„Nosauc savu vārdu, bruņiniek!”
Bruņinieks ļauj ķiverei iekust atpakaļ bruņās. Pār neglītu ķīļveida seju krīt gaiši dzelteni mati. Tā ir mitra no sviedriem, to izvago vecums un raizes. Kad viņš šķībi pasmīn, es skaļi iesmejos. Man tiek pievērsti skatieni. Tagad viņi domās, ka esmu pavisam traks. No debesīm nokrīt Niknais bruņinieks, bet es smejos viņam ģīmī.
Viņš čerkstoši ķiķina. „Vai tad nepazīsti mani, mazais sūdbambuli?” „Fičner, tu izskaties neglītāks, nekā atceros!”
„Fičners?” Takts iespurdzas. „Cik nostalģiski!”
„Sveiks, puis’!” Fičners smej, ieraudzījis Taktu ar arhiGubernatora mantiju plecos. „Foršs apmetnis, bet tu neesi arhiGubernators Augusts!' Fičners paklakšķina mēli un iespiež plaukstas sānos. „ArhiGubernator! ArhiGubernator! Dārgumiņ, kur, pie velna, tu esi?”
ArhiGubernators nogroza acis un izlaužas man garām. „Proktor Mars.”
„Redz, kur dārgumiņš! Un tas ir vecs tituls, vai tad tu nezini?” „Skatos, ka tev ir jauna ķivere.”
„Tā ir smuka, vai ne? Dāmām ļoti patīk. Neatceros, kad būtu tik daudz gulējis ar zelta dāmām.” Fičners divdomīgi pašūpo gurnus. „Pie tās tikt gan bija ķēpa. Domāju, ka divkaujām un pārbaudījumiem nekad nepienāks gals! Mēs to darījām Valdnieces acu priekšā, puis’. Katrs vīrietis, katra sieviete aizstāvēja savu lietu. Katrs, kurš uzskatīja, ka šī vieta pienākas viņam. Vēl un vēlreiz. Bet Fortūna smaida nejaukajiem!” „Kā…” es skaļi brīnos. „Tu visus uzveici?”
„Ne tuvu tam,” nicīgi novelk mans arhiGubernators. „To izdara vareni karotāji.” Viņš nomēra Fičenru ar skatienu. „Un tu, Fičner, tāds neesi. Ko tu Valdniecei apsolīji apmaiņā pret jauno ķiveri? Esmu pārliecināts, ka cena bija augsta.”
„Ak, es tikai jāju uz Derova zvaigznes, kad viņš sakāva tavu puiku. Sveicināts, Šakāli, tu mazais briesmoni. Tad notika nolādētas sacensības, un, nu, par sīkumiem varat jautāt Takta vecākajam brālim un proktoram Jupiteram…” Viņš jokodams pozē. „Esmu kaut kas vairāk, nekā redzams ar neapbruņotu aci, ne?”
„Tad līdz ar jauno ķiveri tev nav jauna saimnieka?” vaicā Augusts. „Saimnieka? Phe!” Fičncrs komiski izriež krūtis. „Olimpiskajiem bruņiniekiem nav cita kunga kā vien mūsu sirdsapziņa. Mēs aizstāvam Sabiedrības nolīgumu un kalpojam tikai savam pienākumam.”
„Reiz. Tagad jūs esat Valdnieces kalpi,” paziņo Dakšo.
„Tāpat kā mēs visi, manu dārgo Teleman,” Fičners atbild. „Starp citu, esmu liels jūsu brāļa un jūsu ģimenes apbrīnotājs. Toreiz turnīrā Tēbās jums bija brīnišķīgs kara cirvis. Nolādēti biedējoši raduraksti. Esmu vienmēr gribējis pajautāt, kurš no jūsu senčiem izdrāza degunradzi?”
Viegli aizvainots, Dakšo paceļ uzacis. Kavakss ņurd tā, kā to būtu darījis viņa dēls Pakss.
„Es atvainojos. Vai tas bija grizlilācis?” Fičners iesmejas vēlreiz. „Joks. Redzat? Mēs gan visi esam kalpi, vai ne tā? Nolādēti vergi dāmai ar scepteri.”
„Tad pieņemu, ka tava lojalitāte pret Marsu ir zudusi un vairs nav… atsaucama atmiņā?” jautā Augusts. „Tā kā esi kalps.”
Fičners sasit cimdotās plaukstas. „Marss? Marss? Kas gan ir Marss, ja ne nolāpīts klintsbluķis? Tas manā labā neko nav izdarījis.”
„Marss ir mājas, Fičner.” Augusts norāda uz mums, apkārtējiem. „Valdniece lika tev mūs atrast. Te nu mēs esam — tautieši no tavas planētas. Vai lojāli piebiedrosies mums? Vai nodosi mūs viņai?”
„Ak, tu nu gan esi jokupēteris, August! Prīmā jokupēteris. Es esmu lojāls Nolīgumam un sev, tāpat kā tu darbojies tikai savās interesēs, mans kungs. Ne jau klints interesēs. Ne liekuļotu tautiešu. Tāpēc netērē savu dvašu. Bet tagad man ir teikts ievietot tevi un tavus tautiešus mājas arestā. Vai atceries, ka tavai labsajūtai rezervējām prīmā villu? Tas būtu burvīgi, ja jūs varētu aizjozt atpakaļ uz turieni. Izbaudītu mūsu viesmīlību. Jūsu Valdniece uzstāj.”
