„Šī ģimene man divreiz nodarījusi netaisnību. Pirmoreiz dubļos Institūtā. Otrreiz Akadēmijā, kur to izdarīja tas… šis te… un tas tur.” Norādu uz visiem, kas mani dārzos piekāva. Tagad redzu Kasiju, kurš līdzās tēvam un mātei sēž galda gala tuvumā. Viņam blakus Mustanga. Viņas seja ir kā maska. Vīlusies? Sarūgtināta? Garlaikota? Kad viņa, lūkojoties uz mani, paceļ uzaci, mūsu skatieni sastopas, un es pieeju pie viņas un uzlieku kāju uz Kasija priekšā noliktas vīna krūkas malas. Kā gaisma, ko iesūc melnais caurums, visi skatieni koncentrēti šurp. Tie palēnina laiku un telpu. Visi paliekušies uz priekšu. Aizturējuši elpu. „Visas Zelta likumu tiesas ļauj cilvēkam aizstāvēt savu godu pret jebkuru spēku, kas to netaisni apgānījis. No senajiem Zemes kontinentiem līdz Plutona ledainajām alām izaicinājuma tiesības ir saistošas ikvienam vīrietim vai sievietei. Mans vārds, godātie kungi un cienījamās dāmas, ir Derovs au Andromeds. Mans gods ir aptraipīts. Un es pieprasu gandarījumu.”
Es iegāžu vīnu Kasijam klēpī.
Viņš kā dzelts metas man virsū. Varenā rēcienā no saviem krēsliem pielec zelti visā zālē. No mūsu galda šurp steidzas Takts kopā ar Leto, Viktru, pārējiem adjutantiem un mana arhiGubernatora karognesējiem — Korviem, Julii, Voloksiem un miesās varenajiem Telemaniem — Pakša ģimeni. Rokās zib slātes. Ziemas gaisu šausta lāsti. Lielākā un tumsnējākā no fūrijām — Aja — pārliecas pār Valdnieces galdu un noaurojas: „Pārtraukt šo vājprātu!"
Tas vēl tikai sākas.
Manas rokas dreb kā toreiz raktuvēs. Toreiz, tāpat kā tagad, biju čūsku midzeņa vidū.
Tās — zemesčūskas — nekad nebija dzirdamas. Reti kad saskatāmas. Melnas kā acu zīlītes tās lodāja tumsā, līdz uzbruka. Tomēr, tām tuvojoties, pārņem bailes. Bailes, kas atšķiras no urbja dārdoņas. Atšķiras no pulsējošā, nelabumu uzdzenošā karstuma, kas krājas tavā kājstarpē, kamēr triecies caur miljons tonnām akmens un berze izstarojas augšup, uzkarsēdama tavā tērpā sviedru un urīna muklāju. Tās ir bailes no tuvas nāves. Kā dvēselei pārslīdējusi ēna.
Šādas bailes mani sagrābušas tagad, kad visapkārt stāv iezīmētie, Zelta čūsku midzenis. Čukstoši. Šņācoši. Nāvējoši kā grēks.
Zem manu smago zābaku zolēm gurkst sniegs. Es paklanos, kad runā Valdniece. Viņa stāsta par godu un tradīcijām. Kā kara mākslas divkaujas iezīmē mūsu rases diženumu, tādēļ viņa šodien pieļaušot izņēmumu. Mēs drīkstam cīnīties aiz derību laukuma. Šeit, mūsu rases diženo priekšā, šim asinsnaidam jāpieliek punkts. Viņa ir tik pārliecināta par savu jaunāko olimpisko bruņinieku. Kādēļ gan lai tā nebūtu? Viņš ir nogalinājis mani jau agrāk.
„Atšķirībā no sendienu gļēvuļiem, mēs ejam aci pret aci. Kaulu pret kaulu. Asinis pret asinīm. Virtute et armis, asinsatriebības tiek gandarītas Asins aplī,” skaita Valdniece.
Ar drošu sirdi un zobenu. Bez šaubām, viņa jau runājusi ar saviem padomniekiem. Viņi teiks, ka nestāvu tam ne klāt, zobencīņās Kasijs ir pārāks. Tas nekad nenonāktu tik tālu, ja viņa nebūtu pārliecināta par sev vēlamu rezultātu.
„Ejot mūsu senču pēdās, tagad un atkal divkauja rit līdz nāvei,” viņa paziņo. „Vai ir iebildumi?”
Uz to es cerēju.
Ne vārda nebilst ne Kasijs, ne es. Mustanga sper soli, lai iebilstu, bet fūrija Aja pakrata galvu, un viņa apstājas.
„Tad šodien res, non verba” Darbi, nevis vārdi.
Pirms nostājos apļa vidū, kas tiek veidots, brūnajiem aizstumjot galdus no sniegotā lauka, runāju ar savu kungu. Augustam blakus kavējas Plīnijs. Tāpat kā Leto, Takts, Viktra un varenie Marsa prētori. Tik daudz slavenu seju, tik daudz karotāju un politiķu. Šakālis stāv malā, viņš ir īsāks par pārējiem, bezkaislīgs un ne ar vienu nerunā. Prātoju, kas viņam būtu man sakāms, ja visapkārt būtu mazāk dzirdīgu ausu. Viņš neizskatās saniknots. Varbūt ir iemācījies paļauties uz mani. It kā būtu nolasījis manas domas, viņš pamāj. Joprojām esam sabiedrotie.
