Kamēr ar pleciem laužu ceļu ārā no viesībām, krūtīs savelkas ciešs mezgls. Ar mazāku liftu nobraucu lejup, prom no šiem cilvēkiem, kuri prot tikai sāpināt. Prom mežā, kur atrodu tiltu, kas izliecas pār strauju upi. Pārliecos pāri pulētajām margām, kampdams pēc gaisa, katra ieelpa kā doma.
Man nav vajadzīga Mustanga.
Man nav vajadzīgs neviens no šiem alkatīgajiem radījumiem.
Man apnikušas viņu varas spēles.
Apnicis mēģināt tās spēlēt pašam.
Es nebiju gana labs, lai būtu vīrs.
Nebiju pietiekami labs, lai sieva man ļautu kļūt par tēvu.
Nebiju gana labs, lai būtu zelts.
Nebiju pietiekami labs Mustangai.
Neesmu paveicis to, ko devos paveikt.
Neesmu augstu kāpis.
Bet tagad es nepievilšu. Ne tagad.
Paņemu gredzenu. Roka trīc. Manī dun nervi. Manī ir tik daudz nepareizību, ka gribu rīstīties. Pielieku auksto gredzenu sev pie lūpām. Saki vārdus, un samaitātie iznīks. Saki: „Sarauj važas!” Tad Viktra pagaisīs. Kasijs izgaros. Augusts izkusīs. Kārns izšķīdīs. Mustanga mirs. Sprādzieni uzvirmos pār Saules sistēmu, un sarkanie sacelsies nezināmai nākotnei. Uzticies Arējam. Vienkārši tici, ka viņš zina, ko dara.
Sarauj važas.
Es mēģinu izteikt vārdus, Ēo pēdējos vārdus, pirms viņa tika pakārta. Tomēr tie nenāk. Izspiest tos ar varu. Sasodīts. Likt mutei darboties. Tomēr tā neveras. Es nespēju, jo dziļi sirdī zinu, ka tas nav pareizi. Nav runa par vardarbību. Nav runa par līdzjūtību pret cilvēkiem, ko es nogalinātu. Tās ir dusmas.
Viņus nogalējot, es neko nepierādīšu. Tas neko neatrisina.
Kā šis var būt Arēja plāns?
Ēo teica, ka, ja kāpšu augstu, citi man sekos. Bet es vēl neesmu kāpis. Es vēl neesmu izdarījis to, ko viņa no manis prasīja. Es neesmu etalons. Esmu algots slepkava. Man nav attaisnojuma, lai tagad padotos. Lai nodotu viņas sapni citu rokās. Arējs nekad nav pazinis Ēo. Viņš nekad nav redzējis dzirksti, kas viņā dega. Es redzēju. Pirms dvešu savu pēdējo elpu, man jāuzceļ pasaule, kādā viņa gribēja audzināt mūsu bērnu. Tāds bija viņas sapnis. Tādēļ viņa ziedoja visu, lai citiem tas nebūtu jādara. Un es neļaušu svešiem izlemt manu likteni. Ne tagad. Ja tas nozīmē, ka man jāatgrūž Ēo, es neuzticos Arējam.
Ja tas nozīmē, ka man jāupurē ticība pašam sev.
Noslauku no sejas asaras, manas dusmas nu nomainījusi mērķtiecība. Ir jābūt citam ceļam. Labākam ceļam. Esmu redzējis plaisas viņu Sabiedrībā un zinu, kas man jādara. Es zinu, no kā zelti baidās visvairāk. Un tam nav nekāda sakara ar sarkano sacelšanos. Tam nav nekāda sakara ar sprādzieniem vai revolūcijas plāniem. Tas, kas zeltos iedveš šausmas, ir vienkāršs, nežēlīgs un sens kā pati cilvēce.
Pilsoņu karš.
II DALA LŪSTI
Ja esi lapsa, tēlo zaķi. Ja esi zaķis, tēlo lapsu. — Loms au Arks
12. ASINIS PRET ASINĪM
Ielavos atpakaļ viesībās.
Zelti jau ieņēmuši savas vietas, un pilnā sparā sākušās formalitātes. Nepavisam necenšos būt neuzkrītošs, kad pieliecos zem galda un taustos pa zemi, lai atrastu savu Pegaza piekariņu. Ielieku to kabatā. Nogludinu savu žaketi. Neliekos ne zinis par vaicājošajiem skatieniem un no Augusta galda pārdroši dodos pretī savam intereses objektam. Plīnijs šņāc manu vārdu. Paeju viņam garām. Viņam nav ne jausmas, kas man padomā. Plīnijs ir vīrs, kurš raksta likumus. Es drīzāk esmu tas, kurš tos lauž.
Manevrēju starp galdiem, pie kuriem sēž augstdzimušās ģimenes, un piesaistu skatienus, tāpat kā no kalna ripojošs akmens piesaista sniegu. Jūtu, kā tie piedod man ātrumu. Mana gaita ir bezrūpīga, rokās kā zemesčūskas muskuļos saspringušas briesmas. Mani vēro tūkstoši. Kad tie aptver manu mērķi, aiz muguras izplešas čukstu apmetnis; viņš sēž pie gara galda ģimenes lokā — nevainojams Zelta vīrs, kurš klausās, kā runā tā Valdniece. Viņa svētulīgi stāsta par vienotību. Augstākas par visu ir tradīcijas un kārtība. Neviens joprojām neceļas, lai mestu man izaicinājumu. Varbūt viņi nesaprot. Vai varbūt tie jūt manu spēku un neuzdrīkstas celties.
