„Viņš jūtas kā balss, kas sauc tuksnesī. Sauc pilnīgi velti,” paskaidro Mikijs. „Tā ir elementāra frāze latīņu valodā.”
„Tad jau tu zini, kas ir kas,” Harmonija saka. „Kļūsti par zeltu un pēkšņi zini visas atbildes.”
„Vai tad tas nebija mans mērķis, kļūstot par zeltu? Lai mēs varētu zināt, kā viņi domā?”
„Nē. Tas bija tādēļ, lai tu nonāktu pozīcijā, kas ļautu uzbrukt viņu jūga vēnai.” Viņa savelk dūri un uzsvaram uzsit pa savu metāla plaukstu. „Neizturies tā, it kā būtu piedzimis labāks par mums. Atceries, ka es zinu, kāds tu esi iekšienē. Tikai nobijies puika, kurš mēģināja padarīt sev galu, kad bija pārāk vājš, lai izglābtu savu sievu no pakāršanas.”
Es sēžu satriekts. Trūkst vārdu.
„Harmonij, viņš tikai mēģina palīdzēt,” īvija klusi saka. „Derov, es zinu, ka tas noteikti ir grūti. Tu esi dzīvojis kopā ar viņiem gadiem ilgi. Bet mums viņi jāsāpina. Vai redzi, tas ir vienīgais, ko viņi saprot. Sāpes. Viņi tās izmanto, lai kontrolētu mūs.” īvija lēni turpina.
„Pirmā diena, kad apkalpoju zeltu, bija lielākā bauda manā mūžā. Es nespēju tev to izskaidrot. Tas bija kā tikties ar Dievu. Tagad es zinu, ka tā nebija bauda, ko es jutu. Es vienkārši vairs nejutu sāpes.
Tā viņi māca sārtajiem dzīvot vergu dzīvi, Derov. Dārzos viņi izaudzina mūs ar implantiem, kas pilda mūsu dzīves ar sāpēm. Ierīci sauc par Kupidona skūpstu — tā ir svilināšana visa mugurkaula garumā, sāpes galvā. Tās nekad nerimstas. Pat ne tad, kad aizver acis. Ne tad, kad raudi. Tās mitējas tikai tad, kad paklausi. Ar laiku Kupidona skūpsts tiek izņemts. Kad mums aprit divpadsmit gadu. Bet… tu nevari zināt, kāda ir sajūta, kādas ir bailes, ka tas atgriezīsies, Derov.”
Ivija knibina savus nagus. „Zeltiem jājūt sāpes. Viņiem no tām jābaidās. Un viņiem jāsaprot, ka mums nevarēs darīt pāri bez sekām. Lūk, ko grib pateikt Harmonija.”
Un es domāju, ka zelti ir salauzti. Mēs visi esam tikai ievainotas dvēseles, kas akli taustās tumsā un izmisīgi mēģina salikt sevi kopā, cerot aizlāpīt caurumus, ko citi mūsos izrāvuši. Ēo ir mani pasargājusi no šāda gala. Bez viņas es būtu tāds pats kā tie. Apmaldījies.
„Galvenais nav viņus sāpināt, Ivij,” es saku. „Galvenais ir viņus sakaut. To man mācīja Ēo un arī Dejotājs. Mēs šaujam uz āboliem, kad vajadzētu kapāt saknes. Ko panāks spridzināšana? Pie kā novedīs atentāti? Mums jāgāž visa viņu Sabiedrība, jāiznīdē viņu dzīvesveids, bet ne jau šādu
„Tu esi nomaldījies no sava mērķa, Derov,” saka Harmonija.
„Tu to saki man?” brīnos. „Kā jūs vispār varat saprast, ko esmu redzējis?”
„Tieši tā. Ko tu esi redzējis. Tu ēd pie viena galda ar kungiem un aizmirsti par vergiem. Tu vari atļauties dzīvot teorijās. Un kā ar to, ko es esmu redzējusi? Mēs esam nogrūsti mēslainē. Mēs mirstam. Un ko tu dari? Filozofē. Dzīvo greznu dzīvi. Guli ar sārtajām. Man vajadzēja noklausīties, kā mirst Dejotājs. Man rācijā vajadzēja klausīties nolāpītajos kliedzienos, kad dzinēji ieradās nogalināt. Un es nespēju neko izdarīt, lai viņus izglābtu. Ja tu būtu to piedzīvojis, tad zinātu, ka pret uguni var cīnīties tikai ar uguni.”
Es zinu, kurp ved šādi vārdi. Tie izdūra man vēderā caurumu. Atstāja mani raudošu dubļos, kamēr pār mani slējās Kasīja stāvs. Lūk, kā tas beigsies.
„Varbūt tu esi pazaudējusi visu, ko mīli, Harmonij. Man žēl, ka tā. Tomēr mana ģimene joprojām ir raktuvēs. Viņi necietīs tikai tāpēc, ka tu esi dusmīga. Mana sieva sapņoja par labāku pasauli. Nevis par asiņaināku.” Pieceļos. „Tagad es gribu runāt ar Arēju.”
Pār telpu nolaižas smags klusums.
„Dodiet mums mirkli zem četrām acīm.” Harmonija palūkojas uz Mikiju un īviju. Viņa noskatās, kā Mikijs vilcinādamies pieceļas. Viņš apstājas, it kā gribētu man kaut ko teikt, bet, juzdams Harmonijas skatienu, pārdomā.
