Выбрать главу

Pievēršos Rokam.

„Esmu pārliecināts, ka man kā prētoram ir pilnvaras iekļaut savā flotē sev vēlamo personālu. Varbūt mums vajadzētu uzaicināt atgriez­ties dažus senus draugus. Sevro no Plutona, gaudoņus no kaktiem, uz kuriem tie aizsūtīti, un varbūt… Kvinnu no Ganimēda?”

Kad pieminu Kvinnas vārdu, Roka vaigos iezogas sārtums.

Personīgi es visvairāk vēlos satikt Sevro. Ne viens, ne otrs no mums nav īpaši centīgs, uzturot sakarus holoTīklā, it sevišķi es, jo man nav bijis tam pieejas kopš Akadēmijas pirmās dienas. Lai nu kā, bet viņš savu artavu ieguldījis, sūtot man neatkārtojami perver­sus vienradžus un videoklipus, kuros viņš redzams lasām vārdu spē­les. Plutons noteikti padarījis viņu vēl dīvaināku. Un, iespējams, vēl vientuļāku.

„Dominus.” StūresZilais pievērš manu uzmanību displejam.

„Kas par lietu?” vaicāju.

Viņa skatiens ir stiklains. Attālināts, pieslēgts kuģa sensoriem, kur redz jēlos displeja datus, kamēr es saskatu tikai attēlu. „Nav skaidrs, dominus. Sensoru traucējumi. Dubultošanās.”

Galvenā displeja lielajā lodē asteroīdi redzami zilā krāsā. Mēs esam zeltaini. Ienaidnieki — sarkani. Nevienam nevajadzētu palikt pāri. Tomēr šobrīd hologrammā mirgo sarkans punkts. Roks un Viktra pie­iet tuvāk. Roks novēcina roku, un informācija tiek pārkopēta viņa viedpulkstenī. Drauga priekšā nu rotē sīka hologrammas lode. Viņš palielina attēlu un aplūko to caur analīzes filtriem.

„Radiācija?” min Viktra. „Gruži?”

„Metāli, ko satur asteroīds, varētu izraisīt mūsu signāla spoguļveida refrakciju,” saka Roks. „Vaina nevarētu būt programmatūrā… Tas pazuda.”

Sarkanais punkts pagaist, bet komandtiltu pārņēmusi spriedze. Visi lūkojas displejā. Nekā. Tur ārā nav neviena, izņemot manus kuģus un Karna sakauto flagmani. Ja vien…

Roks pagriežas pret mani ar šausmu pārvērstu seju.

„Bēdz!” viņš pagūst bilst, pirms sarkanais signāls iedegas atkal.

„Pilnu jaudu dzinējiem!” ierēcos. „Trīsdesmit grādus plus mūsu viduslīniju!”

„Atlikušās raķetes palaist pret asteroīda virsmu!” komandē Takts.

Par vēlu.

Viktra noelšas, un ar neapbruņotu aci ieraugu to, ko mūsu mērins­trumentiem neizdevās pamanīt. No kādas iedobes asteroīdā parādās iznī­cinātājs, kas slēpies ēnās. Biju domājis, ka šo kuģi sakāvām pirms trim dienām. Gaidot tā dzinēji bijuši izslēgti. Tā priekšgals ir sadauzīts un nomelnējis no šāviņu nodarītajiem bojājumiem. Tagad tā dzinēji liesmo pilnā jaudā. Un trajektorija nes to tieši virsū manam kuģim.

Tas mūs taranēs.

„Evakuācijas tērpos un kabīnēs!” iekliedzos. Kāds kliedz, lai tura­mies, jo būs sadursme. Steidzos uz komandtilta malu, kur sienā iebūvēta manas komandas glābējkabīne. Tā atveras, atsaucoties uz manu balsi. Takts, Roks un Viktra skriešus metas tajā. Es kavējos, kliegdams zila­jiem, lai atvienojas no kuģa. Par spīti izslavētajai loģikai, savu kuģu dēļ viņi ir gatavi mirt.

