To, kuram viņa nocirta galvu.
Tad man tiek veltīts apburošākais smaids, kādu es jebkad varētu būt redzējis. Valdnieces acīs danco nebēdnīgas uguntiņas, ko apspiež un
pieklusina auksti varas slazdi. Kaut kur viņas dziļumos ir deviņus gadus vecā meitene, kas sāka nemierus, pa gaisa auto logiem izsēdama dimantus.
Stāvu viņas priekšā. Viņa sēž uz dīvāna pie kamīna. Šeit viss ir spartisks. Ciets. Auksts. Zelta sieviete no dzelzs un akmens. Visa šī vienmuļība, lai parādītu, ka viņai nav vajadzīga ne greznība vai pārticība, bet gan tikai vara.
Viņas sejā vīd vieglas krunkas, bet tā nav izbalojusi no laika pirksta. Ap simt gadu, tā vismaz esmu dzirdējis, bet viņa nav saplaisājusi zem amata pienākumu spiediena. Ja tas ir viņu ietekmējis, tad tikai padarot līdzīgu tiem dimantiem, ko viņa kaisīja bērnībā. Nesalaužama. Mūžam jauna. Un, ja tēlnieki turpinās šūnu atjaunošanas terapiju, vecums viņu neskars vēl kādu laiku.
Tur jau tā problēma. Viņa turēsies pie varas daudz par ilgu. Karalis valda un tad mirst. Tā tas notiek. Tā jaunie izskaidro to, ka jāklausa vecajie; viņi zina — kādudien pienāks viņu kārta valdīt. Bet ja vecie nedodas prom? Ja viņa valda četrdesmit gadu un varbūt valdīs vēl simtu? Ko tad?
Valdniece pati ir atbilde uz šo jautājumu. Šī nav sieviete, kas mantojusi Rīta troni. Šī sieviete atņēma to Valdniekam, kuram pietrūka smalkjūtības laicīgi nomirt pašam. Citi mēģinājuši to viņai atņemt četrdesmit gadus. Tomēr te nu viņa sēž. Mūžīga kā tie teiksmainie dimanti.
„Kādēļ tu man nepaklausīji?” viņa prasa.
„Jo es varēju.”
„Paskaidro!”
„Saules gaismā nepotisms saraujas melns un neglīts. Kad pārdomājāt, lai pasargātu Kasiju, pūlis atteicās no jūsu morālās un tiesiskās autoritātes. Nerunājot jau par to, ka nonācāt pretrunā pati ar sevi. Tā ir vājība. Tādēļ es to izmantoju, zinādams, ka varēšu panākt sev vēlamo, nerēķinoties ar sekām.”
Krēslā pie loga sēž Valdnieces iemīļotākā slepkava Aja — spēcīga sieviete pantera ar dūmakaināku ādu nekā viņas māsām un vertikālām acu zīlītēm kā kaķim. Viņa ir viena no olimpiskajiem bruņiniekiem, precīzāk sakot — Veidmaiņas bruņiniece. Viņa bija Loma pēdējā skolniece
pirms manis. Tomēr viņš tai neiemācīja visu. Viņas bruņas ir zelta un pusnakts zilā krāsā un ņudz no jūrasčūsku mezgliem.
No blakus telpas ienāk mazs zēns un apsēžas Ajai blakus. Viņu uzreiz atpazīstu. Tas ir Valdnieces vienīgais mazdēls Lisanders. Ne vecāks par astoņiem gadiem, bet tik mierīgs. Tieviņš kā šalle un karaliski kluss. Bet viņa acis! Viņa acis ir vairāk nekā zeltītas. Gandrīz varētu teikt, ka tās izstaro gaismu kā dzeltens kristāls. Aja noskatās, kā lūkojos uz zēnu. Viņa sargājoši paņem to klēpī un atiež spilgti baltos zobus, kas izceļas uz tumšās ādas fona. Kā liels, rotaļīgi sveicinošs kaķis. Un pirmo reizi, ko varu atcerēties, es novēršu skatienu no draudiem. Pēkšņi un karsti manī iedegas kauns. Tikpat labi būtu varējis viņas priekšā nomesties ceļos.
„Bet sekas ir vienmēr,” saka Valdniece. „Mani māc ziņkārība. Ko tu ar šo divkauju gribēji panākt?”
„To pašu, ko Kasijs au Bellona. Izgriezt sava ienaidnieka sirdi.”
„Vai tu viņu tik ļoti ienīsti?”
„Nē. Bet mans izdzīvošanas instinkts… nezaudē modrību. Cik es zinu, Kasijs ir stulbs puika, ko izkropļojusi audzināšana. Viņa veiksmei ir robežas. Viņš runā par godu, bet pats liecas nekrietnību priekšā.”
„Tātad tas nebija Virdžīnijas dēļ?” viņa vaicā. „Tas nebija tādēļ, lai iegūtu viņas roku vai apmierinātu tavas greizsirdības dusmas?”