„Vai šī izrāde veltīta man? Patmīlībai? Mīlestībai?” noprasa Augusts, kad nostājos viņa priekšā. Viņa skatiens ieurbjas manī, meklēdams tur jēgu. Nespēju atturēties, nepametis skatu uz Mustangu. Pat šobrīd viņa novērš manas domas no uzdevuma.
„Tu esi tik jauns,” viņš gandrīz vai čukst. „Tas, ko raksta stāstos, nav patiesība; mīlestība šādās reizēs neizdzīvo. Vismaz ne manas meitas mīlestība.” Viņš aizdomājies apklust. „Viņai ir tāda pati dvēsele kā viņas mātei.”
„Es to nedaru mīlestības dēļ, mans kungs.”
„Nē?”
„Nē.” Es noliecu viņa priekšā galvu un atceros Mateo mācīto augstMēli. „Tēva gods ir dēla pienākums. Vai ne tā?” Nometos uz ceļa.
„Tu neesi mans dēls.”
„Nē. Bellonas viņu nogalināja, atņēma viņu jums. Jūsu pirmdzimtais dēls bija viss, par ko cilvēks varētu cerēt kļūt, dēls, kurš izaudzis labāks un viedāks par savu tēvu. Tādēļ ļaujiet man jums dāvāt viņu mīlētākā dēla galvu. Gana atrunu. Gana politikas. Asinis pret asinīm.”
„Mans kungs, Džulians bija viena lieta. Bet Kasijs…” Plīnijs mēģina iejaukties.
Augusts neliekas viņu dzirdam.
„Es pazemīgi lūdzu jūsu svētību,” saku vēlreiz, neatlaidīgi pierunādams savu kungu. „Cik ilgi jūs baudīsiet Valdnieces labvēlību? Mēnesi? Gadu? Divus? Drīz vien viņa aizstās jūs ar Bellonām. Palūkojieties, kā viņai tīk Kasijs. Paverieties, kā viņa nozog jums meitu. Redziet, kā otrs dēls aizgājis Sudraba ceļu. Jums vairs nav mantinieku. Jūsu laiks arhiGubernatora amatā iztecēs. Lai! Jo jūs neesat radīts, lai būtu Marsa arhiGubernators. Jūs esat dzimis, lai būtu tā karalis.”
Viņa acis dzalkstī. „Mums nav karaļu.”
„Jo neviens nav uzdrīkstējies izkalt sev kroni,” saku. „Lai šis ir pirmais solis! Iespļaujiet Valdniecei sejā. Padariet mani par savas dzimtas zobenu!”
Izvelku no zābaka nazi un īsi iegriežu sev zem acs. Asinis pil kā asaras. Tā ir veca svētība, nākusi no dzelzs senču, Iekarotāju laikiem. Un tic, kas to redzēs, nodrebēs šausmās — tā ir pagājuša, smagāka laikmeta relikvija. Tā ir Marsa svētība. Dzelzs un asins svētība. No laikiem, kad nāvi nesoši kuģi virs Zemes ziemeļpola nodedzināja izslavēto Britu armādu un no Uzlecošās saules zemes raidīja iznīcinātājus uz asteroīdu joslu. Mana kunga acis iekvēlojas kā ogles, kam uzpūsta dvaša, sākumā lēni, bet tad jau pilnībā.
Viņš ir man rokā.
„Es no brīvas gribas dodu savu svētību. To, ko tu dari, dari man par godu.” Viņš pieliecas pie manis. „Celies, zeltā dzimušais! Celies, dzelzī kaltais!” Augusts ar pirkstu skar asinis un piespiež to zīmi zem savas acs. „Celies, Marsa dēls, un nes sev līdzi manas dusmas!”
Apkārt šalcot čukstiem, pieceļos. Tagad tas vairs nav vienkāršs zēnu ķīviņš. Šī ir kauja starp namiem. Čempions pret čempionu.
„Hic sunt leones,” viņš saka, pieliekdams galvu — kā izaicinādams, kā svētīdams. Šis vīrs ir iedomīgs cūka! Viņš zina, cik izmisīgi man nepieciešama viņa labvēlība. Viņš zina, ka spēlējas ar sērkociņiem, stāvēdams uz pulvera mucas. Tomēr viņa acis alkās mirdz, kārodamas asinis un varas solījumu, tāpat kā es alkstu pēc gaisa.
„Hic sunt leones,” atbalsoju.
Pamādams ar galvu Taktam un Viktrai, steidzos atpakaļ uz apļa centru. Viņi, tāpat kā citi adjutanti, pieskaras savu slāšu rokturiem. Mūsu kopības gars nav cietis. „Prīmā veiksmi!” novēl Takts.