Augstu virs mūsu galvām garās nakts debesīs peld kuģi. Vēsma sašūpo koku zarus. Tālumā mirguļo pilsētas. Debesīs vīd Zeme kā pieblīdis mēness, bet es attinu no delma savu slāti.
Kamēr Kasija māte noskūpsta dēla pieri, pie manis pienāk Mustanga.
„Tātad tagad tu esi bandinieks?” viņa ātri noprasa.
„Un tu esi trofeja?”
Viņa saraujas, bet tad lūpas savelkas vieglā, nicīgā smīnā. „Tu to saki man? Tevi nevar pat pazīt.”
„Tevi arī nē, Virdžīnij. Tagad kalpo Valdniecei?”
Tomēr es viņu pazīstu, par spīti šausmīgajai plaisai, kas tagad liek viņai izskatīties drīzāk pēc svešinieces, nevis drauga. Mezglu man krūtīs savilkusi viņa. Tāpat kā neveiklo spriedzi rokās, kas ilgojas viņai pieskarties, apskaut viņu, lai varu teikt, ka tas viss ir tikai maska. Es neesmu viņas tēva bandinieks. Esmu kas vairāk. Un šis viss ir uz labu. Tikai ne viņiem.
„Virdžlnija." Viņa ieslīpi lūkojas manī un skumji pasmaida, kad pamet skatu uz diviem tūkstošiem gaidošo iezīmēto. „Vai zini, šos dažus pēdējos gadus esmu prātojusi… droši vien man būtu vajadzējis par to iedomāties jau no paša sākuma, bet tu šķiti tik rets tipāžs, ka tas novērsa manu uzmanību. Tomēr es pajautāšu tagad.” Viņas gaišās acis urbjas man cauri meklēdamas un tiesādamas. „Vai tu esi jucis?”
Pametu skatu uz Kasiju. „Un tu?”
„Greizsirdība? Tas gan ir vareni.” Viņa pieliecas tuvāk un drūmi čukst. „Zēl, ka tu necieni mani pietiekami, lai pieņemtu, ka man ir pašai savs plāns. Tu domā, ka esmu šeit, jo mani alkstošie gurni iegrūduši mani Bellonas rokās. Lūdzu atvainot. Es neesmu nekāda iekarsusi kuce.
Es aizsargāju savu ģimeni, kā vien ir nepieciešams. Ko aizsargā tu, izņemot pats sevi?”
„Būdama kopā ar viņu, tu nodod savu ģimeni.” Man nav nevienas melīgas atbildes, kas būtu līdzvērtīga patiesībai. Man jācieš, kļūstot par ļaundari viņas acīs. Tomēr es nespēju tajās ieskatīties. „Kasijs ir nelietis.”
„Derov, pieaudz reiz.” Izskatās, ka viņa grasās bilst ko dziļāku, tomēr tikai pakrata galvu un pagriezusies nosaka: „Viņš tevi nogalēs. Es mēģināšu pārliecināt Oktāviju, lai pārtrauc divkauju, pirms tas notiek.” Sākumā Mustanga nespēj izteikt vārdus. „Kaut tu nebūtu ieradies uz šī mēness.”
Viņa mani pamet un, paspiedusi Kasija plecu, pievienojas Valdnieces svītai uz paaugstinājuma.
„Beidzot esam divatā, mans senais draugs,” Kasijs saka, iegriezdams man ar savu smaidu.
Reiz mēs bijām kā brāļi. Mēs dalījāmies pārtikā un skrējāmies toreiz, Institūta pirmajā dienā. Kopā uzbrukām Minervas namam. Kā viņš smējās, kad es nozagu viņu pavāri, bet Sevro — standartu! Tonakt dvīņu mēness gaismā rikšojām pār laukiem. Atceros ciešanas viņa acīs, kad tie nolaupīja Kvinnu. Kad mans tautietis Tits viņu piekāva un apčurāja. Kā jutu acīs kāpjam asaras, kad bijām kā brāļi, pirms vēl viss sagruva.
Joprojām snieg pēc kanēļa un apelsīniem garšojošais sniegs. Pārslas ķeras viņa cirtainajos matos. Uz viņa platajiem pleciem. Pēdējoreiz, kad cīnījāmies, arī sniga. Kad viņš iegrūda aprūsējušo tēraudu manā vēderā un atstāja nomirt paša mēslos. Es neesmu aizmirsis, kā viņš pagrieza asmeni, lai brūce neaizvērtos.
Tagad viņa asmens ir melns.
Tas izvijas viņa priekšā vairāk nekā metru garš, kad ir cietā stāvoklī. Atbrīvots ar taustiņu tā rokturī, tas pēc ķīmiska impulsa asmens molekulārajā struktūrā pārvēršas vairāk nekā divus metrus garā slātes pātagā. Uz asmens rindojas zeltītas zīmes, kas stāsta par Kasija radurakstiem. Viņa senču iekarojumiem. Tiem par godu rīkotiem Triumfa svētkiem. Seniem, augstprātīgiem un vareniem. Manu slāti nerotā nekas.
