Viens orākuls tuvojas, uzrāpjas man uz rokas un aptinas ap plaukstas locītavu. Tā savādā mute meklē asinis, piesūkdamās brūcei kā dēle. Radījuma skorpiona aste izliecas četras collas virs manas rokas un šūpojas šurpu turpu kā vilkvāle vasaras vējā. Valdniece iedur arī savā rokā, atkārto zvērestu, un no kastes izslīd otrs orākuls.
„Tēlnieks Zanzibārs radīja tos īpaši man savās Himalaju laboratorijās,” viņa stāsta. „Inde tevi nenogalinās. Tomēr man ir pilnas kameras ar vīriem, kuri spēlējuši manu spēli un zaudējuši. Ja elle pastāv, dzeloņa saturs ir tai tuvākā pieredze, ko zinātne ļāvusi mums sasniegt.”
Lūkojoties uz svārstīgo asti, mans pulss pieaug.
„Sešdesmit pieci,” Aja saka par maniem sirdspukstiem. „Atpūšoties viņam bija divdesmit deviņi sitieni minūtē.”
To izdzirdējusi, Valdniece paceļ galvu. „Tik maz?”
„Kad manas ausis būtu mani pievīlušas?”
„Nomierinies, Andromed,” Valdniece saka. „Orākuls ir radīts, lai izsvērtu patiesību. Tā slēpjas temperatūras svārstībās, elementos, ko satur tavas asinis, un tavas sirds pulsā.”
„Tev nav jāspēlē, ja nevēlies, Derov,” Aja murrā. „Vari izvēlēties vieglāko ceļu ar prētoriešiem. Nāve nemaz nav tik ļauna.”
Nikni paskatos uz Valdnieci. „Aiziet.”
„Vai tu būtu man uzbrucis, ja šovakar rastos izdevība?”
„Nē.”
Visi vērojam orākulu. Pat es. Pēc kāda brīža joprojām nekas nenotiek. Atvieglots noriju siekalas. Valdniece pasmaida.
„Sai spēlei nav gala,” nomurminu. „Kā vispār varu uzvarēt?” „Piespied mani samelot.”
„Cik reižu esat to spēlējusi?” vaicāju.
„Septiņdesmit vienu. Un pēc tām esmu uzticējusies tikai vienam savam pretiniekam. Kur Augusts slēpj savus nereģistrētos elektromagnētiskos ieročus?”
„Asteroīdu piestātnē, Marsa pilsētās apslēptās ieroču noliktavās.” Uzskaitu detaļas. „Un savas pieņemšanas zāles paaugstinājumā.” Tas viņus pārsteidz. „Kur ir jūsējie?”
Viņa raiti uzskaita sešdesmit vietas. Valdniece atklāj visu, jo nekad nav zaudējusi. Viņai nekad nav nācies uztraukties par to, ka informācija izies pa durvīm. Tik pārliecināta.
„Ko tev nozīmē tas Pegaza piekariņš?” viņa vaicā. „Vai tā ir dāvana no tēva?”
Palūkojos lejup. Tas izspraucies no mana krekla. „Tas nozīmē cerību. Daļa mana tēva mantojuma. Vai Akadēmijā palīdzējāt Karnam?”
„Jā. Es iedevu viņam to kuģi, ar ko viņš jūs taranēja. Vai tu patiešām grasījies aizšaut sevi līdz viņa komandtiltam?”
„Jā. Kādēļ jūs ievedāt savu tuvāko lokā Virdžīniju?”
„Tā paša iemesla dēļ, kādēļ tu viņā iemīlējies.”
Mans pulss kļūst straujāks. To izdzirdējusi, Aja smaida.
„Virdžīnija ir īpaša. Un mēs abas no saviem tēviem būtu varējušas… vēlēties vairāk. Kad biju meitene, biju gatava atdot jebko, lai būtu piedzimusi citā ģimenē. Tomēr es biju Valdnieka meita. Es devu viņai dāvanu, ko neviens nebija spējīgs dot man.
Vai redzi, Andromed, es kolekcionēju cilvēkus, kuri man patīk. Man patīk pat Fičners. Daudziem viņš varētu šķist pretīgs. Tie varētu uzskatīt viņa radurakstus par nepiedienīgiem, bet, gluži tāpat kā tu, Fičners ir ārkārtīgi talantīgs. Vai zini, ko viņš man atbildēja, kad lūdzu viņu uzspēlēt šo spēli pirms stāšanās manu olimpsko bruņinieku lokā?”
„Varu iztēloties.”
„Fičner…”
Viņš parausta savus nošļukušos plecus. „Teicu jums, lai iebāžat to kasti sev vienā vietā. Es neesmu idiots.”
„Es domāju, ka tas skanēja pat vēl rupjāk,” noņurd Aja.
„Mana kārta.” Valdniece nopēta savu Nikno bruņinieku. „Vai Fičners pārkāpa savu proktora zvērestu un Marsa Institūtā krāpās, kā man nācis ausīs no baumām?”
