Jūtu, ka šie vārdi traucas man virsū kā vilciens pa tuneli.
„Kad viņi visi būs jauki un cieši sapulcējušies. Kad Valdniece piecelsies, lai teiktu runu, tu nogalināsi tos suņabērnus ar rādija bumbu, ko būsim pie tevis paslēpuši. To uzbūvēja Mikijs un tehniķu komanda. Kolīdz redzēsim pie tevis noslēptajā datuReģistrā, ka spridzeklis detonēts, atvērsim elles vārtus visā sistēmā. Izkvēpināsim viņus.”
Un tas ir manu pūliņu augstākais sasniegums?
„Ir jābūt citai izejai.”
„Allaž pastāvēja divi plāni, ellesnirēj. Šis un tu. Arējs un Dejotājs teica, ka tu esi mūsu cerība, mūsu iespēja iet citu ceļu. Viņi lielījās kā zēni, ka tu spēsi iznīcināt Zeltu no iekšienes. Bet tu izgāzies, kā biju paredzējusi. Tu man apgalvo, ka īvijas rokas aptraipītas ar asinīm. Nu, tādas ir arī tavas rokas.”
„Tev nav pat nojausmas, cik daudz asiņu ir uz manām rokām, Harmonij. Es neesmu kaut kāds nolāpīts svētulis. Tomēr īvijas uzbrukums bija noziegums.”
„Vienīgais noziegums būtu mūsu zaudējums.”
Es aizsvilstos. „Te uz spēles ir likts vairāk, nekā tu aptver! Mēs nevaram stāties pretī Zeltam. Lai cik spēcīgs būtu mūsu trieciens, viņi mūs iznīcinās šādi.” Uzsitu ar pirkstiem knipi.
„Tātad tu to nedarīsi.”
„Nē, es to nedarīšu, Harmonij.”
„Tad karš sāksies bez tavas palīdzības,” viņa turpina. „Mums ir divi dēli, kas ir gatavi iefiltrēties viesībās. Viņi nav zelti, tādēļ pastāv lielāka iespēja, ka viņus noķers un sašķēlēs lentēs kādā prētoriešu spīdzināšanas kamerā, pirms viņi pagūs izpildīt savu misiju. Tas nozīmē, ka Zelta vadoņi dzīvos un mūsu nelielās izredzes uzvarēt šajā pasākumā saruks, jo tu neuzticies Arējam.”
„Pajāt. Ja Arējs gribēja manu palīdzību, viņam pašam vajadzēja to man pateikt!”
„Kā? Viņš ir uz Marsa, kur gatavojas revolūcijai. Nav nekādu iespēju sazināties. Viņi visu novēro. Kā viņš varētu ar tevi sazināties, neatklājot tavu patieso identitāti?” Viņa paliecas uz priekšu, mežonīgi atiezusi apakšzobus. „Pasaki man, Derov. Vai tu maz zini, cik daudz viņi tev nozaguši?”
Viņas tonis ir savāds. „Ko tu gribi teikt?”
„Lūk, ko es gribu teikt.” Viņa ievada holoKubā virkni komandu, un tajā parādās Likosas raktuvju attēls. Asinis manās dzīslās sastingst. ,,Ēo nāves ieraksts, ko piratizējām un pārraidījām…”
Mani sirdspuksti sakāpuši rīklē.
„Tas nebija pilnīgs.” Viņa nospiež atskaņošanas komandu, un telpa ap mums kļūst par raktuvēm. Mēs esam trīsdimensionālas hologrammas daļa. Tas ir neapstrādātais ieraksts, nevis klips, ko esmu redzējis simtiem reižu. Tas parāda pakāršanu bez mūzikas pavadījuma.
Dzirdu pats savus sāpju kliedzienus, kamēr pelēkie sit to zēnu, kas biju. Dzirdu pūli raudam. Nerediģēta ieraksta neveiklo klusumu. Mana māte nokar galvu, un tēvocis Nerols nospļaujas uz putekļainās zemes. Mans brālis Kīrens aizsedz savu bērnu acis. Šļūkā pēdas. Ēo māsa Dlo grīļodamās uzskrien pa metāla ešafota kāpnēm. Apavu zoles kraukšķ uz rūsas. Viņa šņukst. Tad Dīo noliecas pie manas sievas. Ēo stāv sīka, tik bāla un tieviņa kā dūmu strūkliņa no kvēlojošās meitenes, ko atceros. Viņas lūpas kustas. Un es atkal to nedzirdu gluži kā todien. Pēkšņi Dīo izplūst nevaldāmās raudās un apķer māsu. Kas tika pateikts?
„Izmanto aprīkojumu. Tāpēc tas te ir, ja?”
Esmu par to domājis tūkstošiem reižu, bet man nekad nebija pieejas šim ierakstam. Es nezināju, kā pie tā tikt, neizraisot aizdomas. Un šī doma mani biedēja gluži tāpat kā šobrīd — kādu vārdu izdzirdēšanai es biju par vāju? Ko Dīo spēja panest, bet es nespēju?