„Tā nu esmu paņēmis to, kas piederēja tev,” viņš saka, pienācis tuvāk un pametis zodu Mustangas virzienā.
Es iesmejos. „Viņa nekad nav bijusi mana. Un pilnīgi noteikti nav tava.
Mantijā tērpts, šurp steidzas baltais. Kailu galvu. Saliektu muguru. „Tomēr viņa ir man piederējusi tā, kā nav bijusi tava.” Viņš pieklusina balsi tā, lai dzirdētu tikai es. „Es prātoju, vai tu naktīs guli nomodā, domādams par baudu, ko viņai sniedzu? Vai tevi sadusmo tas, ka zinu, kā viņa skūpstās? Kā viņa noelšas, kad pieskaros viņas kaklam?”
Es neatbildu.
„Ka viņa vaid manu vārdu, nevis tavējo?” Viņš nesmejas. Varbūt Kasijs nicina sevi par to, ko saka, tomēr viņš ir gatavs uz visu, lai mani sāpinātu. Lielākoties viņš nemaz nav slikts cilvēks. Viņš vienkārši ir mans sliktais cilvēks. „Patiesību sakot, viņa vaidēja arī tad, kad šorīt viņā iegāju.”
„Ko gan Džulians teiktu, ja tagad tevi redzētu?” vaicāju.
„To pašu ko māte — lūgtos, lai tevi nogalinu.”
„Vai varbūt apraudātu to, par kādu velnu tu esi kļuvis?”
Kasijs izvij slāti un iededz savu egīdu. Ieslēdzot iedūcās arī mana egīda —jonu zils, caurspīdīgs enerģijas lauks, kas ir vienu pēdu garš un divas pēdas plats un viegli izliecas no mana kreisā cimda. Novēcinot to zemes tuvumā, izkūst sniegs. Ap zilo gaismu uzvirmo tvaika vainags.
„Mēs visi esam velni.” Viņa pēkšņie smiekli paceļas gaisā kā vēja nesta zīda lente. ,,Sī allaž bijusi tava problēma, Derov. Tu esi pārāk augstās domās par sevi. Tu domā, ka tev ir kaut kādas morāles rezerves. Uzskati, ka esi labāks par mums, lai gan patiesībā esi niecīgāks. Mūžam spēlē spēlītes, kuras neproti, pret cilvēkiem, ar kuriem nevari mēroties spēkiem.” „Ar Džulianu es varēju mēroties spēkiem itin labi.”
„Nelietis." Viņš saviebjas un metas uz priekšu ar mēmu kaujas saucienu, likdams man atkāpties, pirms baltais paguvis dot svētību divkaujai. Tie sauc, lai apstājamies, bet, slātēm šķindot sadursmē, balsis pieklust, un skatītāju acis ieplešas, vērojot, kā slepkavīgs metāls kaukdams šķeļ lēno sniegpārslu piekaisīto gaisu. Kasijs izmanto kravates principus. Četras sekundes precīza, kinētiska uzbrukuma, tad atkāpšanās. Situācijas novērtējums. Atkārtots uzbrukums.
Vienīgās skaņas šajā savādajā vietā radām mēs. Gaisā izliektas pātagas savādais, spalgais plīkšķis. Cietā asmens dūkoņa. Krakšķi, kad, uztverot asmeņu triecienu, no egldām pašķīst baltas dzirksteles. Gurkst sniegs, un čikst ādas bruņas.
Par spīti dusmām, Kasijs cīnās nevainojami. Viņa pēdas slīd pār zemi, ne mirkli nekrustojoties; metoties kompaktajos uzbrukumos, gurni griežas ap asi līdzi pārējam augumam. Viņa elpa ir samērīga, kontrolēta. Kasijs līgani sit ar pātagu, tad sacietina asmeni un triec to augšup, mērķēdams uz maniem cirkšņiem. Kustības zib strauji. Trenētas. Sabiedrības zobenmeistaru nopulētas. Nav grūti saprast, kādēļ Kasijs satriecis savus pretiniekus jau kopš bērnības, kādēļ Institūtā mani uzšķērda. Tas tādēļ, ka viņa ienaidnieki cīnās tāpat kā viņš, bet lēnāk. Es necīnos kā viņi. Šo mācību esmu apguvis.
Tagad arī viņam laiks kaut ko iemācīties.
„Esi vingrinājies. Vari savirknēt sešus paņēmienus pēc kārtas,” viņš atkāpdamies saka. Kasijs metas uz priekšu, izlikdamies, ka tēmē augstu, bet tad sit zemu, lai trāpītu man pa potītēm. „Tomēr tu joprojām esi iesācējs.” Viņš dod man septiņu triecienu virkni, gandrīz caurdurdams manu labo plecu. Es atpazīstu kustību secību, tomēr joprojām spēju sasniegt tikai daļu viņa ātruma. Tik tikko izvairos, pēdējā mirklī izbēgdams no dūriena. Zibenīgās virknēs saņemu vēl divas septiņu kustību kombinācijas. Tik tikko izbēgu no pēdējās un, nokritis uz ceļgala, elsoju, uzlūkoju apkārt sastājušos viesus.