,Jā,” atbildu, vērodams orākulu, nevis savu bijušo proktoru. „Viņš krāpās tāpat kā pārējie.” Es zinu, ka Fičners nebūtu ieguvis šo vietu, ja Valdniece nebūtu pilnīgi droša par to, ka viņš ir uzticīgs viņai, nevis Augustam, un tas nozīmē, ka Fičners ir atzinies un visos sīkumos atklājis Augusta pretlikumības. Pār plecu pametu skatu uz Fičneru. „Lai gan nezinu, vai viņam tika samaksāts tāpat kā pārējiem.”
„Netika. Un tā bija viņu kļūda,” Valdniece saka. „Mums tika sniegti pierādījumi videoierakstos. Audioierakstos. Banku ziņojumos. Lietderīgi pierādījumi pret katru proktoru.”
Sevro būs iedevis tēvam videoierakstus, kad liku viņam tos apstrādāt. Mazais, izveicīgais suņabērns. Galu galā viņam rūp tēva liktenis. Ja uzzinātu par dubulto spēli, Augusts nogalinātu tos abus.
Gribu izprašņāt Valdnieci par armijas priekšposteņiem. Apgādes līnijām. Operāciju darbības pavēlēm un drošības pasākumiem. Tomēr zinu, ka tas izskatītos savādi. Tas novestu pie dīvainiem jautājumiem no viņas puses. Sūkdams tikai sīkas asins lāsītes, orākuls savelkas ap manu roku nedaudz ciešāk. Es nezinu, cik labi šis radījums jūt nepatiesības. Bet ko es darīšu, ja viņa pajautās man, kur esmu dzimis? Kas ir mans tēvs? Kādēļ pirms cīņām berzēju zemi starp pirkstiem? Sūdu būšana. Viņa varētu vienkārši pajautāt, vai esmu sarkanais. Bet kā gan viņa iedomātos to darīt, ja neesmu licis viņai domāt, ka ar mani… kaut kas nav kārtībā?
„Vai kāds no maniem tuvākajiem cilvēkiem ir jūsu spiegs?” vaicāju.
„Ļoti viltīgi! Nē. Kur tu pirms trim dienām devies kopā ar Viktru au Julii? Un ko tu darīji?” Valdniece prasa.
„Uz Zudušo pilsētu.” Orākuls kaut kā jūt, ka vilcinos. Tā dzelonis satraukumā trīs. „Tikties ar Šakāli — Augusta dēlu.” Tas savelkas ciešāk. „Lai dibinātu aliansi.” Uz manas apkakles izspiežas sviedru lāses, bet orākuls atslābst — ar šo atbildi pietiek. „Kāpēc Lomu sauc par Akmenssānu?”
„Viņš tev neizstāstīja? Tas nav tādēļ, ka viņš ir ciets kā klints, kā ļaudis mēdz to tagad skaidrot. Tas tāpēc, ka Mēness sacelšanās kampaņas laikā viņš bija slavens ar to, ka var apēst jebko. Un kādudien viens pelēkais saderēja ar Lornu, ka viņš nespēs ēst akmeņus. Loms no sava vārda neatkāpjas. Kad viņš tevi skoloja?”
„Katru rītu pirms ausmas laikā no mana Institūta izlaiduma līdz iestāšanās brīdim Akadēmijā.”
„Apbrīnojami, ka neviens to neuzzināja.”
„Kāds ir iezīmēto skaits?” vaicāju. „Ir tik grūti atrast precīzus statistikas datus.” Kvalitātes kontroles padome briesmīgi sargā savu augstvērtīgo materiālu.
„No gandrīz 40 miljoniem zeltu 132 689 ir iezīmētie. Kādēļ Lorns piekrita tevi skolot?”
„Jo viņš domā, ka esam līdzīga kaluma vīri. Kas ir divas lietas, no kurām visvairāk baidāties?”
„Oktāvij…” Aja brīdina.
„Apklusti, Aja! Viss ir godīgi.” Viņa paskatās uz Lisanderu un pasmaida. „Visvairāk es baidos no tā, ka mans mazdēls izaugot kļūs tāds kā mans tēvs. Otra lieta ir nenovēršamais vecums. Kādēļ tu raudāji, kad nogalināji Džulianu au Bellonu?”
„Tādēļ, ka viņš bija labestīgāks, nekā pasaule ļāva būt. Vai jūs noorganizējāt Virdžīnijas un Kasija attiecības?”
„Nē. Tā bija viņas ideja.”
Es biju turējies pie cerības, ka tas bija kaut kas mākslīgi sarīkots, kas tāds, ko viņa bija spiesta darīt.
„Kādēļ Institūtā Virdžīnijai dziedāji sarkano balādi?”
„Jo viņa aizmirsa vārdus, un es domāju, ka tā ir skumjākā dziesma, kāda jebkad dziedāta.” Pirms nākamā jautājuma ieturu pauzi.
„Atkal gribi vaicāt par Virdžīniju, vai ne?” Plucinot manas sāpes, viņas lūpu kaktiņi viegli noraustās baudā. „Gribi zināt, vai atdošu viņu tev, ja man piebiedrosies? Tas ir iespējams.”