„Un ko tu gribi?” vaicāju.
„Tavu galvu,” viņš atbild.
Mūsu skatieni sastopas kā divi dzelzs stieņi, kas sadursmē atbalso sāpīgas vibrācijas pa visu ķermeni. Jūtos manāmi neomulīgi pat viņa tuvumā, kur nu vēl redzot tās mirušās zelta lodes urbjamies manī. Viņš ir tik jauns. Mana vecuma, tomēr viņam piemīt tāda bērnišķība, ziņkārība, kas, par spīti viņa acu senajai izcelsmei, rada iespaidu, ka viņš ir kas pretdabisks. Nejūtu no viņa starojam ļaunumu vai nežēlību. Tā ir sajūta, kas mani pārņēma, kad Mustanga pastāstīja, kā bērnībā viņš nogalinājis mazu lauvēnu, jo bija gribējis redzēt tā iekšas un saprast, kā tās darbojas.
„Tev ir savāda humora izjūta.”
„Es zinu. Bet man tāds prieks, ka tu manus jokus saproti! Pēdējā laikā ir tik daudz kašķīgu iezīmēto! Divkaujas! Gods! Asinis! Un viss tikai tāpēc, ka viņiem ir garlaicīgi. Vairs nav palicis neviena, ar ko cīnīties. Tik nolādēti apnicīgi!”
„Šķiet, ka tu ar to gribēji kaut ko pateikt.”
„Ak jā.” Šakālis izlaiž pirkstus caur atpakaļ sasukātajiem matiem, tāpat kā esmu to redzējis darām viņa tēvu. „Es atvedu tevi šurp, jo Pllnijs ir mans ienaidnieks. Viņš ir ārkārtīgi sarežģījis manu dzīvi. Pat iefiltrējies manā harēmā. Vai zini, cik daudz viņa spiegu man nācies nogalināt? Man ir bijis tik daudz kalpotāju! Es nemēģinu panākt, lai tu mani žēlo,” viņš ātri piebilst.
„Es jau grasījos sākt.”
„Tomēr, saprazdams manas grūtības, tu man spēsi palīdzēt vislabāk. No šī brīža mana tēva labvēlība ir Plīnija rokās. Kā čūskai, kas čukst viņam ausī. Vai zināji, ka Leto ir viņa darinājums?” Es nezināju. „Viņš atrada šo dārgo zēnu un zināja, ka viņš iekaros mana tēva salto sirdi, jo atgādinās viņam manu mirušo brāli Klaudiju. Tāpēc Plīnijs viņu audzināja, izskoloja un ar mērķi padarīt Leto par mantinieku pārliecināja tēvu pieņemt viņu par aizbilstamo. Tad mūsu dzīvēs ievalsē tu un izjauc Plīnija plānu. Lai tiktu no tevis vaļā, vajadzēja divus gadus, bet viņš bija pacietīgs un to paveica. Gluži tāpat kā ar mani. Tagad mana tēva mantinieks būs Leto un Plīnijs būs Leto saimnieks.” Tas nāk kā smags trieciens. Es zināju, ka Plīnijs ir bīstams. Iespējams, es nebiju nojautis cik ļoti.
„Kas tev padomā?” Pārlaižu skatienu pār telpu. „Iesi atkarot sava tēva labvēlību ar plebejiem un mēslu dakšām?”
„Kā ikviens pienācīgi izglītots zelts zina, Zudušajā pilsētā lietas bīda kāds noziedzīgs sindikāts. Liela, noziedzīga organizācija, kas, ja izsekojam līdz pat pašai spicei, atrodas mūsu mazās Sabiedrības Valdnieces biroja kontrolē. Oktāvija au Luna varbūt izskatās pēc Zelta tikumu etalona. Tomēr viņai ir fetišs uz neķītrībām — pasūtījuma slepkavībām, strādnieku streiku organizēšanu pašas arhiGubernatoru valdījumos, sarunu noklausīšanos. Zudušās pilsētas pārvalde ne ar ko neatšķiras. Viņa kopā ar savām fūrijām personīgi atlasījusi noziedznieku ģimenes vadību; šīs trīs personas ir viņas radītas. Tomēr, lūk, sulīgās neķītrībiņas. Esmu atklājis, ka daži no šīs organizācijas biedriem ir kļuvuši… nemierīgi.” Saraucu pieri. „Viņiem nepatīk Luna?”
„Viņa ir nomācoša kuce. Tāda, kas iespļāvusi manam tēvam sejā un pieglaudušies Bellonām. Tomēr nē. Tādās kategorijās mani čempioni nedomā. Viņi ir zemKrāsas, Derov. Viņi nevar vien sagaidīt, kad nonāks šīs sūdu čupas virsotnē.”
