„Gana esam kavējušies,” es paziņoju. „Artilēristi — pozīcijās! Rok, sakopo iznīcinātājus! Viktra — trajektorijas programmēšanu! Takt — aktivizēt aizsardzību! Pieliksim tam punktu.” Paskatos uz savu kārno stūresZilo. Viņš stāv boksā zem manas komandplatformas kopā ar piecdesmit citiem. Kad saslēdzas ar kuģa datoriem, digiTetovējumi, kas izvijas pa zilo kailajām galvām un zirnekļveidīgajām rokām, liegi iemirdzas debeszilos un sudrabotos toņos. Viņu skatieni aizklīst tālumā, jo optiskie nervi tver signālus no digitālās pasaules. Viņi runā tikai tāpēc, lai izrādītu mums cieņu. „Stūrmaņi — dzinējus uz sešdesmit procentiem!”
„Klausos, dominusl” Viņš pamet skatu uz taktiskā izvietojuma displeju — lodveida hologrammu, kas karājas gaisā virs viņa galvas, — un balss skan kā automāts. „Ņemiet vērā, ka metāla koncentrācija asteroīdos rada šķēršļus precīzu spektra lasījumu veikšanai. Mēs esam nedaudz akli. Aiz asteroīdiem varētu slēpties flote.”
„Viņam vairs nav flotes. Dodamies koridorā,” es saku. Iedārdas kuģa dzinēji. Pamāju ar galvu Rokam un saku: „Hicsunt leones.” Šie vārdi pieder mūsu kungam Nero au Augustam, Marsa arhiGubernatoram, trīspadsmitajam sava vārda nesējam. Mani karakungi frāzi atbalso.
Te ir lauvas.
2 . KORIDORS
Taktiskā izvietojuma displejā vēroju, kā seši viegli manevrējamie iznīcinātāji pārvietojas ap manu vienīgo karakuģi. Aktivizējot kaujas funkcijas, zilo apkalpe rēgaini klusē. Līmenī, kurā šobrīd ceļo viņu prāti, vārdi ir lēnāki nekā aisbergi. Mani leitnanti uzrauga flotes darbību. Jebkurā citā dienā viņi būtu savos personīgajos iznīcinātājos vai vestu vīrus kaujā dēlesKuģos, bet vēlos, lai uzvaras mirklī mani biedri būtu tuvumā. Tomēr pat šobrīd, kad leitnanti stāv man līdzās, jūtos no viņiem nošķirts, jūtu dziļo plaisu, kas šķir viņu pasauli no manējās.
„Šāviņu signāli,” ziņo sakarZilais. Uz komandtilta nesākas drudžaina rosība. Brīdinājumu gaismas neizraisa apkalpē paniku. Klusumu nepārtrauc saucieni. Zilie ir ledaini eksemplāri, kas kopš dzimšanas tiek audzināti komunālās sektās, kur tiem tiek iemācīta loģika un efektīva savu funkciju izpilde bez emocijām. Bieži saka, ka viņi drīzāk ir datori, nevis cilvēki.
Tumšā visuma aina aiz mana skatu loga svaigi izplaukst biezā mikrosprādzienu plīvurā. Mūsu zenītartilērijas uguns izšaujas milzīgā pelēkbaltu mākoņu aizsegā. Pāragri detonēti, eksplodē mūsu zenītartilērijas pārtvertie ienaidnieka šāviņi. Viens tiek cauri, un mūsu tālākajā spārnā viens no iznīcinātājiem nodreb simulētā atomsprādzienā. No tā birtu cilvēki. Izplūstu gāzes. Eksplozijas izsistu metāla korpusā caurumus, pa kuriem izvirstu degošs skābeklis kā asinis no ievainota vaļa sāniem, lai
tikai vienā mirklī pagaistu melnumā. Tomēr šī ir kara spēle, un īsti atomlādiņi mums netiek doti. Šeit nāvējošākie ieroči ir paši studenti.
Elektromagnētiskā lielgabala zalvēm iztriecoties caur zenītartilērijas uguni, krīt vēl viens kuģis.
„Derov…” Viktra sāk raizēties.
Es stāvu un ar īkšķi izklaidīgi berzēju vietu, kur reiz bija Ēo gredzens.
Viktra pagriežas pret mani. „Derov… ja neesi pamanījis, viņš plosa mūs gabalos.”
„Dāmai taisnība, Pļāv’,” piebalso Takts, viņa sejā atspīd displeja zilā gaisma. „Lai kas tev padomā, nekautrējies un klāj vaļā.”
„Sakari, pavēliet Uzšķērdēja un Putnanaga eskadriļām atklāt uguni pret ienaidnieku.”
Taktiskā izvietojuma displejā redzu, kā eskadriļas, ko pirms stundas izsūtīju, abās pusēs traucas no asteroīdu aizsega un uzbrūk Karnam no flanga. No šejienes to nav iespējams saskatīt ar neapbruņotu aci, tomēr displejā tie pulsē kā zeltaini punkti.
