Te nu bija neuzkrītošais aizsegs.
„Labāk valdīt ellē nekā kalpot paradīzē?” vaicāju vīrietim, kurš atgāzies krēslā.
„Pļāvēj! Pat Miltons zināja, ka Lucifers bija mazisks kucesdēls.” Viņš apburoši smaida un ar roku norāda uz krēslu sev pretī. „Lūdzams pārtrauc raudzīties manī no augšas!”
Viņš pat nevalkā aizsegu. Paskatos uz Viktru. „Domāju, ka tas būs kāds jauns draugs.”
„Nu, iepriekš jūs nekad agrāk neesat bijuši draugi. Tā būtu jaunā daļa. Lai jums, puiši, jautrs vakars!”
„Tu nepaliec?” vaicāju.
„Es parādīju tev durvis. Tev pašam caur tām jāiziet.” Viņa rotaļīgi paspiež manu pēcpusi un, gurnus šūpodama, dodas prom. Šakālis noskatās, kā Viktra aiziet, viegli sasvēries, lai varētu labāk redzēt.
„Nebiju domājis, ka tevi interesē sievietes.”
„Es varētu būt beigts, bet tik un tā spētu viņu novērtēt. Tomēr tas man tev nav jāstāsta. Viens pats kosmosā vairākus mēnešus pēc kārtas. Viss kuģis tikai tev vienam. Ko gan citu tad lai dara?”
Apsēžos viņam pretī. Šakālis man piedāvā pudeli ar zaļganu alkoholu.
Pakratu galvu. „Es dzeru, lai aizmirstu tādus vīrus kā tu.”
„Ha! Arkiešu apvainojums, ja nemaldos. Viens no Lorna labākajiem teicieniem. Lai gan to ir gana daudz, lai būtu, no kā izvēlēties.” Viņš atgāžas pret atzveltni. Neizprotami tukšs. Neizteiksmīga seja. Acis kā gludas, nodeldētas monētas. Mati tuksneša smilšu krāsā. Vienīgā plauksta virpina zelta irbuli tik ātri kā pār sakaltušu zemi no plaisas uz plaisu skrienošs kukainis. „Augusta nama Šakālis un Marsa nama Pļāvējs beidzot atkal kopā. Cik ļoti mēs esam pagrimuši!”
„Tikšanās vietu izvēlējies tu,” saku, kamēr viņš aizliek irbuli aiz auss un paņem no paplātes ceptu vistas stilbiņu. Ādu viņš noplēš ar zobiem.
„Vai tas tevi dara nemierīgu?”
„Kāpēc gan? Mēs abi zinām, cik ļoti tev patīk tumsa.”
Pēkšņi atskan īdoši, augsti, rejoši smiekli — viņš izklausās kā suns, kuru kāds sadūris. „Tevī ir tik daudz lepnuma, Derov au Andromed. Visa ģimene mirusi. Krituši kaunā bez graša pie dvēseles. Tik viduvēji, ka tavi vecāki pat nemēģināja ievest tevi Sabiedrībā. Nav palicis neviena drauga. Neviena, kas tevi pazina, pirms ielavījies Institūtā, neko nenojauzdams. Bet kā tu kāpi, kad radās izdevība!”
„Vismaz skaidrs, ka tev joprojām patīk runāt,” es nomurminu.
„Bet tev joprojām patīk radīt sev ienaidniekus.”
„Katram savi vaļasprieki.” Nopētu stumbeni, kura vietā vajadzētu būt viņa labajai plaukstai. „Izmisīgi alksti pēc uzmanības? Tu esi vienīgais dzīvais zelts, kurš necenstos sadabūt jaunu roku.”
„Es brīnos, kāpēc tu joprojām mani provocē pat tad, kad tava reputācija ir satriekta druskās. Tavi banku konti iztukšoti.” Es sakustos krēslā. „O, jā. Vai tu nezināji? Kad kādam pārgriež paceles cīpslas, Plīnijs nodara visu līdz galam. Viņš iztukšoja visus tavus līdzekļus. Tāpēc tava pievienotā vērtība patiešām ir ļoti zema. Tomēr te nu tu sēdi mēness dziļumos. Viens pats. Kopā ar mani un manējiem. Mētājies ar apvainojumiem.”
„Šie ir tavējie?” vaicāju, pametis skatu uz zemKrāsām ap mums. „Es būtu domājis, ka viņi uzdzīs tev riebumu.”
„Kurš ir teicis, ka taviem bērniem tev jāpatīk?” Šakālis patīkamā balsī jautā. „Viņi ir mūsu Zelta klēpja auglis.” Viņš iegraužas vistas kājā, pārkozdams kaulu un izspļaudams to uz šķīvja. „Vai zini, ar ko esmu nodarbojies visu šo laiku?”
„Krūmos siti dūrē?”
„Vai tev, bet nē. Sakāve tavā priekšā kavēja mani. Es nebaidos to atzīt. Tu nodarīji pāri man un maniem plāniem. Mani ievainoja arī māsa. Aizsiet man muti? Sasiet mani kailu un nomest tev pie kājām? Tas bija sāpīgi, it sevišķi brīdī, kad visi mūsu cildenās iezīmēto kastas kungi un dāmas gardi pasmējās uz mana rēķina.”
