Kuģi, kas slīd pār mums naksnīgajās debesīs, ir tikpat tāli no šīm sarunām kā es. Manu uzmanību piesaistījusi pati Valdniece. Cik savādi redzēt šo sievieti tepat aiz deju grīdas stāvam pie paaugstinājuma un runājam ar citu namu kungiem un vīriem, kas pārvalda miljardiem dzīvju. Viņa ir tik tuvu, tik cilvēcīga un trausla.
Oktāvija au Luna stāv kopā ar savu sieviešu svītu — trim fūrijām — māsām, kurām viņa uzticas vairāk nekā jebkuram citam. Par Valdnieci varētu teikt, ka viņa drīzāk ir izskatīga, nevis skaista, sejas izteiksme nesatricināma kā kalns. Viņas vara slēpjas klusēšanā. Redzu, ka viņa runā reti, toties klausās; viņa allaž ieklausās vārdos, kā kalns klausās vēja čukstos un kliedzienos, kad tas skrien gar tā klintīm un vijas ap korēm.
Ieraugu pie koka vienatnē stāvam kādu vīru. Viņš ir gandrīz tikpat plats kā stumbrs, pret kuru balstās. Biķeris viņa plaukstā izskatās sīks, un pie formastērpa greznojas spārnota zobena zīmotne — prētors, kura rīcībā ir flote. Pieeju pie viņa. Viņš ierauga mani tuvojamies un smaida.
„Derovs au Andromeds,” norūc Kārns.
Uzsitu knipi garāmejošam sārtajam. Paņēmis divus vīna biķerus no viņa ledus paplātes, sniedzu vienu Karnam. „Domāju, ka, pirms atnāc mani nogalēt, mēs varētu iedzert.”
„Lūk, to es saprotu.” Viņš noliek savu biķeri un paņem manis piedāvāto. Kārns nolūkojas manī pār glāzes malu. „Tu taču neesi indētājs, vai ne?
„Manas metodes nav tik smalkas.”
„Tad jau esmu vienlīdzīgā sabiedrībā. Visas šīs čūskas visapkārt…” Viņš pasmīn kā krokodils un tumšām zelta acīm pēta apkārt klīstošos viesus. Pēc mirkļa vīns jau izdzerts. „Šovakar viss ir savādi dekadentisks.”
„Dzirdēju, ka svinības organizējis Dzīvsudrabs,” saku.
„Tikai uz Lunas sudrabam ļauts izlikties, ka viņš ir zelts,” norūc Kārns. „Neieredzu šo pavadoni.” Viņš paņem kādu delikatesi no garām nestas paplātes. „Ēdiens pārāk smags. Viss pārējais pārāk viegls. Tomēr dzirdēju, ka sestā ēdiena dēļ būšot vērts mirt.”
Ievērojis viņa savādo toni, sakrustoju rokas un vēroju viesības. Šī naidpilnā cilvēka klātbūtne nes man savādu mierinājumu. Nevienam no mums nav jāizliekas, ka viens otram patikam. Nekādu masku, vismaz ne tik biezu kā parasti.
Viņš dobji iesmejas. „Džulianam šī smalkā padarīšana būtu patikusi. Viņš bija gļēvulīgs, nešķīsts knauķis.”
Pagriežos un nopētu slepkavas seju. „Kasijs par viņu teica tikai labu.” „Kasijs.” Viņš sprauslā caur degunu kā smiedamies. „Reiz Kasijs ar lingu ievainoja putnu. Atskrēja pie manis raudādams, jo zināja, ka tas būs jānogalina, lai nemokās, tomēr nespēja to izdarīt. Es viņa vietā uzmetu tam virsū akmeni. Gluži tāpat kā izdarīji tu.” Viņš pasmīn. „Man vajadzētu pateikt tev paldies par to, ka aizslaucīji ģenētiskās pabiras.” „Džulians bija tavs brālis, cilvēk.”
„Viņš bērnībā čurāja gultā. Čurāja gultā. Vienmēr mēģināja noslēpt palagus, pats tos atdodams vešerienēm. It kā tās nepiederētu mums. Tas zēns nebija pelnījis savas mātes labvēlību vai tēva vārdu.” Viņš no garāmejoša sārtā paņem vēl vienu glāzi vīna. „Viņi mēģina pataisīt to par traģēdiju, bet tā nav. Tie ir dabas likumi.”
„Džulians bija labāks vīrs nekā tu, Kam.”
Kārns līksmi iesmejas. „O, šo gan paskaidro!”
„Slepkavu pasaulē būt labestīgam ir grūtāk nekā būt negantam. Bet tādi cilvēki kā tu un es tikai kavē laiku, līdz nāve pasniegsies un paņems mūs sev.”
„Un ar tevi tas notiks drīz.” Viņš norāda uz manu slāti. „Žēl, ka netiki audzināts mūsu namā. Mēs iemācāmies asmeni, pirms mācāmies lasīt. Mans tēvs lika mums pagatavot pašiem savus asmeņus, dot tiem vārdus un gulēt tiem līdzās. Varbūt tad tev būtu kāda cerība.”
„Es prātoju, kāds tu būtu bijis, ja viņš būtu mācījis tev ko citu.”
