„Es domāju, ka tas ir Takts, kurš atnācis lūgties, lai pirms viesībām iešaujam pa stimam. Viņš vienmēr domā, ka neko nedaru, ja lasu. Intravertam nav lielākas sērgas par ekstravertiem. It sevišķi tādiem zvēriem. Tā viņš kaut kad iedzīs sevi kapā.”
Piespiežu sevi iesmieties. „Viņš vismaz godīgi atzīst savus trūkumus.”
„Vai jau esi saticis viņa brāļus?” Roks vaicā. Pakratu galvu. „Viņi liek Taktam izskatīties pēc jēriņa.”
„Nolādētā elle,” nolamājos. Atbalstos pret durvju aplodu. „Tik ļauni?”
„Rātu brāļi? Viņi ir briesmīgi. Briesmīgi bagāti. Briesmīgi talantīgi. Un viņu galvenais spēks ir viņu spēja grēkot. Šajā ziņā viņi ir īsti brīnumbērni.” Roks sazvērnieciski pasmīn. „Ja ticam baumām — un man patīk baumas, atgādina man par Baironu un Vaildu —, Takta brāļi Agejā atvēra bordeli, kad bija četrpadsmit gadus veci. Smalks pasākums, līdz viņi sāka organizēt… pieredzes pēc individuāliem pasūtījumiem.”
„Kas tad notika?”
„Sagrautas meitas un dēli. Apvainojumi. Divkaujas. Miruši mantinieki. Parādi. Inde.” Viņš parausta plecus. „Tā ir Rātu ģimene. Ko no tādiem neģēļiem var gaidīt? Tieši tāpēc visi bija tik pārsteigti, ka Takts saistījies ar tādu dzelzs zeltu kā tu,” viņš paskaidro. „Vai zini — viņa brāļi Taktu izsmej, ka viņš dzīvo tavā ēnā. Tāpēc viņš allaž ir tik sarkastisks. Viņš grib līdzināties tev, bet nespēj. Tāpēc iztiek ar savu ierasto
aizsardzību.” Roks sarauc pieri. „Dažkārt man ir sajūta, ka tu mūs visus saproti labāk nekā mēs paši. Bet citu reizi liekas, ka tev nevarētu būt vēl vairāk vienalga.” Kad neko nesaku, Roks pieliec galvu. „Kas par lietu?” „Nekas.”
„Ar tevi nekad nav nekas.” Viņš noliek grāmatu sev uz krūtīm un uzsit pa gultas malu, aicinādams mani istabā. „Lūdzu, apsēdies!”
„Es atnācu, jo gribēju atvainoties,” loti lēni saku, apsēzdamies uz gultas malas. „Šajos pēdējos mēnešos, it sevišķi pēdējās dienās, esmu bijis kā svešinieks. Es nedomāju, ka tas bija godīgi pret tevi. It sevišķi tāpēc, ka tu esi bijis mans uzticamākais draugs. Nu, tu un Sevro, bet viņš nebeidz man tiklā sūtīt savādus attēlus.”
„Atkal vienradži?”
Iesmejos. „Man liekas, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā.”
Roks paplikšķina man pa plaukstu. „Paldies! Bet tu esi kā suns, kurš atvainojas par to, ka vēcina asti. Tu vienmēr esi svešāds, Derov. Tev nav jāatvainojas par to, kāds esi, ne jau man.”
„Varbūt vēl atsvešinātāks?”
„Varbūt,” viņš pieļaudams piekrīt. „Mums visiem ir pašiem savi paisumi un bēgumi. Tie nāk. Un iet.” Viņš parausta plecus. „Tā īsti tos kontrolēt nav mūsu spēkos. To dara notikumi, cilvēki, kas ap mums riņķo, vismaz vairāk, nekā mums gribētos atzīt.” Bridi mani vērojis, Roks domīgi sarauc pieri. „Vai runa ir par Mustangu? Es zinu, ka tev nebija viegli viņu pamest, lai ko tu tobrīd teici. Kamēr esam šeit, tev vajadzētu viņu uzmeklēt. Es zinu, ka tev viņas pietrūkst. Atzīsti to.”
„Nepietrūkst.”
„Melis, melis, kartupelis!”
„Es tev jau simt reižu esmu teicis, ka runa nav par viņu.”
„Labi. Labi. Tad tu esi uztraucies, vai ne? Par izsoli?” Viņš apklust un smaidīdams noraugās manī. „Tev nevajadzētu uztraukties. To lietu esmu nokārtojis. Es solīšu par tevi.”
„Rok, tev nav tādas naudas.”
„Vai zini, cik daudz kāds elfiņš samaksātu, lai uz parāda iegūtu iezīmēto ar maniem radurakstiem un sakariem? Miljonus. Ja vajadzēs, varēšu iet pat pie Dzīvsudraba. Viņš zeltiem aizdod visu laiku. Ar to gribu teikt, ka nauda man būs pat tad, ja mani vecāki atsakās palīdzēt. Tāpēc neraizējies ne mirkli, brāl’.” Viņš pabaksta mani ar pēdu. „Marsa nams taču nedrīkst būt tikai tukši vārdi, vai ne?”
