Leto, mūsu labākais cīnītājs un Augusta aizbilstamais, pārtver viņu arhiGubernatora degungalā.
„Hic sunt leones!” viņš sauc debesīm.
Leto kustas kā jūra, graciozi plūstošs un šausminošs. Viņš atsit Kārnu atpakaļ un jau grasās uzšķērst viņa vēderu, kad pēkšņi sagrīļojas. Sastingst cirtiena vidū. Kārns klūp atpakaļ, tad izslējās, varbūt brīnīdamies, kāpēc joprojām ir dzīvs. Viņš, piešķiebis galvu, paskatās uz Leto, kurš kā sadzelts sniedzas, lai pieskartos savam augšstilbam.
Nokāris rokas, Leto lēni noslīd uz viena ceļa. Viņa garie mati krīt sejā, un šķiet, ka viņš pēkšņi ir nekustīgi sastindzis visa šī haosa epicentrā. Skumjās acīs atspīd gar horizontu mierīgi garām slīdoša kuģa dzinēju liesmu pušķis. Leto ir skaists mirklī, pirms Kārns nocērt viņam galvu.
„Leto!" rēc Augusts.
Izmisumā iepletis acis, viņš laužas cauri Telemanu vīriem, bet tie aizved viņu prom. Pametu skatu uz Šakāli, kurš iebāž piedurknē savu sudraba irbuli, to pašu, ko virpināja pirkstos dienā, kad man piedāvāja mūsu slepeno sadarbību.
Mūsu skatieni sastopas.
Viņš plēsīgi pasmaida.
Un es saprotu, ka esmu noslēdzis līgumu ar pašu nelabo.
13. TRAKI SUŅI
Bēgam no torņa virsotnes. Man nācās pamest Mustangu. Viņa zina, ko dara. Nez kādēļ biju pamanījies to aizmirst. Nolāpīts, viņa vienmēr zina, ko dara.
„Tie viņai nedarīs pāri,” Augusts man saka, un esmu drošs, ka šī ir pirmā reize, kad viņa sejā redzu emocijas. Nē. Otrā reize. Viņš kliedza par Leto, it kā būtu zaudējis dēlu. Tā Augusts izskatās joprojām — seja sašļukusi un par divdesmit gadiem vecāka. Viņš zaudēja savu vecāko dēlu. Viņš zaudēja savu otro sievu, savu bērnu māti. Tagad viņš zaudējis puisi, ko adoptēja, lai aizpildītu dēla vietu, un baidās par sievieti, kas atgādina viņa sievu.
Ja tie mēģinās nodarīt viņai pāri, tā būs mana vaina.
Esmu satricinājis viņu pasauli. Šoreiz man nevarēja veikties vēl labāk. No manām rokām pil asinis, tās krājas starp pirkstiem un satek nagu pusmēnešos. Kur asiņu nav, savelkot dūres, izspiežas balti pirkstu kauliņi. Mani pārņem riebums, tomēr tam šīs rokas radītas.
Izmērcējuši to sarkanā, bēgam no kokiem apaugušās ziemas brīnumzemes. Daudzi nes mūsu ievainotos, kuru ir gandrīz ducis. Septiņi miruši. Visā svītā bez skrambiņas ir vien apmēram divdesmit cilvēku. Citi pazuduši bez vēsts. Nepārspējamais Leto ir pagalam, sacirsts Plīnija palīgs, vienu no mūsu prētorēm Kellans au Bellona ir sadūris kaklā.
Nesu prētori uz rokām un, kamēr braucam liftā lejā no torņa, mēģinu apturēt asiņošanu. Izredzes ir niecīgas. Viktra piespiež brūcei no savas kleitas noplēstu auduma stērbeli.
Es būtu gatavs atdot jebko par gravZābaku pāri. Cieši sastājamies ap savu kungu. Slātes gatavībā. Mana roka mirkst asinīs līdz pat elkonim. Pa manu seju un ribām tek sviedri. Pie mūsu pulka kājām uz grīdas šķīst sarkanas lāses, tās pil no mūsu rokām, ievainojumiem, asmeņiem. Tomēr sejās ap mani zib balti smaidi.
Man formastērpā ir karsti, tādēļ atpogāju pirmās apkaklītes pogas. Blakus asiņo Takts. Brūce caururbj viņa kreiso plecu. Tīrs dūriens cauri.
„Tās ir tikai asinis,” viņš atbild Viktrai, kas par puisi uztraucas.
„Tevī ir caurums!”
„Tas nav nekas savāds.” Viņš smaida, palūkojies uz Viktras vidukli. „Nolādēts, tevī arī ir caurums, un es taču par to nesūdzos. Auuuuuu!" Takts iekliedzas, kad Viktra ar kleitas gabalu pārsien arī viņa ievainojumu. Vēl mirkli viņš caur sāpēm smejas, tad ar mežonīgu un laimīgu skatienu palūkojas manī un nošūpo galvu. „Mācījies pie Lorna au Arka, cilvēk. Tu zaglīgais švīts!”
Viņš izglāba mani no Kagnijas. Pamāju ar galvu, un sasitam kopā asiņainas dūres, nevērība un spriedelējumi par manas dzīvības cenu uz mirkli tiek aizmirsti.
