirstam dziļāk, garām turīgajiem Sudraba un Vara rajoniem, lavierēdami starp kāpCeļiem un gaisa vilcieniem, caur vidusRajonicm, kur mitinās dzeltenie, zaļie, zilie un violetie, un garām zemRajoniem, ko par savām mājām sauc pelēkie un oranžie.
Dodamies lejup, arvien dziļāk pilsētas pamatos, kur zemē ietiecas šo milzīgo tērauda džungļu saknes. Vesela miriāde zemKrāsu tur sabiedriskajā transportā no rūpnīcām brauc uz saviem bezlogu dzīvokļiem — daži no tiem nav lielāki par trim kvadrātmetriem. Vietas pietiek tikai gultai. Pārbāztos, bāku izgaismotos bulvāros gaisu piešķiež automašīnu izplūdes gāzes. Jo dziļāk dodamies, jo mazāk gaismu, netīrākas ēkas un dīvaināki dzīvnieki, bet arī krāšņāki grafīti. Garāmbraucot redzu pelēko policistus, kuri sastājušies ap arestētiem brūno huligāniem, kas noklājuši kādu dzīvokļu kompleksu ar pakārtas meitenes attēlu. Mana sieva.
Desmit stāvu augstumā deg viņas digitālajā krāsā atveidotie mati. Slīdot tam garām, krūtīs savelkas mezgls, ieplaisā sienas, ko esmu uzbūvējis ap atmiņām par viņu. Tagad, kad no pilsētas uz pilsētu pa pasaulēm izplatās viņas mocekles slava, esmu redzējis viņu pakārtu tūkstoš reižu. Tomēr ikreiz tas ir kā fizisks trieciens, kas liek nervu galiem krūtīs notrīsēt, sirdij sisties straujāk un kaklam saspringt tieši zem žokļa. Cik nežēlīga ir dzīve, ja manas mirušās sievas attēls nozīmē cerību.
Lai kāda būtu mūsu reputācija, šeit ienaidnieks mūs nemeklēs. Nevienas ausis nenoklausīsies. Nevienas acis neredzēs. Šī ir bandu izrēķināšanās, laupīšanu, totalizatoru un narkotiku tirdzniecības mājvieta. Ļoti daudz nozīmē tas, ka mans draugs vēlas runāt divatā tik cilvēcīgi, tādā divvientulībā, kādu nevarētu piedāvāt pat slāpLauks Citadelē vai Augstajā pilsētā. Mani tas uztrauc. Tas nozīmē, ka nav noteikumu. Tomēr Viktrai bija taisnība, bet Roks maldījās. Pacietība ne pie kā nenovedīs. Man jāriskē.
Kādu pamestu garāžu apsargā dzinēju komanda. Viņi nodrošinās kuģa apsardzi, kamēr Valentīna vienība mani no tā pavadīs rosīgajās un netīrajās pilsētas ielās. Atkritumi un notekūdeņi pārvērtuši sānieliņas purvos. Mitrajā gaisā biezē puvuma salkanais muskuss un degošu atkritumu kvēpi. Uz saplaisājušām ietvēm tupēdami, klaigā ielu tirgoņi — visu sugu sarkanie, brūnie, pelēkie, oranžie — klaidoņi, invalīdi, darbaļaudis, bandu locekļi, narkomāni, mātes, tēvi, ubagi, kropļi un bērni. Pazudušie ļaudis.
Ēo teiktu, ka šī ir elle, uz kuras pamatiem tie uzbūvējuši savu paradīzi. Un viņai būtu taisnība. Pacēlis skatu augšup, redzu dzīvokļu namu sienu, kas augstāka par puskilometru, tā pagaist piesārņojuma dūmakā, kas veido šo cilvēku apdzīvoto džungļu jumtu. Virs galvas krustu šķērsu kā vīteņaugi stiepjas veļas auklas un elektrības vadi. Bezcerīgs skats. Ko gan šeit mainīt, ja ne pilnīgi visu?
Mums paredzēts tikties „Mazajā pazudušo midzenī”. Tā ir liela, augsta taverna ar zibsnījošu, sarkanu uzrakstu, kas noķēpāts ar asprātīgiem grafīti. Visi piecpadsmit līmeņi ir atklāti, un no tiem paveras skats uz centrālo dzertuves zāli, pie kuras galdiņiem un kabīnēs uzturas
apmēram divsimt apmeklētāju. Varu saost urīna dvaku, kas plūst no nolietotajām, greizajām metāla kabīnēm. Ieraujot dziru, klunkšķ pudeles un tinkšķ glāzes. Piecpadsmitajā stāvā mirgo indigo un sārtas gaismas, jo tur atrodamas dejotājas un privātas telpas klientiem. Kopā ar Valentīnu paejam garām diviem ārā sviedējiem ar biomodificētām rokām — viens no viņiem ir obsidiāns ar tik bālu ādu kā balināts marmors un rokām, kas resnākas par manējām, bet otrs ir tumšādains pelēkais ar rokā iebūvētu svilinātāja stobru.
Nevienmērīgos intervālos pēc mums pūlī iefiltrējas mani pārējie pelēkie. Izlikdamies par citām krāsām, daži valkā kontaktlēcas. Vienam ir pat miesMaska, kas ļauj izskatīties skaistam kā sārtajam. Līdz tās tuvumā nonācis magnēts, nav iespējams pateikt, ka maska ir digitāla. Viņi izskatās šeit iederīgi. Par spīti obsidiāna krāsojumam, ko viņi man sagatavoja, šaubos, ka tāds iespaids rodas arī par mani.
Zīmes uz manām rokām sedz obsidiāna protēzes. Mani mati ir balti, bet acis melnas. Ar kosmētikas palīdzību baltināta āda. Abi ar Viktru esam par lielu, lai derētu par kādu citu krāsu. Par laimi, obsidiāni šeit lejā nav nekas sevišķs, lai gan manāmi retāk nekā citas zemKrāsas. Sekoju Valentīnam pie kāda galdiņa nišā zāles dibenā, kur aiz algotņu bara un viena obsidiāna mugurām atpūšas kāds jauns vīrietis. Noskatoties, kā obsidiāns pieceļas un pamet galdiņu, lai apsēstos pie blakus esošā, mani pārņem dziļš klusums. Uz viņu skatās arī citi, bet tad attopas un lūkojas savās glāzēs — kā ūdensputni, kad garām slīd krokodils. Obsidiāns ir pēdu garāks par mani. Un visu viņa seju klāj galvaskausa tetovējums. Aptraipītais.