„Es ar vergiem nestrādāju,” Ivija saka Šakālim, norādīdama uz manām obsidiāna zīmēm.
„Tu atklāsi, ka šis slēpj ko vairāk, nekā ir redzams ar neapbruņotu aci.
„Dominus, es..
Viņš sagrābj Ivijas plaukstu, šausmīgi izgriezdams mazo pirkstiņu. „Aizveries un dari, kā tev saka, skuķi. Vai ari mēs paņemsim to, ko tu negribi dot.” Viņš nozibina platu smaidu un atlaiž meiteni. Ivija drebēdama auklē savu roku. Lai ievainotu sārto, nevajag daudz.
Es pieceļos. „Domāju, ka tālāk pats tikšu galā, mans draugs.”
„Nemaz nešaubos!”
Kad esmu piecēlies, ar žestu norādu miesassargiem, lai neseko man, kaut gan viņi mēģina to darīt.
Izpelnījies dažu apmeklētāju izsaucienus, sekoju Ivijai pa pakāpieniem, kas ved uz ceturto stāvu. Skatienu piesaista viens no holoKanāliem virs bāra. Trīs dimensijās atveidoti sprādzienu attēli. Izskatās, ka tas noticis kafejnīcā. Zeltu kafejnīcā. No tur redzamā posta ieplešu acis. Vai to izdarīja dēli?
Citā ekrānā uzzibsnī vēl viens sprādziens. Tad vēl viens. Un vēl, līdz visā tavernā ekrānos var redzēt dučiem teroraktu. Visas galvas pagrieztas, lai skatītos, un pār plašo kroga zāli nolaižas klusums. Ivijas plauksta satver manējo ciešāk, un es zinu, ka spridzinātāji bijuši dēli. Viņi to atsūtījuši. Bet kāpēc uz Lunas? Kādēļ Šakāli? Kāpēc viņi nav ar mani sazinājušies?
„Pasteidzies!” viņa saka, kad esam sasnieguši piecpadsmito stāvu, un caur sārtajām gaismām velk mani garām dejotājām un izsalkušiem apmeklētājiem, līdz nonākam pie pēdējām durvīm šaura gaiteņa galā. Sekoju viņai tumšā istabā un uzreiz saožu sīvo svilinātāju eļļas smaku. Aiz manis sakustas gaiss — tur lavās vīrs rēgSegā. Nākas krietni nopūlēties, apspiežot impulsu viņu nogalināt.
„Viņš ir viens no mūsējiem,” aizsvilstas īvija. Viņa ieslēdz gaismu. Seši smagi bruņoti sarkanie nomet savus apmetņus. Viņiem galvā dēmonĶiveres ar iebūvētu augstvērtīgu optiku. „Sauc gliseri!”
„Tas nav Adrijs au Augusts,” norūc viens no viņiem.
„Tas ir nolāpīts obsidiāns.”
„Tāds savāds.” Viens no sarkanajiem palec atpakaļ, notēmēdams uz mani ar svilinātāju. „Zelta kaulu blīvums!”
„Pārtraukt!” iesaucas īvija. „Viņš ir mūsu draugs. Harmonija viņu meklēja.”
Ne Arējs vai Dejotājs?
„Tu šeit neieradies manis dēļ,” saku, nopētīdams viņu ieročus. „Jūs bijāt medībās.”
Viņa pievēršas man. „Es paskaidrošu vēlāk, bet tagad mums jāiet.”
„Ko tu izdarīji?” prasu, kamēr viens no sarkanajiem izvelk plazmasDegli un izgriež sienā caurumu, ielaizdams istabā pilsētas smirdoņu. Ieplūst mitrs gaiss, un pār telpu pārslīd gaismas, kad pie improvizētajām durvīm pielaižas neliels kravas kuģis, kas paralēli caurumam atver sānu lūkas.
„Derov, nav laika!”
Satveru viņas plecus. „īvij, kāpēc tu esi šeit?”
Viņas acīs iedegas triumfs. „Adrijs au Augusts ir noslepkavojis piecpadsmit mūsu brāļus un māsas. Esmu atsūtīta viņu notvert vai nogalināt. Es izvēlējos otro variantu. Pēc divdesmit sekundēm viņš būs pārvērties pelnos.”
Es norauju kādam sarkanajam no rokas viedpulksteni un iedarbinu savus apslēptos gravZābakus. Ivija uz mani kliedz. Paceldami mani gaisā, zābaki sērīgi ieīdas. Metos atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru atnācām, iztriekdamies caur durvīm tā vietā, lai tās atvērtu, un lidoju caur gaiteni kā no elles izmucis sikspārnis. Pašaujos garām kādai dejotājai, sānis paslīdu garām diviem oranžajiem apmeklētājiem un izgriežu asu labo pagriezienu pāri margām uz Šakāļa galdiņu, kur viņš tikko beidz malkot savu dzērienu. Viņa aptraipītais mani ievēro tāpat kā pelēkie. Pārāk lēni.
Uz ekrāniem pār sprādzienu ainām čerkst traucējumi un iedegas asinssarkanas ķiveres attēls.
„Ko sēsi, to pļausino dučiem skaļruņu ierēcas Arēja balss.