Nu Bellonas ievērojuši sačukstēšanos, vairāk nekā piecdesmit cilvēku ģimene gandrīz visi kā viens pagriežas, lai redzētu mani — karavīru melnā. Jaunu, karā nerūdītu. Tālāk par Institūta gaiteņiem un
Akadēmijas asteroīdiem asinis nelējušu. Daži mani ir dēvējuši par jukušu. Citi — par drošsirdīgu. Šovakar esmu gan viens, gan otrs. Smagums ir novēlies no pleciem. Viss spiediens, kam ļāvu sevi nomākt, kamēr raizējos par citu domām, kamēr apdomīgi centos pieņemt pareizo lēmumu. Viss mans ātrums, saku sev. Nesastingsti. Neapstājies. Nekad neapstājies.
Valdnieces balss apjukumā saminstinās.
Par vēlu, atpakaļceļa nav. Es ienirstu.
Pasmaidu.
Un pār viesībām nolaižas klusums, kad zemajā gravitācijā palecos trīsdesmit pēdas un smagi piezemējos uz Bellonu galda. Plīst trauki. Apkalpotāji pajūk kur kurais. Bellonas atraujas no galda. Daži uz mani kliedz. Citi nepakustas pat tad, kad no to glāzēm izlīst vīns. Ziņkārības mākta, Valdniece skatās, bet fūrijas viņai līdzās nemierīgi sarosās. Izskatās, ka Plīnijs tūlīt izlaidīs garu. Viņš panikā ir sagrābis savus ceļgalus. Šakālis viņam blakus sēž tikpat savāds un neizdibināms kā vientuļš tuksneša dzīvnieks.
Šovakar neesmu apāvis balles kurpes. Mani zābaki ir biezi un smagi. Kamēr soļoju pa Bellonu galdu, zem to zolēm krakšķ porcelāns, sašķīst pudiņa šķīvji, un saplok mīksti cepeša gabali. Manas asinis virmo. Reibinoši. Paceļu balsi.
„Palūgšu jūsu uzmanību.” Man zem kājām saplīst bļodiņa ar zirņiem. „Varbūt mani pazīstat.” Atskan nervozi smiekli. Protams, ka viņi zina, kas es esmu. Viņi zina visus, kam kāda vērtība, lai gan manējā drīzāk ir lēsta, nevis pierādīta. Redzu, kā fūrijas čukst Valdniecei ausī. Redzu, kā Takts smaida pa visu ģīmi. Kārns ir satraukts un paliecas uz priekšu. Viktra smaida Šakālim. Redzu pat to, kā Antonija piebiksta kādam slaidam, klusam zeltam. Izvairos skatīties uz Mustangu. Plīnijs buldurē Augusta ausī. Augusts paceļ roku, likdams viņam aizvērties. „Vai esmu ieguvis jūsu uzmanību?” vaicāju.
Jā, esmu.
„Apsēdies, puis’!” kāds iesaucas.
„Piespied viņu!” iereibis atbild Takts. „Nē? Tā jau domāju”
„Tiem, kas mani nepazīst, esmu Augusta nama šķēpnesis — vēl kādu stundu vai divas.” Viņi smejas. „Esmu tas, kuru dēvē par Marsa
Pļāvēju, tas, kurš sakāva pilntiesīgu iezīmēto bruņinieku, tas, kurš triecienā ieņēma Olimpu un padarīja savus proktorus par vergiem. Mans vārds ir Derovs au Andromeds, un man nodarīts negods.
Mēs, iezīmētie, esam cēlušies no Zelta senčiem. No iekarotājiem ar dzelzs mugurkauliem. Godājamiem vīriešiem, godājamām sievietēm. Bet šodien jūsu priekšā redzu bezgožu ģimeni. Ģimeni, kuras mugurkauls ir no krīta. Korumpētu un viltīgu meļu un gļēvuļu ģimeni, kas sazvērējusies nelikumīgi nozagt mana kunga valdījumus.”
Ar zābakiem sabradāju kādu paplāti. Kas zina, vai viņi tiešām sazvērējušies to izdarīt? Tas labi izklausās. Izskatās, it kā viņi būtu sazvērējušies. Un man vajadzīgs, lai viņi šo masku valkātu. Izraudams savu slāti un mezdamies manā virzienā, Kārns atbild vienkārši lieliski. Viņa tēvs imperators pamāj, lai dēls apstājas. Izskatās, ka prētors Kellans ir gatavs sagrābt manas kājas un noraut mani no galda, kur Kagnija, bez šaubām, pārgrieztu man rīkli ar manis paša slāti. Jaunākās viņu ģimenes meitenes uzskata mani par dēmonu. Dēmonu, kurš nogalināja viņu brālēnu un brāli. Viņām nav ne jausmas, kas esmu patiesībā. Tomēr iespējams, ka Bellonas kundze to nojauš. Nobālusi sērās, viņa sēž savu atvašu vidū kā apvītusi lauvene. Viņi skatās uz viņu tāpat kā uz viņas vīru. Pēdējais, ko ievēroju, ir tas, kā viņas slaidā labā roka trīc, it kā alktu pēc naža, ar ko mani sadurt.