Выбрать главу

Kad man atgādināts par patiesajām šausmām, kas jāpiedzīvo manai labestīgajai tautai, pieceļos un apskauju viņu. Vai tiešām esmu aizmir­sis? Esmu elles bērns un esmu pavadījis pārāk daudz laika viņu paradīzē.

„Es izdarīšu visu, ko Arējs grib.”

„To kuci atsūtīja Plīnijs,” Šakālis šņāc, kamēr dzeltenie ārsti lēni noņem apdedzināto ādu no viņa rokas un vietā klāj jaunas augšanas kul­tūras. „Tie nebija Arēja dēli. Viņi nenogalinātu tik daudz zemKrāsu. Tas nesaskan ar viņu profilu. Droši vien Plīnijs. Vai Valdnieces prētorieši aizsegā.”

Caur stiklu spiežas garām slīdošo kuģu gaismas. Viņš lādas un kliedz uz saviem kalpotājiem, lai tie aptumšo logus. Pelēkie atveda mani šurp uz viņa privāto debesskrāpi, nevis uz Citadeli, kā biju lūdzis. Šī vieta ir pilna ar algotņiem. Viņš dod priekšroku pelēkajiem, nevis obsidiāniem, izņemot to aptraipīto. Ja neskaita Šakāli, esmu vienīgais zelts šajā ēkā, un tas parāda, cik ļoti viņš tiem uzticas. Viņa vārds noteikti piesaistītu pie­tiekami daudz līdzskrējēju, lai varētu piepildīt veselu pilsētu, bet viņam nošķirtībā ir ērti. Tāpat kā man.

„Vai tā varētu būt Viktra?” jautāju. „Viņa nepalika…”

„Viņa savu uzticību jau ir pierādījusi. Viņa neizmantotu bumbu. Turklāt viņa ir tevī iemīlējusies. Tā nebija viņa.”

„Iemīlējusies manī?” iztrūcies pārvaicāju.

„Tu esi akls kā zilais.” Viņš iesmejas caur degunu, bet neko vairāk par to nesaka. „Mūsu savienībai jāpaliek noslēpumā, līdz tiekam prom no šī sasodītā mēness, un tas nozīmē, ka tajā tavernā tevis nebija. Ja Plīnijs zinātu mūsu plānu mērogu, viņš visu būtu paveicis rūpīgāk. Es domāju, ka viņa mērķis biju tikai es. Tādēļ tu atgriezīsies Citadelē. Izliksies, ka nekas nav noticis. Es turpināšu savu sadarbību ar sindikātu vadoņiem un tad Samita beigās nopirkšu tavu līgumu.”

Un tad viņu pasaule mainīsies.

Pagriežos, lai dotos prom, bet Šakāļa balss mani aizkavē pie dur­vīm. „Tu izglābi manu dzīvību. To ir izdarījis tikai vēl viens cilvēks. Pal­dies, Derov.”

„Saki savai ādai, lai aug ātrāk. Tu taču negribēsi palaist garām noslēguma svinības.”

Nākamās trīs dienas paiet kā miglā, es domāju vienīgi par Ēo un visu, ko esam zaudējuši. Nespēju glābties no bēdām. Tās vajā mani pat tad, kad līdz spēku izsīkumam nodzenu sevi savrupnama treniņu zālē. Es neiesaistos saviesīgās sarunās. Novēršos no saviem draugiem. Nekam no tā visa nav nozīmes. Ne man. Dzīve nobāl sāpju priekšā. Teodora to ievēro un dara visu, ko var, lai uzlabotu manu drūmo omu, pat iesaka novērst smagās domas, izklaidējoties ar Rozēm no Citadeles dārza.

„Labāk, tu, dominus, nekā kāds rupeklis no Gāzes milžiem,” viņa saka.

Citadeli pārskrien ziņa par sprādzieniem, tas ir galvenais jaunums visos ziņu kanālos. Sabiedrība to izspēlē meistarīgi, tiešraidēs ziņodama par palīdzības dienestu darbību. Izplatīdama instrukcijas, kā rīkoties potenciālā krīzes situācijā. Ekrānos dzeltenie psihologi analizē Arēju un secina, ka jaunībā piedzīvota latenta seksuāla trauma liek viņam šādi izrīkoties, lai atkal atgūtu kontroli pār savu pasauli. Violetie aktieri un izklaides personības rīko labdarības akcijas, aicinādami ziedot naudu ģimenēm, kas zaudējušas tuviniekus. Pats Dzīvsudrabs ziedo trīs pro­centus no savas personīgās bagātības, lai atbalstītu palīdzības sniedzējus. Obsidiāni un pelēko desanti uzbrūk asteroīdu bāzēm, kurās „trenējas” Arēja dēli. Pelēko pretterorisma aģenti uzstājas preses konferencēs un saka, ka aizturējuši atbildīgās personas, visticamāk, kādus sarkanos, ko izrāvuši no kādām raktuvēm vai Lunas graustu rajoniem.

Tas ir farss, un zelti to izspēlē tik nevainojami. Viņi slēpjas aiz kamerām un liek visam izskatīties kā visu krāsu cīņai pret sarkanajiem teroristiem. Šī nav zeltu kauja. Tā jāizcīna visai Sabiedrībai. Turklāt Sabiedrība tajā uzvar, jo mūsu upuri un paklausība ļauj mums zelt un zie­dēt. Nolāpītas blēņas.

