„Dejotāja pēdējā vēlēšanās bija, lai Mikijs izgrebj mums jaunu armiju. Tādu, kas spēkā un ātrumā sacentīsies ar zeltiem. Esam ņēmuši savus labākos vīriešus un sievietes un sākuši viņus grebt. Viņi nespēj izdzīvot tādā zelta procedūrā, kādu pārcieti tu, bet daži pamanās tikt cauri jaunajai programmai.” Viņa norāda uz stikla sienu, aiz kuras uz grīdas rindojas simts zārkveidlgu stikla cauruļu. Katrā no tām guļ jaunas sugas sarkanie. „Drīz mums būs simts karavīru, kas spēs ievainot zeltītos stiprāk nekā jebkad agrāk.”
It kā ar simtu pietiktu, lai cīnītos pret Zelta kara mašīnu. Visticamāk, ka es kopā ar saviem gaudoņiem varētu sasist lupatās jebkuru vienību, ko šie teroristi izveido. Un mēs pat neesam bīstamākie no zeltiem.
Viņa žestikulē ar jaunu roku, jo savu miesu un kaulus pazaudējusi cīņā ar kādu obsidiānu, kad kādā noliktavā laupījusi ieročus. Tagad tas ir metāla loceklis. Lokans un spēcīgs, ar aizliegtiem melnā tirgus ietvariem, kas paredzēti ieročiem. Laba meistara darbs, tomēr ar Mikija grebumiem to nevar pat salīdzināt. Protams, viņa nekad neļautu Mikijam sevi apstrādāt.
„Tātad Mikijs ir ieslodzītais?”
„Drīzāk vergs,” Mikijs norūc, vāri pasmaidīdams. „Viņi man nedod pat vīnu.”
„Aizveries, Mikij!” uzsauc īvija.
„Ivij.” Harmonija nomierina jauno sievieti ar iecietīgu skatienu un tad pievēršas Mikijam. „Vai atceries, par ko mēs runājām? Pievaldi mēli.”
Mikijs saraujas, un skatiens pievēršas viņas kreisajai rokai. Harmonijas jostā ir tukša maksts. Kaut kas, no kā Mikijs baidās. Harmonija viņu saudzē, jo šeit esmu es.
„Tu baidies, ka viņš pastāstīs, kā jūs viņu sitat?”
Viņa parausta plecus, izrādīdama, ka manas domas viņai ir vienaldzīgas. „Mikijs pārdeva meitenes un zēnus. Vergturi par vergu nevar pataisīt. Pēc manām domām, viņam ir paveicies, ka neesam ielaiduši viņa pierē lodi. Varētu nolīgt kādu tēlnieku, kurš iedotu viņam ragus, spārnus un asti, lai jau pēc skata būtu redzams, kāds viņš ir briesmonis. Tomēr es neesmu to izdarījusi. Vai ne, Mikij?”
„Nē.”
„Nē?”
„Nē, domina.”
Šis vārds liek man riebumā novērsties.
„Dejotājs viņu vienmēr cienīja,” saku. „Es viņu cienu par spīti viņa… ekscentriskumam.”
„Viņš pirka cilvēkus. Un tad viņus pārdeva,” saka īvija.
„Mēs visi esam grēkojuši,” saku. „It sevišķi tu tagad.”
„Es tev teicu, ka viņš nolāpīti lasis mums morāli. Izturēsies tā, it kā pats dienu no dienas to nepārkāptu. Meklēs attaisnojumus tādiem nelietīgiem suņabērniem kā mūsu Mikijs.” Harmonija smīkņādama saka īvijai, un abas iesmejas par kādu viņām vien zināmu joku. „Ar tādu attieksmi vari staigāt tur augšā, Derov. Bet drīz tu uzzināsi, ka šeit mēs nemeklējam kompromisus. Tas nu ir pagātnē.”
„Tātad Dejotājs patiešām ir miris.”
„Dejotājs bija labs cilvēks.” Viņa klusē pārāk īsu mirkli, lai tas radītu iespaidu par cieņu. „Tomēr labi cilvēki mēdz mirt pirmie. Pirms pusgada viņš nolīga pelēko algotņu vienību, kas uzbruka sakaru centram, lai mēs tikmēr varētu nozagt viņu datus. Es teicu, ka viņus vajadzētu nogalināt, kolīdz darbs tiks padarīts. Dejotājs teica… kā nu tur bija? „Mēs neesam nelabie.” Bet pēc tam, kad pelēko kapteinis bija saņēmis samaksu, viņš aizskrēja uz vietējās policijas galveno mītni un izpauda tiem Dejotāja atrašanās vietu. Nolāpīta dzinēju nodaļa divās minūtēs satrieca Dejotāju un divsimt dēlus pīšļos. Tas vairs nekad neatkārtosies. Ja viņi nogalinās vienu no mums, mēs nobeigsim simt viņējo. Un mēs neuzticamies pelēkajiem. Nemaksājam violetajiem. Viņi uz mūsu smagā darba rēķina dzīvojuši gadsimtiem ilgi. Mēs uzticamies tikai sarkanajiem.”