„Apsveicu, mans draugs,” čukst Roks, pirms vēl viss ir galā. Viņa balsī skan savāda godbijība, pirmītējais satraukums nu kā ar roku atņemts. „Līdz ar šo viss mainīsies.” Viņš pieskaras manam plecam. „Viss.”
Es noskatos, kā aizkrīt lamatas, ko izliku, un jūtu, kā saspringums izgaro no maniem pleciem. Mana komandtilta pelēkie sper soli uz priekšu. Pat obsidiāni paliecas tuvāk, lai redzētu displeju, kamēr Karna kuģis uztver manu eskadriļu signālus. Viņš mēģina bēgt, triekdams dzinējus pilnā jaudā, lai izrautos no tā, kas viņu gaida. Tomēr leņķi nav viņam labvēlīgi. Manas eskadriļas palaiž raķetes, pirms Kārns pagūst iedarbināt zenītartilērijas vairogu vai izšaut savu uguni, lai pārtvertu manējo. Viņa pēdējo kuģi satriec trīsdesmit simulētas kodoleksplozijas. Šajā spēles posmā sagrābt viņa kuģi vairs nav nozīmes, tādēļ zilie iznīcinātāju piloti izbauda nedaudz pārmērības.
Un līdz ar to esmu uzvarējis.
Uz mana komandtilta atskan pelēko un oranžo tehniķu prieka saucieni. Zilie enerģiski saberzē plaukstas. Obsidiāni, kas nedzīvo saskaņā ar šo augsto tehnoloģiju pasauli, neizdod ne skaņas. Mana personīgā sulaine Teodora uzsmaida saviem jaunākajiem aizbilstamajiem komandtilta sulaiņu zonā. Kā bijusi Rožu kurtizāne, nu jau būdama krietni gados, Teodora savā mūžā ir dzirdējusi pietiekami daudz noslēpumu un nu kalpo par manu sabiedrisko attiecību padomnieci.
Uzvaras mirklis tiek pārraidīts holoekrānos visā kuģī — no dzinējtelpām līdz virtuvēm. Sī nav tikai mana uzvara. Katrs cilvēks uz šī kuģa to piedzīvo savā veidā. Tāda ir Sabiedrības shēma. Lai tu dzīvotu labklājībā, tev tā jānodrošina augstākstāvošajiem. Tāpat kā es atradu savu aizbildni Augusta personā, zemKrāsām jāatrod aizbildnis manī. Tā tiek ieaudzināta zeltiem nepieciešamā lojalitāte, ko krāsu sistēma nespēj radīt ar parastas diktatūras palīdzību.
Tagad uzausīs mana zvaigzne un līdz ar to celsies ari visi, kas kalpo uz šī klāja.
Sajā kultūrā godā tiek celta vara un solījumi. Nemaz ne tik sen, kad arhiGubernators paziņoja, ka sponsorēs manas mācības Akadēmijā, HK kanālus pāršalca dažādu pieņēmumu vilnis. Vai varētu uzvarēt kāds, kurš ir tik jauns un no tik nožēlojamas ģimenes? Paskat, ko es izdarīju Institūtā! Es salauzu visu spēli. Es iekaroju proktoru pili, nogalināju vienu no viņiem un pārējos sagūstīju kā mazus bērnus. Bet vai tas bija tikai zibsnis naktī? Tagad tie tarkšķošie nelieši zina atbildi.
„Stūrmani, kurss uz Akadēmiju! Mums tur ir lauri, ko plūkt,” es paziņoju, atbildot gavilēm. Lauri. Pats vārds atbalsojas caur manu pagātni, atstājot mutē rūgtu garšu. Par spīti smaidam, nejūtu lielu prieku par šo uzvaru. Tikai drūmu apmierinātību.
Vēl viens solis, Ēo. Vēl viens solis uz priekšu.
„Prētors Derovs au Andromeds.” Takts spēlējas ar titula nosaukumu. „Bellonas aptaisīsies. Es prātoju, vai ar šo varēšu pacelties līdz komandierim vai man vajadzēs pievienoties tavai flotei? Nekad nevar zināt. Nolādētā birokrātija ir tik nogurdinoša. Vari, ko ieeļļot. Zelti, ko lobēt. Dabīgi, ka mani brāļi gribēs mums sarīkot svinības.” Viņš man piebiksta. „Brāļu Rātu ballītē beidzot varētu tapt guldīts pat tu!”
„It kā viņš būtu ar mieru pieskarties tavām draudzenītēm.” Viktra paspiež manu roku, un pirksti uzkavējas, it kā viņai mugurā būtu vakarkleita, nevis bruņas. „Lai cik žēl to atzīt, Antonija par tevi teica taisnību.”
Jūtu, kā Roks saraujas, un atceros skaņu, ar kādu Antonija pārgrieza Leas rīkli, kad Institūtā mēģināja izvilināt mani no paslēptuves. Es toreiz paliku ēnās un noklausījos, kā mana trauslā draudzene sabruka mitrajā zālē. Roks bija mīlējis Leu pa savam.
„Esmu tev jau teicis, lai nepiemini savas māsas vārdu mūsu klātbūtnē!” saku Viktrai, un viņas seja saskābst no strupā atraidījuma.