„Vai dzirdi?” viņš jautā. Neko nedzirdu, izņemot vēju un manas sirds dunu. „Tā skan nāve vienatnē. Neviena, kas tevi apraudās. Neviena, kam tu rūpētu.”
„Arkām es rūpu,” nočukstu.
Viņš sastingst. „Ko tu teici?”
„Lornam au Arkām nebūs vienalga, ja mirs viņa pēdējais māceklis,” saku, beigdams tēlot saraustītu elpu, un lepni izslejos. Kasijs blenž uz mani, it kā būtu ieraudzījis spoku. Viņš saminstinās. Tāpat kā citi, kas dzirdējuši manis teikto. „Kamēr tu ēdi, es trenējos. Kamēr tu dzēri, es trenējos. Kamēr meklēji baudas, es trenējos. Sāku trenēties dažas nedēļas pēc Institūta un beidzu dažas dienas pirms Akadēmijas.”
„Loms au Arks neņem mācekļus,” Kasijs nošņāc. „Nu jau trīsdesmit gadus.”
„Viņš pieļāva izņēmumu.”
„Melis.” ’
„Ak tā?” iesmejos. „Vai tu domā, ka atnācu šurp, lai tu mani nogalinātu? Vai uzskati, ka tev ir tiesības uz manu dzīvību? Nē, Kasij. Es atnācu sakaut tevi tavu vecāku priekšā.”
Viņš pakāpjas atpakaļ, skatiens šaudās no tēva uz Kārnu. Piešķiebju galvu. „Izbeidz, brāl’. Vai tad nevēlies redzēt, cik labi patiesībā cīnos r
Kasijs apstājas, un es, būdams sasprindzis, ar nolaistiem pleciem kā pirmatnējs nakts dzīvnieks metos viņam virsū kluss kā pati tumsa.
Prātā atskan Lorna vārdi: „Muļķisplūc lapas. Lempis nocērt stumbru. Viedais izrok saknes." Tā nu, raidīdams vienu triecienu virkni pēc otras, es lieku viņam zaudēt nevainojamo kaujas stāju. Ne četras sekundes, kā māca zelti. Bet gan septiņas. Tad, mainot ritmu, sešas. Divpadsmit kustību virknē.
Viņa aizsardzība ir precīza. Un, ja es būtu cīnījies, kā man mācīja Kasijs, šī divkauja beigtos ar manu nāvi. Tomēr kustēties man iemācīja mans tēvocis, bet nogalināt — leģenda. Es plosos un palēcies cērtu lejup, uzbrukdams viņam kā varena lavīna — triekdams, sizdams un likdams viņam atkāpties. Kad uzbrūk Kasijs, sitos sānis, līdz mirklim, kad varēšu salauzt viņa uzbrukumu tā, kā mācīja Loms au Arks. Kusties pa apli. Nekad neatkāpies atmuguriski. Kad cīnītājs ļauj atspiest sevi atpakaļ, viņam nerodas iespēja uzbrukt. Izmanto pretinieka spēku, lai radītu jaunus sitiena leņķus. Plūsti ap viņu. Kā pa Vītolceļu. Aizsardzībā skaists, plūstošs kā pavasara dziesma, tad spējš un draudīgs kā vītola zari, ko šausta dziļas kalnu ziemas vēju aukas.
Sarkanais mani satiek zeltu.
Mans asmens mainās, te švīkstēdams kā pātaga, te sacietēdams izliektā sirpjAsmenī. Tas ietriecas Kasija zobenā, un egīda viņa kreisajā rokā krakšķ no manu triecienu spēka. Kasijs sagrīļojas. Viņš ir godalgots cīkstonis, ko apstrādā sānieliņu huligāns.
Es smejos. Smejos kā jucis, un pūlis ap mums šokēti uzgavilē; daži iekliedzas, kad trāpu Kasija egidai tik stipri, ka tā no pārslodzes izdziest. No ierīces viņam ap roku šņākdamas lec dzirksteles. Ievainoju viņu tur, tad elkonī, tad celī un potītē. Pasitu asmeni augšup un iegriežu viņa sejā. Mitējos un plūstoši pavirzos atpakaļ, pozēdams ar pātagu, kas sarūk izliektā sirpjAsmenī. Tie, kas skatījuši šo cīņu, to nekad neaizmirsīs.
Sievietes kliedz par Kasiju. Mīļākās no viņa jaunības, kas tagad noskatās uz vīrieti, ar kuru kopā uzauga, ar kuru likās gultā, kurš pameta viņas, nepildījis savus solījumus, un lika viņām domāt, ka ir tikko zaudējušas savas paaudzes spēcīgāko kavalieri. Viņas noskatās, kā svešinieks pārvērš šo vīrieti trīcošā, asiņainā upurī.
Es viņu apkaunoju. Tomēr tas viss tiek darīts ar nolūku. Lai starp Augustu un Bellonu kūsājošais naids uzliesmotu karā.
Soļoju pa apli kā lauva būrī, līdz nonāku aci pret aci ar imperatoru Bellonu.
„Jūsu dēls mirs,” cietsirdīgi saku, nostājies pēdu no viņa.
Viņš ir plecīgs. Stūrainu zodu, labestīgu seju, spicu bārdiņu. Viņa acīs mirdz asaru solījums. Viņš klusē. Imperators ir cildens vīrs un ies goda ceļu pat tad, ja tas nozīmē, ka nāksies noskatīties, kā viņa mīļākais dēls mirst.
