Mūsu rindas pāršalc murdoņa.
„Tad mēs neiesim,” saka Šakālis.
„Neesi muļķis,” atbild Augusts.
„Jūsu dēlam ir taisnība,” saka Leto. „Nero, briesmas…”
„Dažus ielūgumus nepieņemt ir bīstamāk nekā pieņemt. Alfrun, Džofo.”
Augusts kā nogriezdams norāda saviem aptraipītajiem, lai tie paliek. Abi vīri klusēdami pamāj un malā pievienojas pārējiem. Viņu acīs vīd neviltotas emocijas — raizes —, bet mēs piebiedrojamies Faltēm liftā un ceļamies augšup. Faltes nama galva smaida. Viņa stāvoklis sabiedrībā uzlabojies.
Noslēguma svinības uz Valdnieces torņa jumta izrotātas kā ziemas pasaku valstība. No neredzamiem mākoņiem krīt sniegs. Tas sedz šķēpveidīgās cilvēka radītā meža priedes un klājas man matos pārslām, kas garšo pēc kanēļa un apelsīniem. Elpa manā priekšā pārvēršas mutulī.
Par arhiGubernatora ierašanos vēstī trompešu skaņas. Takts un daži no jaunākajiem šķēpnešiem aizšķērso Faltēm ceļu, lai Augusts var ieiet viesībās pirmais. Bāla zelta un asinssarkanā pulkā mēs ieejam varenā mūžzaļu augu ainavā. Te mūs sagaida Zelta kultūras lepnums. Šausmīga seju jūra, kas redzējusi lietas, par kādām pirmie cilvēki pat nevarēja sapņot. Manāmi mūsu kopīgās pagātnes atspulgi no Institūta. Apolona pievilcīgās sejas. Marsa slepkavas. Venēras skaistules.
Torņa pakājē plešas Citadele, bet aiz tās robežām miljons gaismās mirguļo pilsētas. Pat nevarētu iedomāties, ka zem spožo dārgakmeņu jūras mutuļo otra pilsēta — netīrumu un nabadzības pilsēta. Pasaules pasaulēs.
„Mēģini nezaudēt galvu,” man čukst Viktra, izlaizdama slaidos pirkstus ar garajiem nagiem caur maniem matiem, un tad dodas parunāt ar saviem draugiem no Zemes.
Pieeju pie mūsu galda. Mazu dzinējiņu noturētas, virs galvas karājas varenas lustras. Dzirkstī gaisma. Kleitas viļņojas ap nevainojamiem sieviešu augumiem kā šķidrums. Sārtie iznēsā ledus un stikla šķīvjos un biķeros pasniegtas delikateses un reibinošus dzērienus.
Ziemas valstības centrā ap aizsalušu ezeru apļveidā izvietoti simtiem garu galdu. Lai tos apkalpotu, sārtie uzvilkuši slidas. Zem ledus kustas apveidi. Tās nav seksuālas perversijas, kādas elfi un zemKrāsas uzskatītu par izklaidējošām. Mistiskas būtnes ar garām astēm un zvīņām, kas spīguļo kā zvaigznes. Kādā citā dzīvē saņemt pasūtījumu izgrebt radījumu šīm svinībām būtu Mikija sapnis. Pie sevis pasmaidu. Droši vien savā ziņā viņš to jau ir izdarījis.
Uz galdiem nav manāmi ne vārdi, ne nosaukumi. Tā vietā atrodam mūsu svītai atvēlēto vietu, kad ieraugām lielu lauvu, kas, gandrīz nekustoties, sēž uz mūsu galda. Tā ar to ģerboņu atveidiem apzīmēts katras ģimenes galds. Redzu grifus, ērgļus, ledus dūres un milzīgus dzelzs zobenus. Lauva apmierināti murrā, kad Takts nočiepj no kāda sārtā paplāti ar uzkodām un noliek to starp dzīvnieka milzīgajām ķetnām. „Ēd, zvērs, ēd!” viņš sauc.
Mani uzmeklē Plīnijs. Viņa mati pakausī sasieti ciešā, sarežģītā bizē. Beidzot viņa apģērbs ir tikpat skarbs kā spicais deguns, it kā viņš būtu vēlējies ar saviem ērgļa vaibstiem un lakonisko tērpu atstāt iespaidu
uz iezīmētajiem. „Vakara gaitā iepazīstināšu tevi ar vairākām ieinteresētajām pusēm. Kad došu tev zīmi, gaidu, ka pievienosies man.” Viņš izklaidīgi lūkojas apkārt, meklēdams saviem mērķiem noderīgas, svarīgas personas. „Līdz tam brīdim necel traci un uzvedies pieklājīgi.”
„Nekādu problēmu.” Izvelku savu Pegaza piekariņu. „Zvēru pie savas ģimenes goda.”
„Jā,” viņš neskatīdamies saka. „Un cik godājama tava ģimene!” Noskatos svinībās. Saviesīgās sarunās aizņemti jau simtiem cilvēku, un ik minūti viņu kļūst arvien vairāk. Cik ilgi man gaidīt? Ir grūti turēties pie niknuma, kas lika man pieņemt šo lēmumu. Viņi nogalināja manu sievu. Viņi nogalēja manu bērnu. Tomēr, par spīti dusmām, ko uzkurinu, sev to atgādinādams, nespēju aizgaiņāt bailes, ka šādi es virzu sacelšanos pretī bezdibenim.
