Tad Faltes šķēpneši dejo. Mīņā zemi ar lieliem, pārspīlētiem soļiem. Viņi griežas uz visām pusēm un triec pēdas tumšajā zemē. Viņi nedejo.
„Nolādētā elle,” Takts lādas un ar plaukstām saberzē seju.
„Bērni…” čukst Viktra.
Augusts klusē, viņa seja ir cieta kā akmens.
„Tornēm ir piecpadsmit bērnu.” Man par pārsteigumu, Viktras acīs mirdz asaras.
„Briesmoņi,” nočukst Šakālis, likdams man pār muguru skriet drebuļiem, jo viņš tēlo tik sasodīti labi. Viņam par tiem nospļauties.
Bērni. Vai Eo būtu dziedājusi, ja zinātu, ka piedziedājums skanēs šādi? Nastas nesam mēs visi. Kad slepkavas aizlavās no nokautās ģimenes, es zinu, ka reiz sabrukšu zem savas nastas svara. Tomēr ne šodien.
„Tiek izmantots datu slāpētājs,” paziņo Dakšo au Telemans. Viņš man gar acīm nozibina savu plaukstas locītavu ar viedpulksteni. „Viedpulksteņi nereaģē. Viņi negrib, lai sazināmies ar saviem kuģiem orbītā.”
Augusts skatās savas ierīces tukšajā ekrānā un saka, ka drīz citas ģimenes izsauks savus obsidiānus, zelta un pelēkos kareivjus. Mums jātiek prom no šīs planētas un jāatgriežas varas pozīcijā, pirms paisuma vilnis pavēršas pret mums.
„Tu šo haosu radīji, Derov. Atbrīvo mani no tā.” Viņš pieliecas pie manis un patausta ievainotās prētores pulsu. „Tiec no viņas vaļā. Pēc mirkļa viņa būs mirusi.” Viņš noslauka rokas. „Jau bērni mūs pietiekami aizkavē.”
Kad noguldu viņu uz lifta grīdas, prētore man kaut ko klusi saka. Kad es miršu, neteikšu neko, jo zinu, ka otrā pusē mani gaidīs ieleja. Kas gaidīs šo karotāju? Tikai tumsa. Es pat nesaklausīju viņas pēdējos vārdus, un mēs atbrīvojamies no viņas kā no salauzta zobena. Aizspiežu viņas acis ar saviem asiņainajiem pirkstiem, atstādams uz sejas garas, izplūdušas svītras. Viktra paspiež manu plecu.
Piecēlies kājās, dodu pavēles šķēpnešiem un pārējiem karavīriem. Šeit ir piecpadsmit cilvēki, kurus es sauktu par prasmīgiem slepkavām. Daži ir mana vecuma, citi krietni vecāki. Tomēr neviens nerunā man pretī. Pat ne Plīnijs. Šķiet, ka sevišķi dedzīgi sekot vēlas Telemani. Katrs no viņiem lūkojas man acīs ilgāk un paloka galvu dziļāk, nekā prasa vienkārša pieklājība.
„Es ceru, ka nevienam nav garlaicīgi.” Viņi smejas. „Ja kāda cita ģimene nolems, ka var izpelnīties Bellonu vai Valdnieces labvēlību, aiznesot tiem arhiGubernatora galvu, mums var uzrasties kompānija,” es saku. „Mums šī kompānija jānogalina un jāizcīna ceļš līdz angāriem. Teleman, jūs un jūsu dēls tagad būsiet arhiGubernatora ēnas. Nekam citam nepievērsieties. Vai sapratāt?” Viņi pamāj savas lielās galvas. „Hic sunt Ieones."
„Hic sunt leones.”
Kad lifts sasniedz zemi, mūs gaida četrdesmit cilvēku. Norvo ģimene no Tritona un Kordovana ģimene no Jupitera pavadoņiem.
„Izredzes ir niecīgas,” nopūšas Takts.
„Kordovani un Norvo ir mūsējie,” atbild Augusts. „Nopirkti un apmaksāti.”
„Nelieti! Kordovan, tu nelieti!” dārdina Kavakss. „Es domāju, ka tu esi Bellonas cilvēks!”
“Arī viņi domāja tāpat!” Ko tādu Augusts jau bija gaidījis.
Uzņemos klāt nākušo zeltu komandēšanu. Atkal domāju, ka skanēs iebildumi. Viņi vienkārši stāv un lūkojas manī, gaidīdami pavēles.
Visi šie prētori, politiķi, muskuļotie karavīri un sievietes. Es apspiežu smieklus. Apbrīnojami, kāda vara tev tiek dota, kad esi līdz elkoņiem asinīs un ne lāse no tām nav tavējās.
Pavadām arhiGubernatoru ārā no meža. Mums uzbrūk trīs reizes, tomēr es lieku Taktam apvilkt Augusta mantiju un aizvilināt daļu uzbrucēju pa māņu ceļu. Kamēr zelti cīnās zem kokiem, no to zariem tūkstoš krāsās birst rožlapas. Galu galā tās visas kļūst sarkanas.