„Tu aizmirsties,” Augusts nošņāc.
„Es aizmirstu daudz ko. Kur noliku savas bikses. Ko esmu nobučojis. Ko nokāvis.” Fičners pieskaras savām rokām, vēderam un sejai. „Bet lai es aizmirstu sevi? Nekad!" Viņš norāda uz obsidiāniem sev apkārt. „Un es pilnīgi noteikti neesmu aizmirsis savus suņus.”
„Un kur ir manējie? Kur ir Alfruna?”
„Es tavus aptraipīto plušķus nokāvu. Abus.” Fičners pasmaida. „Viņi vaukšķēja, August. Vaukšķēja pārāk skaļi.”
Augusta sejā deg niknums.
„Es ceru, ka viņi nebija dārgi, puis’,” Fičners smaidīdams piebilst. „Tu runā tā, it kā mēs būtu draugi, bronziņ.”
„Mēs esam pazīstami.”
„It kā mēs būtu vienlīdzīgi. Mēs neesam vienlīdzīgi. Es esmu iekarotāju pēctecis, dzelzs zeltu mantinieks. Es esmu planētas kungs. Kas esi tu? Tikai—”
„Es esmu vīrs ar dullDūri.” Viņš iešauj Augustam krūtīs. Viņa prētoriem noelšoties, Augusts nokrīt uz muguras. „Tas viņam parādīs, kā nevilkt uz ballēm bruņas. Bet tagad!” Fičners pasmaida. „Ar ko es varu saprātīgi parunāt?”
„Ar mani.” Soli uz priekšu sper Šakālis. „Es esmu šī nama mantinieks.”
„Hmm… garām! Tu esi šaušalīgs.”
Viņš iešauj ar dullDūri krūtīs arī Šakālim.
„Muļķības! Pietiek muļķoties!” Pastūmies garām dēlam, priekšā iznāk Kavakss. „Runā ar mani vai Derovu. Tie ir gana skaidri, tie tavi nodomi.”
„Patiesi! Derov, tu nāksi man līdzi.”
„Nekā nebija,” nostājusies man priekšā, nicīgi novelk Viktra. Fičners nogroza acis. „Teleman, tu un tavs dēls aizvedīsiet arhiGubernatoru atpakaļ uz viņa villu un tad atgriezīsieties savējā. Ir jānokārto dažas lietas.” Fičners klusēdams lūkojas plikgalvainajā zeltā. Tagad viņa vārdi čerkst kā neapstrādāta dzelzs pa šīferi. „Tas nav lūgums, Teleman.” Telemans palūkojas uz mani. „Mans zēns šim uzticējās. Tāpēc arī es.” „Man vajadzīga garantija, ka ar maniem draugiem nenotiks nekas slikts,” saku Fičneram.
Viņš pamet skatu uz Viktru. „Nekas nenotiks.”
„Pārliecini mani!”
Fičners garlaikoti nopūšas.
„Bez tiesas lēmuma par nodevību Valdniece nevar sodīt ar nāvi veselu namu. Vai tad var? Tas pārkāpj Nolīgumu. Un tu zini, kā tas liktu justies mums, olimpiskajiem bruņiniekiem, par citiem namiem nemaz nerunājot. Atceries, kā savu galu sagaidīja viņas tēvs. Tomēr, ja pretosieties, runa būs pavisam cita.” Fičners iemet mutē košļājamās gumijas gabalu. „Vai jūs pretosieties?”
“Ne šodien,” es saku.
14. V A L D N IE C E
„Reiz dzīvoja stipras gribas ģimene,” viņa saka lēnā balsī, nosvērtā kā pulksteņa svārsts. „Tās locekļi viens otru nemīlēja. Tomēr visiem kopā tiem piederēja saimniecība. Šajā saimniecībā bija suņi un kuces, piena govis un vistas, gaiļi, aitas, mūļi un zirgi. Ģimene šos zvērus pārvaldīja. Un, pateicoties tiem, tā bija bagāta, resna un apmierināta. Savukārt dzīvnieki paklausīja, jo zināja, ka ģimene ir spēcīga un ka nepaklausība nozīmē viņu visu dusmas. Bet kādudien, kad viens no brāļiem iesita otram pa aci, gailis teica vistai: „Dārgā, mātišķā vistiņ, ja tu pārstātu dēt viņiem olas, kas patiesībā notiktu?””
Viņas skatiens svilinādams sastopas ar manējo. Neviens no mums nenovēršas. Minimāli apmēbelētajā telpā valda klusums; to pārtrauc vienīgi lietus lāses, kas sitas pret viņas debesskrāpja logiem. Esam starp mākoņiem. Miglā aiz logiem kā klusas, spīdīgas haizivis garām slīd kuģi. Iečīkstas āda, un viņa paliecas uz priekšu, salikdama piramīdā savus garos pirkstus, kuru nagi nokrāsoti sarkani, tā ir vienīgā krāsas lāse šajā telpā. Tad viņas lūpas savelkas augstprātīgi labvēlīgā smīnā un viņa uzsver katru zilbi, it kā es būtu Agejas ielu bērns, kurš vēl tikai mācās viņas valodu. „Daudzējādā ziņā tu man atgādini manu tēvu.”