„Es esmu dusmīgs, bet neesmu mazisks,” aizsvilstos. „Turklāt Virdžīnija nav no tām sievietēm, kas tādas lietas paciestu. Ja es to būtu darījis viņas dēļ, būtu viņu pazaudējis.”
„Tu esi viņu pazaudējis,” malā norūc Aja.
„Jā. Es saprotu, ka viņai ir jaunas mājas, Aja. Ir grūti to nepamanīt.” „Vai tu mani izaicini, manu labo cilvēk?” Aja pieskaras savai slātei. „Mana labā kundze, es izaicinu.” Lēni viņai uzsmaidu.
„Viņa uzšķērdīs tevi kā cūku, puis’,” aši saka Fičners. „Pie kājas, ka Lorns tev iemācīja noslaucīt pakaļu. Padomā divreiz, ko tu šeit aizvaino. Patiesie Sabiedrības zobeni neduelējas sporta pēc. Tāpēc pievaldi savu nolādēto mēli.”
Es pieskaros savai slātei.
Viņš nošņaukājas. „Vai tev šķiet, ka tie ļautu to paturēt, ja uzskatītu tevi par draudu?”
Paloku galvu Ajas priekšā. „Varbūt citreiz.” Izsliedamies pievēršos Valdniecei. „Varbūt mums vajadzētu apspriest to, kādēļ jūs turat manu namu bruņotu spēku apsardzē. Vai esam arestēti? Vai es esmu arestēts?” „Vai redzi važas?”
Paskatos uz Aju. „Jā.”
Valdniece iesmejas. „Tu esi šeit, jo es tā vēlos.”
Man prātā ienāk kāda doma. Pūlos nesmaidīt. „Mana kundze, man vajadzētu atvainoties,” skaļi saku. Viņi gaida, kad turpināšu. „Labas uzvedības normas allaž bijis mans… klupšanas akmens. Tādēļ saprotu, ka veids, kā rīkojos, gandrīz vienmēr novērš uzmanību no manas rīcības mērķa. Galvenais fakts ir tāds, ka Kasijs au Bellona bija pelnījis bargāku izrēķināšanos, nekā es sniedzu. Tas, ka nepaklausīju jums, nebija domāts kā manā vai arhiGubernatora nolūkā izrādīts apvainojums. Ja viņš nebūtu zaudējis samaņu jūsu suņa dēļ,” es saku, pamezdams skatu uz Fičneru, „domāju, viņš būtu darījis visu iespējamo, lai atlīdzinātu.” „Atlīdzinātu,” viņa atkārto. „Par…”
„Par starpgadījumu.”
Valdniece palūkojas uz Aju. „Viņš saka — „starpgadījumu”. Starpgadījums ir tad, ja tu nomet uz grīdas šķīvi, Andromed. Starpgadījums ir tad, ja saisties ar cita vīra sievu. Nogalināt manus viesus un nocirst olimpiskā bruņinieka roku nav starpgadījums. Vai tu zini, kas tas ir?”
„Vai jautrība, mana kundze?”
Viņa paliecas uz priekšu. „Tā ir nodevība.”
„Un tu zini, kas pie mums notiek ar nodevējiem,” saka Aja. „Mans tēvs māsām un man to iemācīja.” Viņas tēvs Pelnu valdnieks. Rejas dedzinātājs. Lorns viņu nicina.
„Ar tavu atvainošanos vien nepietiks,” Valdniece saka. „Atvainošanos?” vaicāju.
Valdnieci pārsteidz mans negaidītais tonis.
„Es teicu, ka man vajadzētu atvainoties. Tomēr lieta tāda, ka es to nevaru, jo jums vajadzētu atvainoties man.”
Klusums.
„Tu mazais kvankšķi!” rūc Aja, lēni pieceldamās.
Valdniece viņu aptur, un viņas vārdi griež gaisu asi un salti. „Es neatvainojos savam tēvam, kad paņēmu viņa galvu. Es neatvainojos savam mazdēlam, kad viņa mātes kuģi iznīcināja sirotāji. Es neatvainojos, kad nodedzināju planētas pavadoni. Tad kādēļ man būtu jāatvainojas tev?”
„Tādēļ, ka jūs pārkāpāt likumu,” atbildu.
„Varbūt tu neklausījies. Es esmu likums.”
„Nē. Jūs neesat.”
„Tātad tu tomēr esi Loma skolnieks. Vai viņš tev izstāstīja, kādēļ pameta savu vietu? Savu pienākumu?” Viņa paskatās uz Lisanderu. „Kādēļ viņš pameta savu mazdēlu?”
Nezināju, ka šis zēns ir Lorna mazdēls. Mana skolotāja došanās pensijā pēkšņi kļūst gluži saprotama. Viņš vienmēr runāja par Sabiedrības dziestošo varenību. To, kā cilvēki aizmirsuši, ka ir mirstīgi.