Выбрать главу

„Paldies?” Kad atlaižu viņa plaukstu, draugs palūkojas manī, samiedzis acis, un nogludina savu formastērpu. „Bet ko tu gribēji teikt ar to?”

„Es domāju, ka mēs būtu varējuši būt brāļi,” saku. „Ja būtu satiku­šies citā dzīvē.”

„Kam mums cita dzīve?” Tad Roks ierauga automātisko šļirci manā kreisajā rokā. Viņa rokas ir par lēnu, lai mani apturētu, bet acis ir pie­tiekami ātras, lai ieplestos uzticības pilnās bailēs kā sunim, kas tiek lēni iemidzināts, guļot saimnieka klēpī. Viņš nesaprot, bet zina, ka ir kāds iemesls, tomēr tur ir ari bailes un nodevība, kas salauž manu sirdi tūk­stoš lauskās.

Šļirce caurdur Roka kaklu, un, acīm aizveroties, viņš lēni noslīd uz gultas. Kad viņš pamodīsies, visi, kam un ar ko viņš kopā strādājis šos pēdējos divus gadus, būs miruši. Roks atcerēsies, ko es izdarīju pēc tam, kad viņš atzina, ka esmu viņa tuvākais draugs. Viņš sapratīs, ka es zināju, kas notiks noslēguma viesībās. Un pat tad, ja šovakar nemiršu, pat tad, ja viņi citādi neatklās spridzinātāju, izglābdams Roka dzīvību, es sevi nododu. Atpakaļceļa vairs nav.

11 . SARKANAIS

Šonakt es nogalināšu divus tūkstošus cilvēces vareno. Tomēr eju kopā ar viņiem, to pagrimuma un augstprātības neskarts kā vēl nekad agrāk. Plīnija iedomība neliek manām asinīm vārīties. Viktras izaicinošā kleita mani nemulsina pat ne tad, kad, atraidījusi Takta roku, viņa ieķeras manā elkonī. Viktra čukst man ausī par to, cik muļķīgi aizmirsusi uzvilkt apakšveļu. Mēģinādams maskēt saltumu, kas mani pārņēmis, iesmejos, it kā tas būtu kāds līksms joks.

Tas viss ir fona troksnis.

„Lai jau Derovam tiek kāds mierinājums pirms aizbraukšanas, lai­kam jau viņš to ir pelnījis,” nopūties saka Takts. „Manu labo cilvēk, vai esi redzējis Roku?”

„Teica, ka nejūtoties labi.”

„Cik Rokiski. Droši vien ieurbies kādā grāmatā. Vajadzētu aiziet viņam pakaļ.”

„Viņš būtu nācis, ja būtu gribējis,” saku.

„Es gribu, lai viņš nāk,” atbild Takts. Viņš parausta plecus, atbildot kādam no pārējiem šķēpnešiem, kurš iekārojis vietu tuvāk mūsu kungam.

„Ja viņš tev tik ļoti vajadzīgs, aizej pakaļ,” viltīgi saku.

Takts izvairās. „Man līdzās neviens nav vajadzīgs. Bet, ja es nebūtu drošs par pretējo, tad domātu, ka tu joprojām jūti rūgtumu par visu to glābšanas kabīnes lietu.”

„Vai tu domā to reizi, kad palaidi kabīni bez viņa?” vaicā Viktra. „Jā, kāpēc gan lai tas viņu uztrauktu?” Pat tagad man sāp tā nodevība.

„Es domāju, ka viņš ir miris! Tas bija vienkāršs aprēķins.” Viņš iegrūž man plecā dūri un pamāj galvu Viktras virzienā. „Tu taču saproti. Vajadzēja parūpēties, lūk, par šo lēdiju.”

„Viņa ir mazs, maigs ziediņš,” saku, vilkdams Viktru tālāk.

„Posts vientuļajam jūras dievam," Takts melodiski dungo. „Viņa draugi, tāpat kā mani, pameta to vienu!”

Viktra piekārto zelta pleca bruņas, kas rotā viņas tērpu un vijas lejup gar roku zelta aproču rindā. „Tas dārgais zēns ir tik patmīlīgs, ka pat pērkona negaisu padarītu par savu nopelnu.” Viņa ievēro, ka man tas nerūp. „Vairāksolīšana nesāksies līdz pat viesību noslēgumam.” Palocījusi galvu, viņa sveicina kādu, kurš sēž gaisa auto, kas šobrīd nolaižas. „Jau domāju, kad viņš uzradīsies.”

No auto izkāpj Šakālis, dažviet viņam ir viegli iesārta, planku­maina āda. Viņa dzeltenie viņu labi apstrādājuši. Viņš viegli paklanās tēvam, nelikdamies ne zinis par palīgu sačukstēšanos.

„Tēvs,” viņš saka, „domāju, ka nenāks par ļaunu, ja Augusta ģimene ieradīsies svinībās kopā ar vismaz vienu no taviem bērniem. Galu galā mums jādemonstrē vienota nostāja.”

„Adrij.” Augusts nopēta dēlu, meklēdams ko kritizējamu. „Nezi­nāju, ka tev pēdējā laikā iepatikušies banketi. Neesmu drošs, ka pasā­kums tev ies pie sirds.”