Piratizētajā ziņu sižetā Dīo pat neparādās. Tomēr šo neapstrādāto materiālu es varu noskatīties vēlreiz. Daru tā. Varu pagriezt skaļāk. Daru tā. Skatos, kā tas notiek vēlreiz — mana māte nokar galvu, Nerols nospļaujas, Kīrens aizsedz bērnu acis. Šļūkā pēdas. Dīo uzkāpj uz ešafota. Visas skaņas ir skaļākas. Nogriežu klusāk fona troksni un dzirdu, ko mana sieva teica Dīo.
„Mūsu guļamistabā ir šūpulītis, ko pagatavoju. Paslēp to, pirms atgriežas Derovs!"
„Šūpulis…" nomurmina Dīo.
„ Viņš nekad nedrīkst to uzzināt. Tas viņu salauztu."
„Nesaki, Ēo! Nē!"
„Es esmu gaidībās"
10 . SALAUZTS
Salūstu.
Sēžu tukšumā. Skatos uz savām rokām. Rokām, kas nespēja izglābt manu sievu, manu bērnu. Viņai bija taisnība. Es nebiju pietiekami stiprs, lai panestu Ēo otrā upura patiesību. Ēo būtu varējusi dzīvot. Viņa būtu varējusi dot mums bērnu, ko vienmēr bijām gribējuši. Tomēr viņa uzskatīja, ka tāda nākotne nebija viņas klusēšanas vērta. Es nebiju tās vērts…
Dziļi krūtīs kaut ko jūtu — tukšu, aukstu sāpi. It kā manas dvēseles dziļumos būtu atvērusies tumsa, kamēr ķermenis savelkas un apvijas ap bēdām. Es sveru miljons mārciņu. Pleci sagumst. Krūtis nospiež smagums. Mani pirksti savelkas dūrēs. Savādi iedomāties, ka šīs rokas bijušas ar mani visu šo laiku. Tās pieskārās viņas lūpām. Tās palīdzēja pavilkt viņas potītes. Tās apglabāja viņu zemē. Tomēr tās neapglabāja tikai viņu, vai ne?
Nē. Tās apraka vēl vienu dzīvību. Nedzimušu dzīvību. Mūsu bērnu, kurš bija miris, pirms paguva piedzimt. Un es par to pat nezināju. Es sēroju, nezinādams vislielāko netaisnību. Es pievīlu viņus abus. Skaļais ieraksts tiek nospēlēts vēlreiz.
„Esmu gaidībās,” viņa saka Dīo uz ešafota. „Esmu gaidībās.”
Atskaņoju to duci reižu un jūtu, kā tieku ierauts sēru tunelī.
Zelti nenogalināja tikai viņu. Viņi nogalināja visu, par ko jebkad esmu vēlējies būt, — vīru un tēvu. Ja vien es būtu viņu apturējis. Ja vien nebūtu uzmetis lūpu kā bērns, kad zaudējām Laurus, Ēo nebūtu iedomājusies aizvest mani uz to dārzu. Ja vien man būtu pieticis spēka izlikties, ka Lauru zaudējums man neko nenozīmē.
Visa ģimene, kas man būtu bijusi. Sieva. Dēli. Meitas. Mazbērni. Viņi tika noslaktēti, pirms sāka dzīvot. Eo nekad neturēs rokās mūsu meitiņu. Viņa nekad nenoskūpstīs mūsu dēlu, nenovēlēs saldu miegu un neuzsmaidīs man, kad viņa mazā rociņa satvers manu pirkstu. Esmu viss, kas palicis pāri no šis ģimenes, kas reiz būtu varējusi būt. Tumša ēna no tā vīra, par kuru man būtu vajadzējis kļūt.
Niknums aug. Mums bija iespēja, bet nu tā ir zudusi. Zudis ir viss, ko gribēju manis paša un viņu dēļ. Viņu likumu dēļ. Viņu netaisnības dēļ. Viņu nežēlības dēļ. Viņi piespieda sievieti izvēlēties nāvi sev un savam nedzimušajam bērnam, lai nebūtu jādzīvo verdzībā. Tas viss varas dēļ. Tikai tādēļ, lai viņi varētu saglabāt savu nevainojamo, mazo pasaulīti.
„Toreiz tu nebiji pietiekami stiprs,” saka Harmonija. „Vai tagad esi, ellesnirēj?” Paskatos uz viņu, asaras aizmiglojušas manu skatienu. Viņas skarbais skatiens atmaigst. „Reiz man bija bērni. Radiācija saēda viņu iekšas, un tie pat neiedeva viņiem pretsāpju zāles. Pat nesalaboja sūci. Teica, ka nepietiekot resursu. Mans vīrs vienkārši sēdēja un noskatījās, kā viņi mirst. Beigās tas pats atņēma arī viņa dzīvību. Viņš bija labs cilvēks. Tomēr labi cilvēki iet bojā. Lai viņus atbrīvotu, lai viņus pasargātu, mums jābūt mežoņiem. Tāpēc dod man ļaunumu! Dod man tumsu! Padari mani par nolāpītu sātanu, ja vien varam viņiem nest kaut niecīgu gaismas staru.”