īvija neomulīgi sakustas.
„Institūtā bija vēl viens sarkanais,” pēc brīža saku. „Tits. Vai viņš bija viens no jūsējiem?” Pametu skatu uz Mikiju.
„Uz mani neskaties,” viņš atbild.
„Kā tu zināji, ka Tits bija sarkanais?” pēkšņi jautā Harmonija. „Vai viņš tev pateica?”
„Viņš… to varēja nojaust. Sīkos žestos. Neviens cits neievēroja.” „Tātad jūs viens otru atradāt?” viņa prasa bez smaida, tomēr nopūzdamās atbrīvojas no smaguma, ko ilgi nēsājusi. „Viņš bija labs zēns. Esmu droša, ka kļuvāt par draugiem.”
„Viņš neuzzināja, kas es esmu. Mikij, vai tu viņu izgrebi?”
Viņš atbild ar Harmonijas vēlību. „Nē, dārgais. Tu biji mans pirmais. Mans vienīgais.” Viņš piemiedz aci. „Es konsultēju viņa grebēju.
Mans kolēģis veica procedūru, par pamatu ņemot veiksmi, ko pirmie piedzīvojām mēs.”
„Dejotājs atrada tevi,” Harmonija saka. „Es atradu Titu. Lai gan viņa vārds bija Aris, kad izvilkām viņu no Tēbu raktuvēm. Viņam bija vienalga, kā viņu sauks.”
Tas, ka Harmonija atrada Titu, nav nekāds brīnums. Ābols no ābeles tālu nekrīt.
„Kas ar viņu notika?” Harmonija vaicā. „Mēs zinām, ka viņš nomira.”
Kas ar viņu notika? Es ļāvu zeltam viņu nolāpīti piebeigt.
Kokaini paskatos uz trijotni un esmu pateicīgs, ka viņi nevar lasīt manas domas. Viņi neko nezina. Tik tikko spēju apjaust, ko viņi par mani domā. Viņiem ir tik maz izpratnes par to, ko esmu izdarījis, par ko esmu kļuvis. Man likās, ka ir plāns, ilglaicīgs, pamatīgs mana smagā darba iemesls. Bet izrādās, ka nekā nav bijis. Tagad es to zinu. Pat Dejotājs bija vienkārši gaidījis un skatījies, kas notiks. Cerējis.
Es cerēju, ka tikšu sagaidīts atplestām rokām. Es domāju, ka mani sagaidīs armija. Milzīgs plāns. Ka Arējs ņems savu bēdīgi slaveno ķiveri, apžilbinās mani ar savu izcilību un pierādīs, ka manai ticībai bijis pamats. Pie joda, es tikai gribēju viņus atkal atrast, lai nejustos viens. Tomēr tagad, sēdēdams šajā betona telpā uz grīļīgiem plastmasas krēsliem kopā ar šiem bālajiem cilvēkiem, jūtos vientuļāks nekā jebkad agrāk.
„Viņu nogalināja zelts vārdā Kasijs au Bellona,” saku.
„Vai tā bija laba nāve?”
„Tagad tev jau vajadzētu zināt, ka kaut kas tāds nepastāv.”
„Kasijs. Tas pats, ar kuru tev ir asinsnaids. Vai tāpēc?” Ivija dedzīgi vaicā. „Vai tāpēc Bellonas grib tevi nogalināt?”
Izlaižu caur matiem pirkstus. „Nē. Es nogalināju Kasija brāli. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ viņi mani ienīst.”
„Asinis pret asinīm,” Ivija nomurmina, it kā zinātu, ko, pie velna,
runā.
„Derov, šodien mēs viņiem devām smagu triecienu. Divpadsmit sprādzienu uz Lunas un Marsa. Dejotājs un Tits ir atriebti,” Harmonija stāsta. „Un turpmāk mēs viņus satrieksim vēl vairāk. Šī ir tikai viena no daudzām šūnām.”
Viņa novēcina roku pār galdu, un, atdzīvojoties holoDisplejiem, sakustas ainas. Violetie ziņu vadītāji vienmuļi stāsta par asinspirti.
„Vai tam uz mani vajadzētu atstāt iespaidu?” vaicāju. „Jūs esat tikpat ļauni kā viņi. Jūs to zināt, vai ne? Nerunāsim pat par stratēģiju. Nerunāsim par to, ka kaitināt guļošu pūķi. Vēl tikai pirms dažām stundām īvija pati nogalināja vairāk nekā simts zemKrāsu.”
„Tie nebija sarkanie,” saka Harmonija un tad apbrīnojami liekulīgi piebilst, „vai sārtie.”
„Nē, bija gan!”
„Tad viņu upuris tiks pieminēts,” viņa svinīgi saka.
„Vox clamantis in deserto!" izsaucos.
Mikijs sēž klusēdams, bet atļaujas viegli pasmaidīt.
„Mēģini palielīties ar savām smalkajām zelta runām?” noprasa Harmonija.