Tomēr vainīgais jāatrod tik un tā. Tādēļ arhiGubernators tiek aiz­saukts prom, lai atbildētu uz jautājumiem par savu rīcību šajā situācijā. Viņi vaicās, kā Arēja dēli izplatījušies no Marsa uz Lunu. Zelta sirseņu pūznis ir sabikstīts, kā jau teicu, bet noslēguma svinības notiks. Es noska­tos, kā zelti spēlē savas intrigu un diplomātijas spēles, dodas uz pieņem­šanām, konferencēm un samitiem, netīro terorisma spēļu neskarti. Viņi ir pasargāti, glābti no šausmām.

Tas mani uztrauktu, bet tagad manās acīs viņi ir vien ēnas. It kā jau tagad būtu aizmirsti vēstures dziļumos.

Nožēlā pieskaros bumbai, kas iekārta man kaklā. To izgatavo­jis Mikijs. Kopija no mana Institūtā nēsātā Pegaza, kurā bija Ēo matu šķipsna; tagad tas noslēpts kopā ar manām pārējām piemiņas lietām. Man tikai jāpagriež tā galva, un tas kļūs par bumbu. To aktivizēs gre­dzens, ko viņi man iedeva.

Atsvešinos no draugiem, no Viktras. Viņa vaicājusi Rokam, kas man kaiš. Viņš droši vien atbildēs, ka esmu kā vējš — kaprīžu un noska­ņojumu būtne. Vai kaut kā tamlīdzīgi. Roks mēģina man tuvoties, apmeklēdams manas istabas, kad esmu devies pie miera, un mēģinādams cīnīties ar mani treniņu zālē. Tomēr es nespēju kopā ar viņu smieties vai klausīties, kā viņš klusā balsī lasa dzeju, apspriež filozofiju vai pat joko. Nedrīkstu sev ļaut pret viņu just draudzību, jo zinu, ka drīz viņš būs miris. Mēģinu nogalēt viņu savā sirdī, pirms izdaru to pa īstam.

Vai jau varu iekļaut viņu sarakstā ar cilvēkiem, ko esmu iedzinis

kapā?

Atbildi beidzot rodu noslēguma viesību vakarā, kad Teodora atnes manu iestīvināto apģērbu no mazgātavas. Viņa nesaka neko, kas atgādi­nātu par Roku. Nedalās kodolīgās gudrībās. Tā vietā viņa izdara ko tādu, ko vēl nebiju redzējis. Teodora pieļauj kļūdu. Likdama manu formastērpu uz krēsla, viņa apgāž uz tuvēja galdiņa noliktu vīna glāzi. Vīns uzlīst uz mana baltā formastērpa piedurknes. Tas, kas pazib viņas acīs, liek man pār muguru skriet skudriņām — šausmas. Tādas, kas varētu vīdēt stirnas acīs, kad tai virsū brāžas gaisa auto. Pār viņas lūpām birst atvainošanās vārdi, it kā es varētu viņai iesist, ja tā nenotiktu. Paiet brīdis, līdz viņa saņemas, līdz panikas uzplaiksnījums aprimst. Kad tas notiek, Teodora sēž uz grīdas un klusēdama susina piedurkni.

Es nezinu, ko iesākt. Mirkli neveikli stāvu, bet tad uzlieku roku viņai uz pleca un saku, ka viss ir labi. Tajā brīdī viņa sāk raudāt skaļās, garās elsās, kas rausta viņas šauros plecus. Viņa atraujas no mana pieskā­riena un saņēmusies pasaka man, ka balta vietā nāksies vilkt melnu for­mastērpu. Viņa nezina, kas notiks, tomēr jūt to manī, gaisā ap mums.

Kamēr pārējie šķēpneši rotaļājas viens ar otru, iet mikroabrazīvās vannās un konsultējas ar stilistiem, lai sagatavotos viesībām, es ar dre­bošiem pirkstiem aizšņorēju savus biezos armijas zābakus. Man nekad nav padevies glābt savus draugus. Šķiet, ka vienmēr ievelku viņus postā. Esmu pārliecināts, ka Sevro joprojām ir dzīvs tikai tāpēc, ka starp mums ir tik liels attālums. Fičners allaž baidījās, ka nogalināšu viņa dēlu. Teica, ka mans dzīves pavediens ir tik spēcīgs, ka sabendē visus pārējos, kas tā

tuvumā. Tagad, redzot Teodoru šādu… tas man atgādina, cik trausli un sarežģīti mēs visi esam. Es nezinu, kāpēc viņa raudāja. Kāda pagātnē piedzīvota trauma? Kāda priekšnojauta par gaidāmo? Šī neziņa atgādina man par to, cik dziļi ir mani līdzcilvēki. Es esmu mēms un salts, bet Roks ir sirsnīgs… viņš būtu atradis pareizos vārdus.

Pieklauvēju pie viņa durvīm vairākas minūtes pirms Augusta svī­tas došanās no villas uz viesībām. Neviens neatbild. Atveru durvis un ieraugu draugu sēžam uz gultas un saudzīgi pie muguriņas turam rokā senu grāmatu. Ieraugot, ka nācējs esmu es, viņa gludie vaibsti uzvirmo smaidā.