Jūtu kaunu pat dusmu karstumā. Jūtu šausmas, jo esmu tas vīrs, kurš iznācis no tumsas, lai izpostītu ģimeni. „Vai jūs vienkārši noskatīsieties?” Uzsaucu Bellonam. Imperatora sieva nav tik cēla. Viņa vārās dusmās un met pārmetošus skatus uz Valdnieci. Es zinu, ko viņa grib.
Atgriežos pie Kasija. Viņiem būs jānoskatās, nespējot neko pasākt, tāpat kā man, kad gāja bojā Ēo.
„Bellonas kundze, vai esat gana cildena, lai spētu noskatīties, kā mirst jūsu Kasijs? Noskatīties, kā viņš izdziest no šīs pasaules?” Viņas lūpas kustas. Viņa čukst Karnam, Kagnijai. „Vai tāds ir Bellonas nama spēks? Vai jūs blenžat kā aitas, kad ganāmpulkā ienācis vilks?”
Sarīkoju varenu izrādi Bellonas ģimenes karstasinīgākajiem locekļiem. Kasijs pūlas cīnīties. Viņš pakrīt sniegā, kad iecērtu viņam ceļgalā, tad izmisīgi pietraušas kājās. Ap viņa pēdām sniegā plešas asins ēna. Tikpat lēni viņš nogalēja Titu. Kasijs ir izbijies, met skatus uz savu ģimeni, jo zina, ka redz viņus pēdējo reizi. Viņiem nav ielejas. Viņu paradīze ir šī dzīve. Par spīti visam, tas ir skumjš skats, un man viņa žēl.
Bellonas kundzes mudināta, Kagnija jau spērusi soli uz priekšu — viņas smailo, glīto sejiņu izķēmojis niknums. Man tikai jānodara viņas stiprajam brālēnam Kasijam vēl nedaudz vairāk sāpju. Tomēr imperators Bellona ar stingru roku pavelk meiteni atpakaļ. Viņš velta Augustam drūmu, niknu skatienu, tad uzlūko klātesošos.
„Neviens no Bellonām neiejauksies. Mana goda vārdā.”
Tomēr viņa sieva nav mierā. Viņa velta Valdniecei vēl vienu zīmīgu skatienu, un tā paceļ roku. „Stāt!” viņa iesaucas. „Stāt, Andromed!”
Šī iejaukšanās mani patiesi apstulbina.
Visi pievēršas paaugstinājumam, uz kura stāv Valdnieces svīta. Kasijs kampj pēc elpas, smagi elsdams. Viņa taču nevar būt tik dumja. Vai ne? Iejaukšanās apstiprina baumas gan manās, gan visu pārējo acīs. Valdniece atklāj savu nevienlīdzīgo labvēlību. Viņa izvēlējusies Bellonas ģimeni. Viņi uz Marsa aizstās Augustus. Kasijam šajā plānā būtu svarīga loma. Tagad viņš mirs un viņas nodomi nonāks strupceļā pašas pārrēķināšanās dēļ. Tomēr man nebija ne jausmas, ka viņa rīkosies tā, kā grasās darīt. Tas ir tik muļķīgi. Tik tuvredzīgi. Valdnieces lepnums padarījis viņu par muļķi.
„Divcīņas noteikumi tiek papildināti. Tā kā baltais nepaguva sniegt tradicionālo svētību, sacensība noritēs līdz nāvei vai līdz viens no duelantiem padosies,” viņa paziņo, nikni lūkodamās uz Kasija māti. „Divcīņa tiek ierobežota. Tik daudzi no mūsu godalgotajiem bērniem zaudē dzīvības skolās. Skolas puiku ķildu dēļ nav nekādas vajadzības riskēt ar diviem pirmšķirīgiem karotājiem.”
„Manu Valdniec!” alkatībā pēc savas asiņainās balvas viņai uzsauc Augusts. „Likums ir skaidrs. Kolīdz sacensība atklāta, noteikumus nav tiesīgs mainīt neviens vīrietis vai sieviete.”
„Jūs citējat likumus. Cik amizanta ironija, ka tas nāk no jums, Nero.”
Pūlis vīpsnā, un tas liek man saprast, ka joprojām modē baumas par Augusta iesaistīšanos Institūta piekukuļošanā par labu Šakālim.
„Manu Valdniec, šajā lietā stāvam Augusta pusē,” nodārd kāda balss. No pūļa iznāk Dakšo au Telemans. Pakša vecākais brālis — tikpat garš kā mans nelaiķis draugs, bet ne tik mežonīgs. Drīzāk slaids kā priedes koks, nevis resns, mezglains stumbrs. Tāpat kā viņa tēvam Kavaksam, Dakšo galva ir kaila, bet to rotā zelta eņģeļu raksti. Miegainajā skatienā zem varenām, izspūrušām uzacīm dejo nebēdnīga uguntiņa.
„Diez vai tas ir kāds pārsteigums,” nošņāc Kasija māte.
„Nodevība!” ieaurojas Dakšo tēvs Kavakss. Viņš pamīšus glauda savu sašķelto, sarkano bārdu un lielo mājas lapsu, ko auklē labajā rokā. „Tas dvako pēc nodevības un favorītisma. Mans temperaments ir gauss. Bet es jūtos apvainots. Apvainots!”