„Kāpēc Zudusī pilsēta?” es jautāju. „Kāda tam nozīme?”
„Tas ir tikai viens mozaīkas gabaliņš. Es grasos par konkrētu cenu palīdzēt šīm godkārīgajām zemKrāsām kāpt augšup. Kad viņi būs pie varas, tad piebeigs sērgu, kas nomoka Sabiedrību, — Arēju un viņa dēlus.”
8 . SCEPTERIS UN ZOBENS
Man paliek salti. „Arēja dēlus? Es nezināju, ka viņi ir tik liels drauds.”
„Vēl nav, bet būs,” Šakālis saka. „Valdniece to zina. Tāpat kā mans tēvs pat tad, ja nav labais stils to teikt skaļi. Sabiedrība jau iepriekš ir saskārusies ar teroristu grupējumiem. Uzrīdi viņiem pietiekami daudz dzinēju vienību, un no viņiem var atbrīvoties diezgan viegli. Tomēr Arēja dēli ir citādi.
Viņi nav žurka, kas skrubina mūsu papēžus, bet gan termītu kolonija, kas grauž mūsu pamatus tik klusi, cik vien iespējams, līdz būs paveikuši tādu darbu, ka mūsu nams uzgāzīsies mums uz galvas. Mans tēvs ir devis Plīnijam uzdevumu atbrīvoties no viņiem. Bet Plīnijam tas neizdodas. Viņš turpinās izgāzties, jo Arēja dēli ir viltīgi un maniem ziņu kanāliem ārkārtīgi patīk pievērst viņiem uzmanību. Tomēr, kad viņi kļūs tik bīstami Sabiedrībai, Valdniecei un manam tēvam, ka apstāsies pats pārvaldes mehānisms, nākšu es un teikšu: „Es izārstēšu šo sērgu trīs nedēļu laikā.” Un tad to izdarīs mani zinu kanāli un sindikāti, kas sistemātiski izkaus visus dēlus, un tu triumfējoši nocirtīsi galvu pašam Arējam.”
„Tev vajadzīgs varoņa tēls.”
„Es neesmu diez ko krāšņs. Es neiedvesmoju cilvēkus. Tu esi kā viens no Senajiem iekarotājiem. Harismātisks un cildens. Kad viņi lūkojas uz tevi, tad neredz mūsu nīkulīgo laiku mīkstmiesīgo pagrimumu, neredz politikas indi, ar ko piesūcināta Luna, kopš pie varas nāca
Valdnieces ģimene. Viņi skatīsies uz tevi un redzēs zobenu, kas šķista — Otrā Zelta laikmeta ausmu.”
Kāds tēvs, tāds dēls. Abi mēģina trāpīt Arēja dēliem līdzīgos veidos. Ir baisi iedomāties karu, kas izceltos starp noziedznieku sindikāta rīkļurāvējiem un Arēja aģentiem. Tas dēlus iznīcinās.
„Arēja dēli ir tikai sākums. Atspēriena punkts. Tu gribi valdīt.” „Kādi gan vēl mērķi vada godkārīgus cilvēkus?”
„Bet ne tikai uz Marsa…”
„Tas, ka esmu mazs, nenozīmē, ka tādiem jābūt maniem sapņiem. Es gribu visu. Un, lai to iegūtu, esmu gatavs uz visu. Pat dalīties.”
„Varbūt tu nezini, kas notika pirms diviem mēnešiem,” saku. „Apturi kādu zeltu jebkurā vietā un pajautā. Viņš tev izstāstīs, ko Bellonas ģimene nodarīja Marsa Pļāvējam. Man nav reputācijas. Vienīgais, ko es izraisu, ir smiekli.”
„Kasijs tika apkaunots,” aizkaitināts iebilst Šakālis. „Viņu apčurāja. Piekāva Institūtā. Pazemoja. Tagad viņš ir nāvējošākais duelants uz Lunas. Viņš ir cīnījies ar ikvienu, kurš apšaubīja viņa nopelnus. Un tagad viņš ir Valdnieces jaunākais un tuvākais mīlulis. Vai zināji, ka tā vecā vārna grasās padarīt viņu par olimpisko bruņinieku? Gan Lorns au Arks, gan Venēcija au Reina šogad dodas pensijā. Tas nozīmē, ka Niknā bruņinieka un Rita bruņinieka vietas ir brīvas.”
„Viņa padarīs to par vienu no divpadsmit?”
„Viņš ir kauliņš uz Valdnieces galdiņa.” Šakālis paliecas uz priekšu. „Tomēr es esmu noguris spēlēt bandinieka lomu savu vecāku partijās.” „Tāpat kā es. Liek man justies kā sārtajam,” saku.
„Tad kāpsim kopā! Es būšu scepteris, tu — zobens.”