„Tas tādēļ, ka viņš redzēja, par ko esat kļuvusi, mana kundze. Jūs neesat imperatore. Lai arī ko jūs domātu, šī nav impērija. Mēs esam Sabiedrība. Mūs saista likumi un hierarhija. Neviens nestāv augstāk par piramīdu.” Paskatos uz viņas slepkavām. „Fičner un Aja, jūs aizsargājat Sabiedrību. Jūs nodrošināt mieru. Jūs burājat uz Sistēmas tālākajiem galiem, lai izskaustu haosa nezāles. Tomēr kāds ir divpadsmit olimpisko bruņinieku mērķis, kas stāv augstāk par visu?”
„Aiziet,” Aja saka Fičneram. „Piedalies šī kumēdiņu rādītāja farsā. Es to nedarīšu.”
Fičners novelk: „Nodrošināt, ka tiek ievērots Nolīgums.” „Nodrošināt, ka tiek ievērots Nolīgums,” atkārtoju. „Un Nolīgumā ir teikts: „Reiz uzsākta, divkauja netiek atrisināta, līdz nav pienācīgi izpildīti tās nosacījumi.” Nosacījums bija nāve. Tomēr Kasijs nav miris. Ar viņa roku nepietiks. Es turu godā dzelzs senčus, un manas tiesības nav pārkāpjamas. Tādēļ atdodiet to, kas ir mans. Dodiet man Kasija au Bellonas nolādēto galvu. Vai arī noliedziet mūsu tautas mantojumu.”
„Nē.”
„Tad mums vairāk nav, par ko runāt. Varēsiet atrast mani uz Marsa.” Pagriežos uz papēža un dodos uz durvīm.
„Lauva zaudē spēkus!” uzsauc Valdniece. “Atrodi jaunas mājas.
Šeit.”
Apstājos. Šie ļaudis ir tik nolāpīti paredzami. Viņi visi grib to, ko nevar dabūt. „Kādēļ?” nepagriezies jautāju.
„Tādēļ, ka varu sniegt tev pieeju tādiem resursiem, kādiem Augusts nespēj. Tādēļ, ka Virdžīnija jau zina, ka saku taisnību. Tu taču vēlies būt kopā ar viņu, vai ne?”
„Kam jums cilvēks, kurš tik viegli met kažoku uz otru pusi?” Pagriežos un ieskatos acīs Fičneram. „Tāds vīrs nav daudz vairāk vērts kā parasta palaistuve.”
„Augusts tevi pameta, pirms tu pameti viņu,” Valdniece atgādina. „Viņa meita to redzēja pat tad, ja tu nespēj. Es tevi nepametīšu. Pajautā manām fūrijām. Pajautā viņu tēvam. Pajautā Fičneram. Es dodu iespēju tiem, kas izceļas. Pievienojies man! Vadi manus leģionus, un es padarīšu tevi par olimpisko bruņinieku!”
„Es esmu izcilais.” Nospļaujos uz grīdas. „Es neesmu nekāda trofeja.”
Eju prom.
„Ja tevi nedabūšu es, tad nedabūs neviens.”
Tad ienāk viņi. Pa durvīm iesoļo trīs aptraipītie. Katrs pēdu garāks par mani. Katrs tērpts violetā un melnā un bruņots ar pulsCirvjiem un pulsAsmeņiem. Viņu sejas apslēptas aiz galvaskausu maskām. Manī lūkojas Zemes un Marsa arktiskajos apgabalos audzētu slepkavu acis. Tās mirdz melnas kā nafta. Izvelku slāti un ieņemu kaujas stāju. Zem maskām dūc viņu rīkles dziedājuma kara vārsmas — kā miruša dieva izvadīšanas dziesma.
„Aiziet! Uzdziediet saviem dieviem!” Iemēģinādams izvēcinu slāti. „Es jūs pie viņiem aizsūtīšu.”
„Pļāvēj, lūdzu pārtrauc!” skaļi iesaucas Lisanders. Pagriezies ieraugu, ka zēns nāk pie manis, žēli nokāris rokas. Viņam mugurā vienkāršs, melns mētelītis. Augumā viņš ir man līdz vidum.
Viņa balss svārstās. Dreb kā trausla putna dziesma.
„Esmu redzējis visus tavus video, Pļāvēj. Sešas, varbūt septiņas reizes. Pat Akadēmiju. Mani skolotāji uzskata, ka tu esi dzelzs zeltiem līdzīgākais vīrs kopš Akmenssāna Lorna au Arka.”
Tad es saprotu, kādēļ zēns izskatījās tik satraucies. Gandrīz iesmejos. Esmu šī mazā smurguļa bērnības varonis.
„Nav vajadzības pieredzēt, kā tu šovakar mirsti. Vai tu nevarētu atrast šeit mājas, tāpat kā radi tās kopā ar Sevro? Ar Roku, Taktu, Pakšu, gaudoņiem un visiem saviem diženajiem karotājiem? Arī mums ir karotāji. Cēli. Tu varētu viņus vadīt. Bet…” Viņš atkāpjas. „Ja tu cīnīsies, tad mirsi, jo kļūdaini tici, ka taisnīgums paceļ tevi pāri manas vecmāmiņas varai.”