„Es esmu tas, kas esmu,” saka Kārns un paņem vēl vienu dzērienu. „Un viņi sūtīja mani tev pa pēdām, no visiem dēliem un meitām tieši mani, jo es esmu vislabākais tajā, kas esmu.”
Brīdi viņu vēroju. „Kādēļ?”
„Kādēļ kas?”
„Tev ir viss, Karn. Pārticība. Vara. Septiņi brāļi un māsas. Cik daudz māsīcu? Brālēnu? Māsasdēlu? Brāļadēlu? Tēvs un māte, kas tevi
mīl, bet… tu esi šeit, vienatnē dzer un nogalē manus draugus. Manu galu esi padarījis par savas dzīves jēgu. Kāpēc?'
„Jo tu nodarīji pāri manai ģimenei. Neviens neaizskar Bellonas, lai pēc tam dzīvotu.”
„Tātad tas ir lepnums.”
„Tas vienmēr ir lepnums.”
„Lepnums ir tikai sauciens vējā.”
Viņš pakrata galvu, balss kļūst dziļāka. „Es miršu. Tu mirsi. Mēs visi mirsim, un visums vienaldzīgi turpināsies bez mums. Tas sauciens vējā ir viss, kas mums ir, tas, kā mēs dzīvojam. Kā aizejam. Un kā stāvam, pirms krītam.” Viņš pieliecas tuvāk. „Tāpēc, redzi, lepnums ir viss, kas mums ir.” Viņa skatiens novēršas no manējā un pārslīd pār telpu. „Lepnums un sievietes.”
Sekoju viņa skatienam un tad ieraugu viņu.
Zelta, balta un sarkanā jūrā viņa apvilkusi melnu. Kā tumša parādība viņa izslīd no lifta mākslīgā meža malā. Viņa nogroza zibošās acis un savelk lūpas greizā smīniņā par galvām, kas pagrieztas viņas virzienā, lai blenztu uz viņas sēru ietērpu. Melna. Krāsa, kas demonstrē nicinājumu pret līksmajiem zeltiem visapkārt. Melna kā manas armijas uniformas krāsa. Prātā nāk viņas miesas siltums, nebēdnība viņas balsī, kā smaržo viņas kakls un cik laba ir viņas sirds. Es skatos tā aizrāvies, ka gandrīz neievēroju viņas pavadoni.
Vēlos, kaut nebūtu viņu ievērojis.
Tas ir Kasijs.
Viņš no nolāpīto cirtaino ģimenes ir kopā ar meiteni, kas kopa mani, līdz atveseļojos ziemas salā, meiteni, kas man palīdzēja atcerēties Ēo sapni. Tā roka ir viņai ap vidukli. Tā lūpas čukst viņai ausī. Tikpat droši kā Kasijs au Bellona iegrūda man vēderā zobenu, nu viņš ietriec dunci manā sirdī.
Viņa mati ir biezi un mirdzoši. Zodā bedrīte, rokas spēcīgas. Pleci plati, kā radīti karam. Seja radīta galma sirdīm. Un viņš apvilcis Rīta bruņinieka uzlecošo sauli. Baumas izrādījušās patiesas. Jaunumi pāršalc viesības. Valdniece padarījusi viņu par vienu no divpadsmit. Par spīti
tam, ka es uzvarēju Institūtā, viņš ir kāpis augstāk, izrāvies cauri Lunas Duelantu lokam kā apsēsts iekarotājs. Esmu vērojis viņu HK, noskatījies, kā viņš soļo pa Asins apli, kamēr vēl viens zelts guļ zemē tuvu nāvei.
Bet šeit viņš pārsteidz un apbur. Seju šķeļ balts smaids. Viņa zelta ķermenī ir viss, kas ir arī man, un daudz vairāk. Viņa kājas ir ātrākas nekā man. Viņš ir tikpat garš. Izskatīgāks. Turīgāks. Viņa smiekli ir patīkamāki, un cilvēki uzskata, ka viņš ir labsirdīgāks. Tomēr viņa plecus nenospiež neviena no manām nastām. Kādēļ viņš ir pelnījis arī šo meiteni, kas liek nobālēt visām, izņemot Ēo? Vai viņa nezina, cik viņš ir mazisks? Cik nežēlīga spēj būt viņa sirds?
Es nedrīkstu iet pie viņas pat tad, ja pietuvojies dzirdu viņas smieklus. Ja viņa mani ieraudzītu, šķiet, es sašķīstu gabalos. Vai viņas skatienā pavīdētu vainas apziņa? Neveiklība? Vai viņai maz rūpētu, ka redzu viņus kopā? Vai varbūt viņa domātu, ka esmu nožēlojams, jo nolēmu tuvoties?
Sāp ne jau tāpēc, ka man ir aizdomas, ka Mustanga ir maziska, jo uzmeklējusi manu ienaidnieku, bet gan tāpēc, ka zinu — viņa tāda nav. Ja viņa ir kopā ar Kasiju, tas nozīmē, ka viņš viņai ir svarīgs. Tas sāp dziļāk, nekā biju domājis.
„Un tā nu tu redzi…” Karna ķetna smagi uzgulst manam plecam. „Tevis nevienam nepietrūks.”