„Paldies,” izspiežu, īsti nespēdams aptvert, ko viņš ir izdarījis. Un kāpēc? Viņš lieki riskē ar savu kaklu. Tas apdraud viņu un ir pretrunā ar viņa vecāku vēlmēm. „Neviens cits par izsoli nav pat ieminējies.”
„Viņi baidās, ka neveiksmes ir lipīgas. Tu jau zini, kā tas ir.” Viņš pieklust un gaida, jo tik labi mani pazīst. „Ir vēl kas. Vai ne?”
Es pakratu galvu. „Vai tu…” Vārdi mani pieviļ. „Vai tu kādreiz jūties apmaldījies?” Jautājums intīmi karājas gaisā starp mums, bet neveikls tas ir tikai manā galvā. Roks to neizsmej, kā to darītu Takts un Fičners, nekasa olas, kā to darītu Sevro, nesmejas, kā būtu darījis Kasijs, un nemurrā, kā darītu Viktra. Neesmu drošs, ko darītu Mustanga. Par spīti savai krāsai un visam, kas viņu atšķir no pārējiem, Roks ieliek starp lappusēm grāmatzīmi un noliek sējumu uz naktsgaldiņa pie gultas ar baldahīnu, nesteidzas un ļauj atbildei starp mums izaugt. Viņa kustības ir apdomīgas un dabiskas kā Dejotāja žesti, kad viņš vēl bija dzīvs. Rokā ir miers, plašs un majestātisks — tāds pats, kādu atceros savā tēvā.
„Reiz Kvinna pastāstīja man stāstu.” Viņš gaida, kad, padzirdējis par stāstu, sērīgi novaidēšos, bet, kad to nedaru, drauga tonis kļūst dziļāks. „Reiz Vecās Zemes laikos dzīvoja divi ļoti iemīlējušies baloži. Tolaik šādus dzīvniekus audzēja, lai tie lielos attālumos pārnēsātu ziņas. Šie abi bija dzimuši vienā būrī un viena vīra uzaudzināti, un varena kara priekšvakarā abi vienlaicīgi tika pārdoti katrs citam saimniekam.
Nošķirti viens no otra, baloži cieta — abi bez sava mīļotā bija nepilnīgi. Viņu saimnieki aizveda tos tāltālu, un baloži baidījās, ka vairs nekad viens otru neatradīs, jo redzēja, cik plaša ir pasaule un cik šausminošas lietas tajā notiek. Mēnešiem ilgi tie pārnēsāja savu saimnieku ziņas, lidodami pār frontes līnijām gaisā virs cilvēkiem, kas nogalināja viens otru zemes dēļ. Kad karš beidzās, saimnieki baložus atbrīvoja. Tomēr neviens no viņiem nezināja, kurp doties un ko iesākt, tādēļ tie lidoja mājās. Un tur viņi atkal satikās, jo tiem jau no sākta gala bija lemts atgriezties mājās un pagātnes vietā atrast savu nākotni.”
Viņš mierīgi saliek rokas klēpī kā skolotājs, kurš nonācis pie savas mācības galvenās domas. „Tāpēc — vai es jūtos apmaldījies? Vienmēr. Kad Lea Institūtā gāja bojā…” Viņa lūpu kaktiņi viegli noslīd uz leju. „Es nonācu tumšā mežā akls un apmaldījies kā Dante, pirms sastapa Vcrgīliju. Bet Kvinna man palīdzēja. Viņas balss atsauca mani no posta. Viņa kļuva par manām mājām. Viņa saka: „Mājas nav vieta, no kurienes esi nācis, bet gan vieta, kur rod gaismu, kad viss kļuvis tumšs.”” Viņš satver manu plaukstu. „Atrodi savas mājas, Derov! Varbūt tās neatrodas pagātnē. Tomēr atrodi tās, tad tu nekad vairs nejutīsies apmaldījies.”
Vienmēr esmu domājis, ka manas mājas ir Likosā. Ka manas mājas ir Ēo. Varbūt tieši turp es tagad dodos. Satikt viņu. Mirt un atkal atrast mājas ielejā pie savas sievas. Tomēr, ja tā ir, kādēļ nejūtu piepildījumu? Kādēļ manī aug tukšums, kad viņai pietuvojos arvien vairāk?
„Laiks doties,” saku, piecēlies no gultas.
„Zinu, ka tu no tā atkopsies, tikpat droši kā to, ka esmu tavs draugs.” Ari Roks sāk celties. „Mēs neesam sasniegtais stāvoklis sabiedrībā. Mēs esam mēs — mūsu darbu summa, tas, ko vēl vēlamies paveikt, un cilvēki, ko turam savā tuvumā. Tu esi mans labākais draugs, Derov. Atceries to. Lai kas notiktu, es tevi pasargāšu, tāpat kā tu sargātu mani, ja man tas būtu nepieciešams.”
Pārsteidzu viņu, satverdams viņa roku un to mirkli turēdams.
„Tu esi labs cilvēks, Rok. Daudz par labu savai krāsai.”