„Viņa nav nekā lieta, ko var atdot,” saku.
Manas nevainības uzjautrināta, viņa iesmejas. „Kā teiksi.”
„Kur atrodas trīs Tālākā kosmosa komandcentri?” pārdroši jautāju. Viņa nepamirkšķinādama nosauc man koordinātas. „Kā tu zināji Pļaujas dziesmas vārdus?”
„Es to dzirdēju bērnībā. Un maz ko aizmirstu.”
„Kur?”
„Nav jūsu kārta,” atgādinu viņai. „Kādēļ jūs man uzdodat šos jautājumus?”
„Tāpēc, ka viena no manām fūrijām uzvedinājusi mani uz aizdomām, ka Arēja dēli, iespējams, ir citādāki, nekā bijām iztēlojušies. Daudz bīstamāki. Kas ir Arējs?”
Iedunas mana sirds.
„Es nezinu.” Skatos uz Orākula asti. Tā nekustas. „Kā jums šķiet, kas ir Arējs?”
„Tavs saimnieks.”
„Trīsdesmit deviņi, četrdesmit divi, piecdesmit seši…” skaita Aja.
Valdniece pašūpo slaidu pirkstu. „Savādi. Tava sirds tevi nodod.”
Es apskaidroju savu prātu. Ļauju visam pazust. Iztēlojos raktuves. Atceros, kā caur tām skrēja vēji. Atceros viņas plaukstu manējā, kad basām kājām gājām pa aukstiem putekļiem uz vietu, kur pirmo reizi bijām kopā kāda pamesta ciemata būdiņā. Viņas čukstus. Kā viņa dziedāja šūpļa dziesmu, ko mana māte bija dziedājusi man, manam brālim un māsai.
„Piecdesmit pieci, četrdesmit divi, trīsdesmit deviņi,” saka Aja.
„Vai Arējs ir Augusts?” viņa prasa.
Mani pārņem atvieglojuma vilnis. „Nē. Viņš nav Arējs.”
Man aiz muguras atveras durvis. Pagriezušies redzam, kā ienāk Mustanga, tērpta baltā un zelta Lunas nama formastērpā, kas papildināts ar dzimtas pusmēness simbolu. Ap viņas roku spīd viedpulkstenis. Viņa paklanās Valdniecei. „Mana kundze.”
„Virdžīnij, tu joprojām neesi nomierinājusies,” novelk Aja.
„Vaino šo stulbo kuces dēlu.” Mustanga pamet zodu manā virzienā. „Septiņdesmit trīs miruši. Divas zemesdzimušo ģimenes iznicinātas, un nevienai no tām nebija nekādas saistības ar Bellonu vai Augustu. Vairāk nekā divsimt ievainoto.” Viņa nošūpo galvu. „Es izsaucu uz zemi visus kuģus, kā lūdzāt, Oktāvij. Prētoriešu komandpunkts ir izziņojis orbītā tukšo zonu. Atsaukti visu ģimeņu īpašumā esošo kuģu galvojumi, un tie novirzīti uz Rubikonas bākām, kur gaidīs turpmākos rīkojumus. Un Kasijs ir dzīvs. Viņš ir pie dzeltenajiem. Citadeles tēlnieki gatavo plānus, lai atjaunotu viņa roku.”
Valdniece pateicas viņai un lūdz Mustangu apsēsties. „Mēs ar Derovu iepazīstamies tuvāk. Vai ir kādi jautājumi, kurus, pēc tavām domām, mums vajadzētu viņam uzdot?”
Mustanga apsēžas blakus Valdniecei.
„Vēlaties manu padomu, mana kundze? Nemēģiniet atminēt Derovu. Viņš ir mozaīka ar nozaudētiem gabaliņiem.”
„Tas ir diezgan aizvainojoši,” es rotaļīgi saku. Tomēr viņas sacītais
dzeļ.
„Vai tev šķiet, ka mums vajadzētu viņu paturēt?”
„Kasijs un viņa māte—” Mustanga iesāk.
„Ko viņi darīs?” Valdniece pārtrauc. „Es iecēlu Kasiju par olimpisko bruņinieku. Viņš būs par to pateicīgs un trenēsies slātes cīņā, lai kas tāds neatkārtotos.” Valdnieces seja atmaigst, un viņa pieskaras Mustangas celim. „Vai jūties labi, mana dārgā?”
„Viss kārtībā. Šķiet, ka iztraucēju jūsu spēli.”
Nespēju pateikt, kura no šīm sievietēm vazā otru aiz deguna. Bet, ņemot vērā Karna teikto viesībās un faktu, ka kuģi tika piezemēti, pirms uzsāku cīniņu, zinu, ka Valdniece bija kaut ko iecerējusi. Un nu man šķiet, ka spēju izdomāt, kas tas bija.
„Vēl pēdējais jautājums. Es to taupīju beigām.”
„Jautā, zēn. Starp mums šeit nav noslēpumu. Tomēr tam jābūt pēdējam. Agripīnai au Julii ir likts gaidīt pārāk ilgi.” Aja jau atver šķirstiņu, lai orākuli varētu ielīst atpakaļ.