Daudzi pārējie zelti — prētori, bruņinieki, militārpersonas, kuru mūsu pulkā ir proporcionāli vairāk nekā politiķu un ekonomistu citos namos, — slauka pieres, atstājot uz ādas sārtus traipus. Šie cilvēki varētu jums pastāstīt, ka Zelta lielākā problēma ir tas, ka viss jau ir iekarots. Tas nozīmē, ka nav neviena, ar ko būtu vērts cīnīties. Neviena, pret kuru izmantot ilgos gados gūtās cīņas prasmes un varu. Lai nu kā, bet es viņiem tikko devu iespēju izjust svaigu kaujas garšu. Un, par spīti viņu gubernatora aizbilstamā nāvei un tam, ka prētoru vadītāja noasiņo, atbalstījusi galvu man pret plecu, un Mustanga ir ienaidnieka rokās, viņi grib spēlēt. Un šīsdienas spēle ir līķu ražošana.
Izsalkuši manī lūkojas gan jauni, gan veci. Viņi gaida, kad tos kāds pabaros.
Lūk, kāda ir sajūta būt par galveno, par Pirmo. Pārējie gaida, kad norādīsi viņiem virzienu. Viņi saož no tevis plūstam skābeno asins smaku, pirms tā vēl parādījusies. Vecumam nav nozīmes. Pieredzei arī nav nozīmes. Galvenais ir tas, ka sniedzu šiem slimajiem suņabērniem svaigu iespēju kādu nobeigt.
Mani iztrūcinādami, ap mums sāk raudāt bērni. Tik trausli cilvēciņi šādā naktī. Augusta jaunākās māsas dēli un meitas. Bērnu tēvs glāsta to matus, lai viņi nomierinātos. Nošņaukājusies viņa sieva pieliecas pie bērniem un iepļaukā katru, līdz tie mitējušies īdēt. „Esiet drosmīgi!”
Zemē mūs negaida mūsu obsidiāni un pelēkie. Viņi ir kaut kur aizvesti. Tāpat pa gaisu netuvojas arī Valdnieces obsidiāni vai zelti. Tas nozīmē, ka viņa vēl nav izlēmusi, ko darīt. Tā jau man likās. Viņa nedrīkst mūs noslepkavot. Ja viens nams noslauka no zemes virsas otru, tā ir cita lieta; bet tad, ja vadonis to izdara ar Senāta uzticēto līdzekļu un varas palīdzību? Tā ir noticis jau agrāk, un tam Valdniekam paša meita nocirta galvu. Meita, kas šobrīd sēž tronī.
O, tagad viņa noteikti mani ienīst.
Lifta pakājē lampas izgaismo bruģētās taciņas, kas vijas caur milzīgo ziedošo koku mežu. Muzikanti vairs nespēlē. To vietā dzirdam saucienus, kliedzienus un ilgus šausminoša klusuma brīžus. Apakšā skraida zelti. Viņi bēg ārā no meža uz akmens zālēm, no kurām varēs sasniegt savus kuģus un lidot mājās. Tomēr daži nebēg. Viņi medī.
Noticis kas tāds, ko negaidīju. Šonakt tiek risināti arī citu namu strīdi. Tāda pati gaisotne valdīja Institūtā, kad pārējie audzēkņi aptvēra, ka tā nav spēle. Ka noteikumi nepastāv. Baisa sajūta, apziņa, ka cilvēku vietā pa zemi klīst nelabie. Kas zina, kā citi rīkosies tagad, kad viņus neierobežo likumi?
Tālumā redzam četrus medniekus. Bariņu, ko veido trīs vīrieši un viena jauna sieviete, kas klusēdami traucas caur mežu. Viņi pārlec kādam strautam. Skrien spēcīgi un mundri kā izsalkuši plēsēji. Ar visu jaunības mērķtiecību. Šķiet, no Faltes nama. Atpazīstu Lailatu ar nedzīvajām acīm, meiteni, ko Šakālis nosūtīja atnest Kasijam hologrammu, kurā redzams, kā nogalinu Džulianu. Ar viņu kopā skrien
Sīpio, spēcīgais jaunais vīrietis, kurš reiz biedrojās ar Antoniju gan gultā, gan ārpus tās.
Klusēdami nolūkojamies, kamēr nolaižas mūsu lifts. Mazā nāvi nesošā vienība traucas caur kokiem pretī Tomes nama locekļiem, kuri neko nenojauš; visi tērpti sarkanās un baltās kleitās un uzvalkos, un viņi pārāk vēlu sāk izmisīgi skriet akmens zāļu virzienā. Viņu standartā rotājas roze. Tā krīt, kad no kokiem uzbrūk slepkavas. Ģimene iet bojā. Baisi, cik klusi un ātri tas notiek ar slātēm! Citādi nekā manā duelī. Es tobrīd nesteidzos. Viņi nevelk garumā. Redzu, kā tiek pārcirsts desmit gadus vecs zēns. Zelta bērni žēlastību nesaņem. Viņi netiek uzskatīti par nevainīgiem. Viņi ir ienaidnieka sēklas. Iznīcini viņus vai cīnies ar tiem pēc vairākiem gadiem, kad tie būs pieauguši. Sieviete vakarkleitā cērt pretī un pamanās nogalināt vienu no Faltēm, pirms tiek nodurta. Divi bērni metas bēgt. Vienu noķer. Otra izbēg. Viņa vienīgā paliek dzīva.