„Tā ir,” es saku.
„Pļāvēj, nekas nav augstāks par viņas varu.”
Lūk, kā tas notiek. Tie dod viņiem varoņus. Izaudzina melos un vardarbībā un tad ļauj kļūt par briesmoņiem. Kāds šis zēns būtu bez to izpalīdzīgās rokas?
„Viņš gribēja tevi redzēt,” saka Valdniece. „Es viņam jau teicu, ka leģenda nekad nesakrīt ar patiesību. Labāk savus varoņus nesatikt.”
„Un kā tu domā?” prasu mazajam Lisanderam.
„Tas viss atkarīgs no tā, ko tu izvēlēsies,” viņš klusi saka.
„Piebiedrojies mums, Derov,” novelk Fičners. „Tagad šī ir tava vieta. Ar Augustu ir cauri.” Iekšēji smaidīdams, nolaižu asmeni. Lisanders priecīgs savelk plaukstu dūrītē. Spēlēdams līdzi, tomēr vēl nepasludinādams uzticību, kopā ar zēnu atgriežos pie viņa vecmāmiņas.
„Tu vienmēr saki, lai klanos,” garāmejot saku Fičneram.
Viņš parausta plecus. „Tas tāpēc, ka negribu, lai tu salūsti, puis’.”
„Lisander, atnes man manu kasti,” saka Valdniece. Zēns priecīgs izskrien no istabas, bet es apsēžos pretī viņa vecmāmiņai. „Baidos, ka Institūts būs tev iemācījis maldīgu pārliecību, ka cenšoties vari pārvarēt visas grūtības. Tā nav taisnība. īstajā pasaulē tev jāpeld pa straumi. Tev jāsadarbojas un jāmeklē kompromisi. Tu nevari izlocīt pasaules atbilstoši savai morālei.”
„Vai jūs būtu mani pamanījusi, ja es nebūtu mēģinājis?”
Viņa pasmaida. „Droši vien nē.”
Pēc kāda brīža, nesdams nelielu koka šķirstiņu, atgriežas Lisanders. Viņš pasniedz to vecmāmiņai un pacietīgi gaida viņai pie sāniem, ēzdams Ajas sniegto augļu pīrādziņu. Valdniece noliek kasti uz galda.
„Tu turi vērtē uzticamību. Tāpat kā es. Uzspēlēsim kādu spēli, kurā nav ne ieroču, ne bruņu. Nekādu prētoriešu. Nekādu melu. Nekā samākslota. Tikai mēs un mūsu kailās patiesības.”
„Kādēļ?”
„Ja tu uzvarēsi, varēsi man lūgt jebko. Ja uzvarēšu es, varēšu lūgt jebko no tevis.”
„Ja es lūgšu Kasija galvu?”
„Es to nozāģēšu pati ar savām rokām. Tagad atver lādīti!”
Es paliecos uz priekšu. Krēsls iečīkstas. Logos sitas lietus. Lisanders smaida. Aja vēro manas rokas. Un Fičneram, tāpat kā man, nav ne jausmas, kas atrodas nolāpītajā kastītē.
Es to atveru.
15. PATIESĪBA
Sakopoju visus savus spēkus, lai nebēgtu. No šķirsta šņākdams izrāpjas kas murgains, tik precīzi izvilkts no manas zemapziņas dzīlēm, ka teju nodomāju — Valdniece zina, no kurienes esmu nācis. No kurienes esmu nācis patiesībā.
„Tā ir jautājumu spēle,” viņa saka. „Lisandcr, lūdzu dari mums to godu.” Viņa pasniedz mazdēlam nazi. Zēns līdz elkonim atgriež vaļā mana formastērpa piedurkni un atrota to, lai atklātu manu apakšdelmu. Viņa rokas ir maigas. Zēns pasmaida tā, it kā atvainotos.
„Nebaidies,” viņš saka. „Kamēr vien nemelosi, nekas slikts nenotiks.” Izgrebtie radījumi no lādītes — tie ir divi — blenž manī katrs ar trim aklām acīm. Pa daļai skorpioni. Pa daļai zemesčūskas. Pa daļai simtkāji. Tie kustas kā šķidrs stikls — orgāni un skelets redzami caur ādu, abas hitīna mutes klab un šņāc, kamēr viens no tiem izslīd uz galda.
„Nemelot.” Piespiežu sevi iesmieties. „Tā ir tik jautra pavēle, ja skan no bērna mutes.”
„Viņš nekad nemelo,” Aja lepni saka. „Neviens no mums nemelo. Meli ir rūsa uz dzelzs. Traips uz varas spozmes.”
Varas, no kuras viņi tā apreibuši, ka pat neatceras, uz kādiem meliem šī vara turas. Pasaki maniem ļaudīm, ka nemelo, tu lopiskā kuce, un paskaties, ko viņi ar tevi izdarīs!
„Es tos saucu par orākuliem,” saka Valdniece. Viens no viņas gredzeniem pārvēršas šķidrumā un izveido pār viņas pirkstu bruņas ar garu
nagu, kura galā lēni izaug adata. Ar šo adatu viņa sadur manu plaukstas locītavu un saka vārdus: „Patiesība pāri visam.”