„Piesargieties, Kavaks,” ledainā balsī atbild Oktāvija, „ir vārdi, kurus vairs nevar paņemt atpakaļ, kad tie izteikti.”
„Kādēļ gan lai viņš tos teiktu?” noprasa Dakšo, pamezdams skatu uz ģimenēm no Gāzes gigantiem, jo zina, ka tur atradīs sabiedrotos šajā strīdā. „Tomēr esmu pārliecināts, ka šobrīd viņš dod jums padomu, manu Valdniec. Likumu nevar mainīt pat Valdnieka vārdi. Jūsu tēvs to uzzināja no jūsu rokas, vai ne tā?”
Valdnieces fūrijas draudīgi panāk uz priekšu. Pati Valdniece atļaujas vien stingrāko no smaidiem. „Bet, jaunais Teleman, tu aizmirsti, ka mans vārds ir likums.”
Lūk, kaut ko tādu zelts nedara. Viņš var valdīt pār citiem zeltiem. Tomēr, to paziņodams, viņš nes sev postu. Valdniece Rīta tronī sēdējusi tik ilgi, ka to aizmirsusi. Viņas vārds nav likums. Tagad tas ir kļuvis par izaicinājumu.
Es to pieņemu ar vislielāko prieku.
To, ka šie vārdi bija kļūda, viņa aptver, kad mūsu skatieni sastopas un abi saprotam, ka ir viens gājiens, kas man pa rokai un ko viņa nespēs novērst.
„Jūs neatņemsiet to, kas ir mans!” rūcu.
Pagriežos pret Kasiju. Viņš paceļ savu asmeni. Institūta dubļos viņš man neļāva padoties. Zina, ka neļaušu viņam to darīt tagad. Viņš nobāl, kad uzbrūku. Kasijs domā par visu, ko tūlīt zaudēs. Cik dārga viņam sava dzīvība. Zelts līdz pašām beigām. Citi kliedz, lai apstājos, kliedz, ka tā nav godīga cīņa.
Tas ir nekas cits kā vien godīga cīņa.
Man viņi būtu ļāvuši mirt.
Viņš triec asmeni man kaklā. Tā ir māņu kustība. Kasijs sit slāti lejup, lai aptītu pātagu man ap kāju. Viņš gaida, ka raušos atpakaļ. Zem slātes pātagas loka metos Kasijam tieši virsū, zemajā gravitācijā pārlecu pār galvu un neskatīdamies pasitu savu pātagu atpakaļ. Tā aptinas ap Kasija izstiepto labo roku. Nospiežu pogu, kas liek slātei sarauties asmenī, un ar ziemā sasaluša koka zara krakšķi atņemu Kasijam au Bcllonam viņa zobena roku.
Gaisu uz pusēm pilda mēms klusums un kliedzieni. Ilgi nepagriežos. Kad to izdaru, redzu Kasiju, kurš joprojām stāv zvārodamies; viņam šajā pasaulē vairs nav lemts ilgs laiks. Kad Kasijs krīt, neviens nepakustas. Viņa tēvs klusēdams lūkojas zemē sev pie kājām.
„Es teicu pārtraukt!” iesaucas Valdniece. Divas fūrijas nolec no paaugstinājuma, piezemēdamās ar rokās dejojošiem asmeņiem.
„Piebeidz viņu!” pavēl Augusts.
Izslējies piesoļoju pie Kasija. Viņš drebošām lūpām spļauj man virsū. Nicinošs pat šobrīd. Paceļu slāti virs galvas. Tad ap manu plaukstas locītavu apvijas pirksti. Tas nav dzelžains tvēriens. Tas ir mierīgs. Silta plauksta. Maiga āda.
„Tu esi uzvarējis, Derov,” panākdama manā priekšā, ieskatīdamās man acīs, klusi saka Mustanga. Fūrijas apstājas ārpus apļa. „Nepazaudē sevi tagad.”
Es nespēju iztēloties, ka Ēo mani vēro no ielejas. Sajā ellē esmu zaudējis tam ticību. Mustanga to atdod vienā elpas vilcienā. Varbūt Ēo mani vēro, bet varbūt nē. Skaidrs ir tikai viens. Tagad mani vēro Mustanga, un ar to, ko redzu viņas acīs, pietiek, lai mana roka nolaistos gar sānu. Tad viņa pasmaida, it kā būtu satikusi mani pirmo reizi pēc vairākiem gadiem.
„Te tu esi.”
„Nogaliniet viņu!" kliedz Kasija māte. „Tūlīt nogaliniet viņu!”
„Nē!” ieaurojas imperators Bellona. Bet ir pārvēlu.
Mustanga iepleš acis.
Pagriežos brīdī, kad aplis izjūk, plūzdams uz iekšu kā grimstošās smiltis. Ne uzreiz, bet pamazām. Zemā, klusi nāvējošā skrējienā man metas virsū viens no Bellonām. Seko vēl viens. Tad no Augusta svītas iznirst Takts. Pēc tam vēl viens šķēpnesis. Dzirdu sava drauga kaujas gaudas. Atbalso vēl kāds. Seit ir vairāki zelti, kas reiz bija manā armijā.