„Labu veiksmi, manu dārgumiņ,” viņš saka, vienkārši papliķēdams man pa plecu.
„Ļauj man palikt,” piegājusi pie Harmonijas, saka Ivija. „Es varu palīdzēt runāt ar viņu.”
Harmonija pieskaras viņas gurnam. „Arējs neļautu.”
„Vai tu man neuzticies? Pēc tā, ko šodien izdarīju… Es neesmu tāda kā pārējie.”
„Es tev uzticos tikpat ļoti kā jebkuram sarkanajam. Bet šajā es ar tevi nevaru dalīties.” Viņa maigi noskūpsta īviju uz lūpām. „Ej.”
Pie durvīm īvija mirkli apstājas un pār plecu palūkojas uz mani. „Mēs neesam tavi ienaidnieki, Derov. Tev tas jāzina.”
Durvis aiz viņas noklikšķēdamas aizveras, un Mikija kabinetā paliekam vieni.
„Vai viņa zina?” jautāju.
„Ko zina?”
„To, ka aizsūtīji viņu pašnāvnieka misijā.”
„Nē. Viņa nav tāda kā mēs. Viņa uzticas.”
„Un tu viņu upurētu?”
„Lai nogalinātu iezīmēto, es upurētu jebkuru no mums. Viss, kas mums tiek, ir bezvērtīgi elfi un bronziņi. Es gribu īstos tirānus.”
„Tu viņu izmanto vēl zemiskāk, nekā to jebkad darījis Mikijs.”
„Viņai ir izvēle,” Harmonija nomurmina.
„Patiešām?”
„Gana!” Harmonija apsēžas un ar žestu lūdz man darīt to pašu. „Dejotājs ir miris, tomēr Arējam tev ir plāns.”
„Nē. Nē. Man apnicis klausīties viņa plānos caur starpniekiem. Esmu viņam ziedojis trīs gadus no savas dzīves. Es gribu redzēt viņa seju.”
„Tas nav iespējams.”
„Tad es izstājos.”
„Hm, kā tu vari izstāties? Tu esi slazdā. Tu nolāpīti labi zini, ka nevari doties atpakaļ mājās uz Likosu. Vai tad vari? Tev ir tikai viena izeja. Piesprādzējies cieši un ievēro kursu.”
Viņas vārdi sit spēcīgi. Es nevaru griezties atpakaļ. Šī apziņa pilda mani ar neizsakāmu vientulību. Kur ir manas mājas? Kurp es došos tad, ja tas viss beigsies ar Zelta sakāvi?
„Tu nesatiksi Arēju. Ellesnirēj, pat es nekad neesmu redzējusi viņa
seju.
„Neesi? Tu pie viņa esi strādājusi gandrīz tikpat ilgi kā Dejotājs. Gadiem. Lai nu kurš, bet kā tu vari viņam uzticēties?”
„Tāpēc, ka viņš ielika man rokā pirmo pistoli, ko turēju. Viņa seju slēpa ķivere, un viņš iespieda man plaukstā IV markas svilinātāju ar pilnu jonu aptveri.”
„Vai Arējs ir vīrietis?” vaicāju.
„Kāda starpība?” Viņa paceļ kādu holoDispleju. Elektroni virpuļo gaisā, līdz saaug kopā, veidojot vairākas kartes. Atpazīstu šo topogrāfiju. Marss. Venēra. Šķiet, ka arī Luna. Dučiem sarkanu punktu mirgo pilsētās, piestātnēs un daudzos citos nozīmīgos objektos. Saprotu, ka tās ir bumbas. Harmonija nogurusi skatās kartē. „Šis ir Arēja plāns. Četrsimt sprādzienu. Sešsimt uzbrukumu ieroču noliktavām, valdības ēkām, elektroapgādes uzņēmumiem, sakaru tīkliem. Tas būs Arēja dēlu augstākais uzdevums. Gadiem ilgas plānošanas rezultāts. Gadiem ilgi vāktu resursu rezultāts.”
Man nebija ne jausmas, ka varam īstenot ko tādu. Es apbrīnā blenžu
kartē.
„Šīs dienas sprādzieni domāti, lai izprovocētu reakciju. Liktu viņiem izkustēties un satraukties. Mēs gribam, lai viņi mobilizējas. Ja viņi mobilizējas, tad koncentrējas konkrētos punktos. Visvieglāk izkvēpināt zemesčūskas ir tad, kad tās saspiedušās cieši kopā.”
„Kad tas notiks?”
„Pēc trim dienām.”
„Trim dienām,” atkārtoju. „Samita noslēgumā. Nevar būt, ka viņš grib, lai es—”
„Tieši to viņš grib. Pēc trim dienām Samits tiek jauki noslēgts ar svinīgu vakaru. Vīns, sārtie, zīds — ko nu jūs, zeltvaidži, tur darāt. Tur būs visi nolāpītie gubernatori, visi senatori, prētori, imperatori, tiesneši no visām Sabiedrības malām. Vesela briesmoņu Saules sistēma būs sanākusi vienuviet, Valdnieces varas pievilināta. Līdz kas tāds atkārtosies, paies vēl desmit gadi. Nav ne mazākās iespējas, ka tur varētu iekļūt Arēja dēli, bet tu vari iet tur, kur mēs netiekam. Tu vari dot triecienu, ko mēs nevaram.”