Šakālis teatrāli iesmejas. „Varbūt tieši tādēļ nesaņēmu savu ielū­gumu! Vai varbūt pie vainas tracis ap teroristu uzbrukumiem? Tam nav nozīmes. Tagad esmu šeit un jo dedzīgi vēlos pārstāvēt tavu pusi.” Šakā­lis iekļaujas svītā, plati smaidīdams apkārtējiem un labi zinādams, ka viņa tēvs ģimenes strīdus sabiedrībā nerisinās. Man viņš uzsmaida sevišķi neganti, to redz citi un strauji novēršas. Viss iestudēts. „Vai iesim?”

Nepievēršu sev uzmanību un runāju pēc iespējas mazāk, kopā ar Viktru sekodams garā gājiena galā, kas vijas no mūsu villas labirintveidīgajiem marmora gaiteņiem līdz Citadelei apmēram divus kilomet­rus tālāk. Tur no dārza paceļas Valdnieces tornis — grandiozs, divus

kilometrus augsts zobens, kas izdurts cauri koptajam, ar rožkokiem un upītēm izdaiļotajam dārzam.

Tūkstoš plūstošās takās caur dārzu čalo ūdens. Burbuļojoši strauti ar krāsainām zivtiņām noved klusās lagūnās, kur zem ziedošiem kokiem, kas pilni ar kaķpērtiķiem, peld grebtas sārto nāras. Zem zariem gulšņā klaiņojoši tlģerlūši. Pa gaišo mežu klīst violetie, plivinādamies te šeit, te tur kā vasaras tauriņi, rēgainā koncertā atbalsodami savu vijoļu skaņas. Tā ir Bakha nakts dārzu aina bez piedauzīgās seksualitātes, kas grieķiem šķita tik uzjautrinoša, — elfi par to smīkņātu, bet iezīmētie gan nē. Vis­maz ne citiem redzot.

Caur kokiem manām citus gājienus. Redzam to standartus, krāš­ņus kustīga metāla un auduma mākslas darbus. Klusi izaicinot, rēc mūsu sarkanā un zelta lauvas ģerbonis. Krauklis uz sudraba lauka liek manīt pār bruģētu tiltu aizejošo Faltes ģimeni. Viņu kungu un šķēpnešus aplū­kojam ar bažām. Protams, visi nēsā slātes, tomēr cita tehnika ir aiz­liegta — nekādu viedpulksteņu, nekādu gravZābaku vai bruņu. Šis ir kla­sisks pasākums.

Augstu pār mums stiepjas tornis. Tūkstoš krāsu vīteņos gar varenās konstrukcijas pamatiem snaikstās violetas, sarkanas un zaļas sūnas — kā alkatīgu vecpuišu pirksti ap turīgas atraitnes plaukstu. Seši lieli lifti ceļ ģimenes debesīs uz torņa virsotni.

Liftu apkalpo skaisti sārto kalpotāji un brūno sulaiņi, visi tērpti baltā. Viņu livrejas rotā Sabiedrības zelta trijstūris.

Lifts ir plakans, veidots no marmora un gravitācijas dzinējiem. Tas atrodas noras vidū, kur vējā šūpojas zaļa zāle. Vairāki vari piesteidzas runāt ar Plīniju, kurš, būdams politiķis, pārstāv arhiGubernatoru. Šķiet, ka radusies kāda ķibele. Faltes ģimene iekāpj liftā pirms mums.

„Tās ir sabiedriskas lamatas,” Augusts pār plecu nomurmina savam mīļākajam aizbilstamajam. Leto pienāk tuvāk. „Tie muļķi. Paskaties, kā viņi izliekas, ka tā ir nejaušība. Tūlīt viņi mums teiks, ka jākāpj liftā kopā ar Faltēm, lai gan tā vietā tiem vajadzētu līst uz vēdera, lai mēs varētu doties pirmie.”

„Vai tā nevarētu būt vienkārša kļūme?” vaicā Leto.

„Ne uz Lunas.” Augusts sakrusto rokas. „Viss ir politika.”

„Vējš maina virzienu.”

„Tas ir svārstījies jau krietnu laiku,” Augusts murmina. Viņa stū­rainā seja pavērsta pret palīgiem, it kā izvērtētu, cik daudziem no mums ir slātes. Daži tās nēsā, satītas pie jostas. Citi nēsā, aptītas ap apakšdel­miem kā es ar savu aizlienēto asmeni. Gan Takts, gan Viktra tās nēsā kā lentes pār plecu.

„Gribu, lai trīs šķēpneši neatkāptos no arhiGubernatora ne mirkli,” klusu paziņo Leto. Mēs pamājam, un pulks nostājas ciešāk. „Nekādas dzeršanas.”

Takts protestēdams ievaidas.

Šakālis pilnīgi bez izteiksmes vēro, kā Leto dod pavēles.

No sarunas ar Citadeles personālu atgriežas Plīnijs. Skaidrs, ka mums jādalās liftā ar Faltēm. Tomēr gaisā virmo kas nelāgāks. Aiz muguras jāatstāj mūsu obsidiāni un pelēkie. „Visām ģimenēm jāturpina ceļš uz viesībām bez kareivjiem,” viņš saka. „Nekādu miesassargu.”