Pirmā mani sasniedz Kagnija au Bellona. Man nozagtais asmens čerkstēdams triecas pret manu kaklu. Pieliecos, bet būtu pazaudējis galvu, ja Mustanga nebūtu pasitusi augšup savu slāti, lai triecienu atvairītu. Sejā kož dzirksteles, un Takts uzbrūk Kagnijai no sāniem, pārcirzdams viņu uz pusēm.
Kliedzieni.
Asins aplis izjūk pavisam. Bellonas un Augusta zelti metas pasargāt savējos. Pārējie mūk. Kārns cērt Taktam — manam draugam tas ir par daudz. Steidzos viņam palīgā, izglābdams viņu, līdz talkā nāk Viktra un citi, kas nošķir mūs no Karna. Cīniņā pazaudēju Mustangu. Drudžaini meklēju viņu. Kāds raida zibošu cirtienu pret manu galvu.
Valdniecei saucot pēc miera, dārd kliedzieni. Tomēr viņa te neko nespēj padarīt. Kāda sieviete kliedz, nometusies pie Kagnijas sadragātā auguma. Dučiem ar slātēm bruņotu zeltu metas viens otram virsū. Takts pamet man Kagnijas nozagto slāti. Atkal mani aizsargādams, Takts saņem dūrienu plecā. Pagriezies dodos draugam palīgā un nocērtu Bellonas vīram roku mirklī, kad viņš izvelk asmeni no Takta pleca. Pievelku draugu tuvāk. Cērtu, lai atbrīvotu ceļu. Kāda asmens gals saskrāpē manu apakšdelmu. Haosā manu Mustangu, kura piesedz ievainoto Kasiju. Es nezinu, vai Bellonas viņu nogalēs. Viņi ļāva Mustangai sēdēt pie to galda. Tik un tā nezinu. Steidzos pie viņas, ar svaru izgrūstīdams stāvus, kas aizšķērso ceļu. Takts palīdz.
Uzskrienu kādai sievietei. Antonija. Viņas acis nozib, kad roka triec man vēderā dunci, bet viņas māsa Viktra iesit Antonijai pa seju, un, kad viņa nokrīt, Takts sāk spert Antonijai pa seju. Viktra man nebēdnīgi uzsmaida, bet pēkšņi viņu aiz matiem parauj Kārns. Kad, mainīdams
uzbrukuma viļņa virzienu, ar precīziem slātes cirtieniem cīniņā iesaistās Leto, Kārns Viktru atlaiž. Telemani piebiedrojas Leto — gan tēvs, gan dēls šķaida zeltus, kas stājas tiem ceļā, ar slātēm, kas tikai uz pusi mazākas par cilvēka augumu.
„Takt, pie manis!” saucu.
Takts asiņo, bet nāk, traki gaudodams, it kā joprojām cīnītos plecu pie pleca ar Sevro. Abi kopā viegli palecamies zemajā gravitācijā. Viņš zina, ka meklēju Mustangu. Tomēr Bellonu ir pārāk daudz. Viņu slātes pārāk nāvējošas.
„Mustanga!” saucu, atkaudamies no diviem Bellonām. Iecērtu vienam sejā un iegrūžu otram rīklē savas egīdas malu. Viņiem piebiedrojas vēl viens. Un vēl, līdz manu ceļu aizšķērso bieza Bellonu siena.
„Aizsargā arhiGubernatoru!” man sauc Mustanga, un viņas balss ir daudz mierīgāka nekā manējā, liekot man justies kā ar bruņnieciskumu apsēstam idiotam. Protams, ka viņai nevajag, lai es viņu glābju. „Sargā manu tēvu!” Un, lai gan drūzmā viņu neredzu, es paklausu.
Ļauju Taktam aizvilkt mani aiz apkakles atpakaļ uz mūsu atkāpšanās līniju, kurai tiek uzbrukts no sāna. Vēl kāds auro, lai pasargājam Augustu. Citi kliedzieni aicina sargāt imperatoru Bellonu un Kasiju. Apbruņotu ģimenes locekļu vienības, atkāpjoties ar cīņai gatavām slātēm, jau aizvedušas daudzu ģimeņu galvas. Viņi bēg no torņa virsotnes liftos, jo bija aizliegts izmantot gravZābakus. Virsotne ir gandrīz tukša. Valdnieces prētorieši — violetā un melnā tērpti obsidiāni un pelēkie — saspiežas ap viņu un kuģi aizved no izpostītajām viesībām. Tulznainas plaukstas tver slātes un pulsAsmeņus. Lai mūs izkliedētu, prētoru violetā tērpti zelti komandē pelēko vienības. Viņi apvilkuši ekipējumu pūļa savaldīšanai, un to svilinātāji raida pret cīņā iekarsušajām ģimenēm sāpju lodes un svaidviļņus. Zelti pajūk kur kurais kā mušas vasarā.
„AUGUST!” kā jucis kliedz varenais Kārns, izlauzies no Bellonu rindām un svaidviļņu starojuma. Viņš ar plecu pagrūž kādu malā, ar egīdu iedragā cita šķēpneša seju un ar galvu pa priekšu metas virsū Augustam, cerēdams ar vienu vēzienu atbrīvoties no savas ģimenes sāncenša. „AUGUST!”