„Vai šovakar viesībās maltītes sestā ēdiena laikā plānojāt ļaut Bellonām nogalēt arhiGubernatoru Augustu un visus pie viņa galda sēdošos?” Aja sastingst. Mustanga lēni pagriež galvu, lai palūkotos uz Valdnieci, kuras sejā nav manāma pat niecīgākā negodīguma pazīme. Sieviete viegli elpo un ar maigu smaidu uz lūpām melo caur zobiem. „Nē,” viņa saka. „Es negrasījos to darīt.”
Orākula dzelkšņotā aste uzbrūk viņas rokai.
16. SPĒLE
Iedūcās Fičnera slātc, un viņš nocērt asti ātrāk, nekā bite pagūtu novēcināt spārnus. Tā nokrit uz grīdas, un no caurspīdīgā dzeloņa šņākdama izšļācas inde. Ievainotais radījums uz Valdnieces rokas kliedz. Tas kauc un lokās kā mirstošs kaķis. Valdniece norauj to no rokas un met pret sienu. Manējais lēni atlaižas, it kā būtu savienots ar otru. Zēli īdēdams, tas ielien savā kastītē, lai noslēptos tumsā. Nosusinu smalko asins strēlīti, ko tas atstājis uz mana delma.
„Tātad jūs tomēr melojat,” saku, velnišķi smīnēdams.
Valdniece gari nopūšas.
Mustanga saniknoti pielec kājās. „Jūs apsolījāt, ka nedarīsiet viņiem pāri! Jūs melojāt!”
„Jā.” Oktāvija paberzē deniņus. „Tā bija nepieciešamība.”
„Jūs teicāt, ka šeit neviens nemelo!” Mustanga šņāc. „Tas bija manas kalpošanas priekšnosacījums. Vienīgā lieta, ko nojums lūdzu, bet jūs plānojāt to darīt manu acu priekšā?”
„Sēdi!” Valdniece pieceļas, nostādamās aci pret aci ar Mustangu. „Apsēdies!”
Smagi elpodama, Mustanga apsēžas. Viņa neskatās ne uz mani, ne Valdnieci. Visapkārt vieni vienīgi nodevēji. Valdniece to ievēro un plāno jaunu stratēģiju, kamēr Mustanga izvelk zelta gredzenu un sāk to drudžaini grozīt pirkstos.
„Vai tu zini, kādēļ man jātiek vaļā no tavas ģimenes?” Oktāvija jautā Mustangai. Viņa neatbild. „Es uzdevu tev jautājumu, Virdžīnij. Beidz īgņoties un atbildi!”
„Viņš apdraud mieru,” uzvilkusi gredzenu pirkstā, Mustanga bez izteiksmes atbild. „Viņš neņem vērā jūsu pavēles. Viņš neievēro finanšu direktīvas. Viņš, politisku mērķu vadīts, kavē hēlija-3 kvotu izpildi.” „Kas notiktu, ja es mēģinātu viņu atcelt no amata?”
Mustanga paceļ galvu un paskatās uz Valdnieci. „Viņš sadumpotos.” „Kas man atliek? Ja viņš sadumpojas, būdams uz Marsa, tad tas kļūst par viņa planētu-cietoksni. Līdzekļi, kas man būtu nepieciešami, lai viņu izsvēpētu — atrastu, nogalinātu, atjaunotu kārtību —, nav prātam aptverami. Kuģi. Cilvēki. Pārtika. Munīcija. Tirdzniecība. Hēlija-3 deficīts. Sabiedrība nespētu atkopties gadiem ilgi.
Tādu ienaidnieku kā viņš mēs nevaram atļauties. Bet mēs nevaram atļauties arī sabiedroto, kurš tik publiski runā mums pretī. Kas notiktu, ja Gāzes milžu gubernatori nolemtu, ka manas pavēles uz tiem neattiecas, jo esam tik pielaidīgi attiecībā uz tavu tēvu? Jo ļaujam viņam manipulēt ar hēlija cenām vai ignorēt Valdnieces biroja direktīvas? Pirmajā manas valdīšanas gadā pirms četrdesmit gadiem sadumpojās Saturna pavadoņi. Karš nebeidzās, līdz galīgi neiznīcināju pavadoni Reju. Piecdesmit miljoni bojāgājušo. Lūk, cik ietiepīga ir mūsu rase. Viņi zina, cik sarežģīti manam tvērienam aizsniegties miljardiem kilometru attālumā no Serdes. Tomēr viņi baidās tik un tā. Tik daudz valdnieka varas mājo cilvēku iztēlē! Mana vara nav kuģi. Tie nav prētorieši. Mana vara slēpjas cilvēku bailēs. Tomēr viņiem jāsniedz arī svaigi atgādinājumi.”
„Un tā par atgādinājumu jākļūst manai ģimenei.”
„Jā. Pasaki man, ka tas nav loģiski.”
Mustanga ilgi klusē. „Tas ir loģisks politisks gājiens. Bet viņš ir mans tēvs…”
„Tieši tādēļ es tev neko neteicu. Ņem vērā šo.”