Galdiņš zem Šakāļa rokas izkūst. To aprij Ivijas atstātā bumba. Aptraipītais pagrūž Šakāli nost no galda kā lelli un apvij savu titāna ķermeni ap enerģijas lodi. Viņa lūpas kustas nāves čukstā: „Skirniralfalnjir."
9 . TUMSA
Enerģija no aptraipītā izplaukst kā šķidrums, likdama iztvaikot viņa ķermenim un izplezdamās pār grīdu kā izliets merkurijs, pirms satumst un iesūcas atpakaļ avotā, iesūkdama sevī cilvēkus, krēslus un pudeles kā melnais caurums, un tad uzsprāgst ar dziļu, murgainu rēcienu. Paķeru Šakāli gaisā aiz žaketes un, triekdamies ar plecu pa priekšu, lidoju cauri sienai, kamēr stikls, koks, metāls, bungādiņas un cilvēki aiz mums tiek sarauti gabalos.
Mani zābaki pārstāj darboties. Mēs pārlidojam pāri ielai, sadauzīdami betonu, ietriecamies pretējā ēkā un nokrītam zemē, kamēr „Mazais pazudušo midzenis” saraujas kā vīnoga, kas pārvēršas par rozīni un pēc tam sairst pelnos. Ēka izelpo pirmsnāves uguns sēcienu un sagrūst.
Šakālis zem manis ir bez samaņas, viņa kājas nopietni apdegušas. Mēģinādams piecelties, apvemjos, mans skelets čīkst kā jauna koka stumbrs pirmajā bargas ziemas vējā. Klupdams pieceļos tikai tāpēc, lai atkal nokristu pie zemes un iztukšotu kuņģi otrreiz. Galvaskausā jūtu sāpes. Pa degunu pil asinis. Tās sūcas arī no ausīm. No eksplozijas pulsē acāboli. Plecs izmežģīts. Pamanos notupties uz ceļiem, atbalstu plecu pret sienu un stumju locītavu atpakaļ vietā, izdvesdams drebošu izelpu, kad tā atgriežas pareizā stāvoklī. Pirkstus dursta kā ar adatām. Noslauku no rokām nelabumu un beidzot grīļīgi pieceļos kājās. Paceļu Šakāli un samiedzu acis dūmos.
Neko nedzirdu, izņemot vaimanas ausis. Kā iekšējā ausi kliedzošus, pulsējošus zvirbuļus. Aizgaiņāju gaismas, kas danco acu priekšā. Mani aprij dūmi. Garām plūst cilvēki un kā ūdens ap akmeni apiet mani, lai steigtos palīgā iesprostotajiem. Viņi tur atradis tikai nāvi. Nakti caurdur virsskaņas būkšķi. No pilsētas augstākajiem līmeņiem rēkdami nolaižas Šakāļa atbalsta komandu kuģi. Kad viņi nolaižas, lai aizvestu savu saimnieku prom no šīs elles, zvirbuļi manās ausīs apklust, tos pārkliedz liesmu sprakšķi un ievainoto vaidi.
Stāvu pamestas rūpnīcas priekšā četrsimt kilometrus no Citadeles, dziļi Vecajā rūpniecības zonā. Virs šīs ir uzceltas jaunākas rūpnīcas, kas apglabājušas to zem svaigas ražotņu ādas kā dziļu augoni. Visu klāj netīrumu kārta. Plēsīgas sūnas. Ar rūsu pietecējis ūdens. Ja tik labi nezinātu, kur ir mans ceļa mērķis, tad nodomātu, ka esmu nonācis strupceļā.
Sarkanajam atņemtais viedpulkstenis ir izturējis sprādzienu. Atstāju Šakāli viņa atbalsta komandām un dodos tālāk pa ielu, kur nozagu pelēko policijas lidaparātu. Izslēdzis viedpulksteņa izsekošanas funkciju, pieslēdzos tā koordinātu vēsturei.
Spēcīgi pieklauvēju pie aizslēgtajām rūpnīcas galvenā stāva durvīm. Nekā. Viņi droši vien sēž aptaisījušies. Tādēļ nometos zemē uz ceļiem un gaidu, aizlicis rokas aiz galvas. Pēc dažām minūtēm durvis čikstēdamas atveras. Iekšā ir tumšs. Tad pa tām izslīd vairāki stāvi. Viņi man savažo rokas, pārmet pār galvu maisu un iestumj mani rūpnīcā.
Noveduši mani lejā ar vecu hidraulisko liftu, viņi mani mērķtiecīgi ved mūzikas virzienā. Skan Brāmsa „Koncerts klavierēm Nr.2”. Dūc datori. Metināšanas degļi kvēlo pietiekami gaiši, lai spīdētu caur maisa audumu.
„Hei, novācieties no viņa, jūs mežoņi!” rājas kāda pazīstama balss.
„Valdi muti, klauns tāds,” norūc kāds sarkanais.
„Buldurē man, cik vien gribi, tu rūsganais paviān! Viņš ir vairāk vērts nekā desmit tūkstoši jūsu inbredu rupek—”
„Dalo, ej,” klusi saka Ivija. „Tūlīt.”