Faltes nama trijotne mēģina uzbrukt Taktam no slēpņa, kad viņš atgriežas mūsu pulkā. Viņš apgriezies metas tiem virsū un ar nelielu palīdzību no mūsu puses uzveic abus vīriešus. Kad viņš nogalina Sīpio un sāk bradāt pa mirušo, Lailata nozūd mežā. „Bērnu slepkavas!" Takts spļaudās vēl un vēl, līdz Viktra atrauj viņu no līķa. Es uzmanu Šakāli. Kuru katru mirkli gaidu, ka saņemšu mugurā šautru un miršu tāpat kā Leto. Tomēr Šakālis tikai seko gluži kā viņa tēvs. Neviens neredzēja, ko viņš nodarīja Leto. Vai arī, ja redzēja, tad aiz bailēm klusē.
Kad beidzot, šķērsojuši baltu kaļķakmens tiltu, sasniedzam akmens zāles aiz meža, šķiet, ka Sabiedrības likumi atkal stājušies spēkā. ZemKrāsas pamūk kur nu kura, dodot mums ceļu, kamēr septiņdesmit cilvēku sastāvā caur zālēm traucamies uz angāriem, lai tiktu prom no šī mēness. Tomēr, kad sasniedzam savu angāru, atklājam, ka kuģis ir pazudis. Steidzamies uz nosēšanās platformu laukumu, kas apstādīts ar zāli un kokiem. Visi ģimenes kuģi pazuduši. Debesīs patrulē Sabiedrības ločSpārni.
Nopratinām kādu trīcošu oranžo. Takts paceļ viņu gaisā aiz apkakles. Uzlūkojis mūs, septiņdesmit nolāpītās dvēseles, viņš spēj tikai drebēt. Šis cilvēks nekad agrāk nav runājis ar zeltu, kur nu vēl tādiem kā mēs. Viktra pasit Takta roku malā un klusi uzrunā oranžo.
„Viņš saka, ka kuģiem pieprasīts atgriezties mājās jau pirms divām stundām.”
„Vispirms viņi neielaiž viesībās obsidiānus, un nu šis,” murmina Takts.
„Tas nozīmē, ka Valdniece bija kaut ko iecerējusi,” saka Šakālis.
„Un šim kaut kam netika ļauts īstenoties. Viņa atņēma mūsu obsidiānus un kuģus, lai izolētu namus no to spēka avota,” viņš paskaidro, mezdams piesardzīgus skatus Telemanu virzienā. „Viņa mūs izolējusi. Tēvs, kā tev šķiet, kas viņai bija padomā?”
Augusts neliekas par dēlu ne zinis; viņš lūkojas debesīs.
„Mammīt mīļo,” novelk Viktra.
„Ierindā!” saviem karavīriem auro Kavakss.
„Mīzali man sejā.” Man blakus nobāl Takts.
Es palūkojos gaisā un redzu, kā tuvojas posts. „Prētorieši!" Izvijas septiņdesmit slātes, un mēs izretināmies gadījumam, ja viņiem būs enerģijas ieroči.
„Derov, tu nāc ar mani!” pavēl Augusts.
Pagaidām ienaidnieks nav nekas vairāk kā melni punkti naksnīgajās debesīs. Tomēr mūsu acis ir redzīgas. Tumšie suņabērni nokrīt no nakts mākoņiem un nosēžas uz zemes kā krituši sātani — vienmēr pa trim.
Dudundudundudun. Dudundudundudun. Dudundudundudun.
Viņi piezemējas zālē starp kokiem un aizšķērso mums atkāpšanās ceļu uz Citadeli. Obsidiāna prētorieši un zelta bruņinieku kapteiņi. Obsidiāna prētorieši izskatās pēc titāniem, pēc golemiem, kas izkalti no kāda kalna klintīm. Daudz nežēlīgāki par tiem, ko izmantojām Akadēmijā. Tādas bruņas kā viņiem neatrast visās pasaulēs. Tumši violetas un ar melniem ielaidumiem tās kā koraļļi apņem titānu stāvus. Viņi nostājas ciešā ierindā, būdami lojāli un uzticīgi viens otram tāpat kā savai ticībai.
Dudundudundudun, līdz viņu ir deviņdesmit deviņi. Dudun. Pēdējais, nomezdamies uz ceļa, piezemējas viņu zelta komandieris. Viņš pieceļas, augstā ķivere atiezusi ņirdzoša vilka galvaskausa ilkņus. Viņa zeltītais, ar Sabiedrības piramīdu izšūtais apmetnis pasitas sānis vējā. Olimpiskais bruņinieks. Saules sistēmā tādu ir divpadsmit, un katrs no viņiem ir zvērējis pasargāt Sabiedrības eliti no katra, kurš iedomātos to noliegt. Šis ir Niknais bruņinieks, kura pienākumus pirms došanās uz Eiropu sešdesmit gadus veica Lorns au Arks. Tāpat kā mūsu skolas nami, šie bruņinieki pārstāv cilvēka vadošās īpašības, kuras Zelts par tādām uzskata. Bruņās tērpts par mani nedaudz sīkāks vīrs. Tātad Valdniece jau atradusi Loma aizstājēju.