Tas nebūs Ēo sapnis. Tas nesīs apmierinājumu dzīvajiem. Veldzēs viņu slāpes pēc atriebības, nevis godinās tos, kuri jau ziedojuši visu, kas viņiem bija. Un tas būs neatgriezeniski. Tomēr tāds ir noteiktais kurss.
Tik daudz šaubu. Vai pie vainas mana gļēvulība? Racionalizēju bezdarbību?
Es pārāk daudz domāju. Tas padara mani par sliktu kareivi. Un tas es esmu. Arēja kareivis. Viņš piešķīra man šo ķermeni. Tagad man vajadzētu viņam uzticēties. Tādēļ paņemu Pegazu un galda gala tuvumā pielīmēju to pie Augusta galda virsmas apakšas.
„Tostu?” kāds saka. Pagriežos un attopos aci pret aci ar Antoniju. Neesmu viņu redzējis kopš Institūta, kad Sevro nocēla viņu no krusta, pie kura to bija pienaglojis Šakālis. Novēršos, kad prātā atgriežas nakts, kad viņa pārgrieza Leas rīkli tikai tāpēc, lai izvilinātu mani no slēpņa ēnās. „Man likās, ka tu uz Venēras studē politiku,” saku.
„Mēs jau pabeidzām,” viņa atbild. „Man patiešām patika tavas kristības. Kopā ar draugiem noskatījos vairākas reizes. Urīna smaka ir riebīga.” Viņa mani paosta. „Grūti tikt no tās vaļā.”
Daba bija nežēlīga, kad radīja šo sievieti tik ārprātīgi skaistu. Pilnīgas lūpas, kājas gandrīz tikpat garas kā man, āda gluda kā akmens upē, mati kā savērpta zelta dzija no tās pasaku grāmatas par pelnu princesi.
Tas viss tikai maska kroplajam radījumam, kas viņa ir patiesībā. „Es redzu, ka tev manis pietrūka, kamēr biju prom.” Viņa pasniedz man vīna kausu. „Tāpēc uzsauksim tostu par atkalredzēšanos.”
Es nespēju īsti saprast, kāpēc dzīvojam pasaulē, kur viņa var stāvēt šeit un vīt savus ļaunos tīklus, kamēr mana sieva ir mirusi un tādi labestīgi zelti kā Lea un Pakss ir saberzti pelnos un izšauti saulē.
„Reiz Fičners man ko teica, Antonij. Šķiet, ka šim brīdim piemēroti vārdi.” Paceļu biķeri pieklājīgam tostam.
„Ak, Fičners,” viņa nopūšas, krūtīm agresīvi cilājoties pārāk ciešajā, zeltainajā kleitā. „Bronzas grauzējs šeit sev izcīnījis labu vietiņu. Ko gan viņš tādu teica?”
„Hlamīdijas var just vienmēr.” Izleju vīnu viņai pie kājām un spiežos garām. Antonija sagrābj manu roku un pievelk mani atpakaļ pie sevis tik tuvu, ka jūtu viņas karsto elpu. „Viņi nāk,” Antonija saka. „Bellonas nāk tev pakaļ. Tev vajadzētu bēgt jau tagad.” Viņa pamet skatu uz manu slāti. „Ja vien tu neuzskati, ka esi pietiekami prasmīgs, lai ar to divkaujā uzveiktu Kasiju.” Viņa atlaiž mani. „Lai tev veicas, Derov. Man pietrūks mērkaķa, kas nāk uz ballēm. Katrā ziņā vairāk nekā Mustangai.”
Nepievēršu viņas teiktajam uzmanību un aizklīstu prom, vēlēdamies, kaut viesībās ierastos vairāk ģimeņu, lai varu drīz tam pielikt punktu. Prētoru, kvestoru, tiesnešu, gubernatoru, senatoru, ģimeņu galvu, namu saimnieku, tirgoņu, divu olimpisko bruņinieku un tūkstoš citu svarīgu personu svīta nāk novēlēt manam kungam labu vakaru. Šie vecie vīri runā par avangarda uzbrukumiem uz Urāna un Ariela, par muļķīgām baumām, ka jauns Niknuma bruņinieks jau ieguvis sev bruņas, par noslēpumainām Arēja dēlu nometnēm uz Tritona, kā arī no jauna uzliesmojušu mēra paveidu uz viena no Zemes tumšajiem kontinentiem. Vieglas uzkodas.
Daudzi citi ved manu saimnieku malā, it kā simt acu nevērotu katru viņu kustību, un sīrupainās balsīs stāsta viņam par čukstiem naktī, par mainīgiem vējiem un bīstamiem paisuma viļņiem. Metaforas sajūk. Doma ir viena un tā pati. Augusts zaudējis Valdnieces labvēlību, tāpat kā es esmu zaudējis viņējo.