„Adrij, mēs abi zinām, ka tu nejūti sāpes.”
„Ak, sauc mani par Šakāli. „Adrijs” no tavām lūpām skan kā kaķa klepus.” Viņš nodrebinās, bet priecīgs pagāžas krēslā uz priekšu, kad brūno sieviete ar resnām rokām un tetovējumiem izraibinātu, bakurētainu ādu no virtuves nes trīs kūpošas bļodas. Viņa noliek tās mūsu priekšā. „Paldies!” viņš saka, divas pievilcis sev tuvāk.
Aizdomīgi paskatos uz bļodu.
„Es neesmu indētājs,” Šakālis saka. „Jebkurā brīdī varētu noindēt savu tēvu, bet es to nedaru. Vai zini kādēļ?”
„Jo neesi no viņa dabūjis visu, ko vēlies.”
„Un kas tas būtu?”
„Viņa atzinība.”
Šakālis mani vēro caur kūpošā ēdiena tvaikiem. „Diezgan patiesi. Man tika piedāvātas daudzas iespējas kļūt par mācekli. Viņi to piedāvā mana tēva vārdam, nevis man. Tie nicina mani, jo es ēdu audzēkņus. Bet tā ir tāda liekulība! Ko citu man būtu vajadzējis darīt? Mums tika pateikts uzvarēt, un es centos, cik spēju. Un pēc tam viņi kritizē. Izturas cildeni, it kā paši nebūtu slepkavojuši. Vājprāts.”
īsi nopūties, viņš šūpo galvu. „Jā, es būtu varējis iet Akadēmijā un studēt karu tāpat kā tu. Es būtu varējis studēt politiku Lunas Politiķu skolā. Ja spētu sagremot Venēru, es pat varētu kļūt par diezgan labu tiesnesi. Tomēr mana zvaigzne ausīs bez viņu liekulības. Bez viņu skolām.” „Esmu dzirdējis baumas. Vai tās ir patiesas?”
„Vairums.” Viņš izvelk no bļodiņas nūdeles un uzlej tām sarkano piparu mērci. „Tagad es esmu uzņēmējs, Derov. Es pērku lietas. Man pieder lietas. Es tās radu. Protams, tie pretenciozie iezīmētie pajoliņi uzskata mani par sudrabu, kas rauš naudu. Tomēr es neesmu viens no divdesmitā gadsimta Eiropas zudušajiem lielkungiem. Es saprotu, ka, būdams praktisks, iegūstot lietas savā īpašumā, es iegūstu varu. Iegūstu cilvēkus. Idejas. Infrastruktūru. Tas ir daudz svarīgāk par naudu. Daudz tālredzīgāk nekā kosmosa kuģi un slātes." Viņš jocīgi novēcina roku. „Pastāsti man, vai no kuģa ir kāda jēga, ja tu nespēj nodrošināt un piegādāt pārtiku, kas nepieciešama tā apkalpei?” Es labāk par visiem citiem zinu, cik svarīga ir pārtika. „Šī vieta pieder tev, vai ne?” vaicāju.
„Savā ziņā.” Viņa smaidā ir pārāk daudz zobu. „Man ir tāda sajūta, ka ar tevi jābūt atklātam. Kad pabeidzām Institūtu, mums bija gandrīz astoņpadsmit gadu. Es divus gadus esmu bijis trimdā un nu vēlos atgriezties mājās.” „Lai draudzētos ar iezīmētajiem pajoliņiem?” iesmejos. „Ja vispār esi pievērsis uzmanību, tad zināsi, ka tavs tēvs manī neieklausās.”
„Pievērst uzmanību…” Viņš paliecas uz priekšu. „Pļāvēj. Es pats esmu uzmanība. Vai zini, cik liela daļa sakaru nozares ir manā īpašumā?” „Nē.”
„Labi. Tas nozīmē, ka daru to pareizi. Esmu iegādājies vairāk nekā divdesmit procentus. Kopā ar manu kluso partneri mums pieder gandrīz trīsdesmit. Vai brīnies, kādēļ? Tādas ģimenes kā Viktras dzimta pilnīgi
noteikti neuzskata, ka uzņēmējdarbība aptraipa to rokas. Galu galā, Julii tirdzniecībā ir bijuši gadsimtiem ilgi. Tomēr mūsu plašsaziņas līdzekļi ir citādi. Glumāki. Tas lai paliek Dzīvsudrabam un viņa kliķei. Tad kāpēc gan lai kāds ar maniem radurakstiem smērētu ar to savas rokas? Es gribētu, lai iztēlojies plašsaziņas līdzekļus kā piegādes cauruli uz pilsētu tuksneša vidū.” Viņš norāda visapkārt. „Mūsu metaforiskais tuksnesis. Es varu nodrošināt tikai trīsdesmit procentus satura, kas pa šo cauruli plūst, tomēr to ietekmēju simtprocentīgi. Mans ūdens saduļķo pārējo. Tāda ir plašsaziņas līdzekļu daba. Vai es gribu, lai šis tuksneša pilsētas iedzīvotājiem rādītos halucinācijas? Vai gribu, lai viņi lokās sāpēs? Varbūt gribu, lai viņi sadumpojas?” Šakālis noliek savus irbuļus. „Viss sākas ar to, ko gribu es.”