Riņķoju pa komandtiltu, kliegdams uz viņiem, lai aktivizē glābējlūkas. Stūrmanis tā arī dara, nospiezdams pogu, kas atver apkalpes boksa grīdā caurumu. Viens pēc otra viņi atvienojas no kuģa vadības sistēmas un pa gravitācijas caurulēm tiek iesūkti glābšanas kabīnēs.

„Teodora!” saucu, kad ieraugu savu sulaini raustām kādu jaunu zilo, kurš joprojām ar bailēs balti nokaitētiem pirkstu kauliņiem ieķēries savā vadības panelī. „Kāp nolādētajā kabīnē!” Viņa neklausās. Un zilais neat­laiž paneli. Speru soli viņu virzienā brīdī, kad sadursmes tuvuma detek­tors brīdinoši iekaucas pēdējo reizi.

Viss palēninās.

Komandtilta gaismas mirgo spilgti sarkanā krāsā.

Lecu Teodoras virzienā un sargājoši apskauju viņu.

Un iznīcinātājs taranē manu flagmani tieši viduslīnijā.

Piespiedis Teodoru pie krūtīm, tieku aizmests trīsdesmit metrus pār komandtiltu un ietriekts metāla sienā. Pa dzīstošā lūzuma šuvēm kreisajā rokā atbalsojas baltas sāpes. Tumsa mani iepļaukā. Tajā dejo gais­miņas — sākumā kā zvaigznītes, pēc tam kā vēja nestas baltu smilšu strēles.

Caur plakstiem iespiežas sarkana gaisma. Kāda vāra roka rausta manu apģērbu. Atveru acis. Esmu saliecies ap kādu elektroinstalācijas kolonnu, bet kuģis nodreb, vaidēdams kā tāds pirmatnējs, mirstošs mil­zis, kas grimst melnā dzelmē. Kolonna, nežēlīgi drebēdama, dauza manu vēderu, kamēr iznīcinātājs līdz galam iegriežas mūsu viduslīnijā. Tas mūs uzšķērž lēnā nežēlībā.

Kāds izkliedz manu vārdu. Skaņas atgriežas esībā. Tiltu pārplu­dina gaismas, mijas slepkavnieciski sarkanā toņi. Brīdinājuma sirēnas. Kuģa gulbja dziesma. Teodoras vārgās rokas rausta mani kā putns, kas mēģina piecelt apgāztu statuju. Man asiņo piere. Lauzts deguns. Izslauku no acīm kodīgās asinis un apveļos uz muguras. Man blakus dzirksteļo kāds salauzts ekrāns. Uz tā ir manas asinis. Vai tas uzkrita man virsū? Tam blakus mētājas stienis, un mans skatiens aizklīst līdz Teodorai. Viņa to novēlusi nost. Bet viņa ir tik smalka! Teodora satvērusi manu seju plaukstās.

„Celies! Dominus, ja tu gribi dzīvot, tev jāceļas!” Vecās sievietes rokas bailēs trīc. „Lūdzu celies!”

Novaidos un pieceļos. Manas komandas glābšanas kabīne ir prom. To droši vien iedarbinājusi sadursme. Vai arī viņi atstājuši mani šeit. Tāpat izmesta arī zilo glābējkabīne. Pārbiedētais zilais pārvērties traipā uz sienas. Teodora nespēj atraut acis no šī skata. Asaras skatienu padara stiklainu.

„Manās istabās ir vēl viena kabīne,” murminu. Tad ieraugu, kādēļ Teodora saraujas. Ne no bailēm, bet gan sāpēm. Viņas kāja ir sadragāta, tā izšķaidīta sānis kā mitra, sadrupināta krita švīka. Sārtie netiek radīti, lai izturētu tādus triecienus. „Es neizdzīvošu, dominus. Ej! Tūlīt pat!”

Notupstos uz ceļa un pārmetu viņu pāri veselās rokas plecam. Kad tiek izkustināta viņas kāja, Teodora šaušalīgi ieraudas. Jūtu, kā klab viņas zobi. Un metos skriet. Pār iznīcināto komandtiltu skrienu pretī brūcei, kas nogalina manu kuģi, pa komandtilta gaiteņiem metos haosa virpulī. Lielajos gaiteņos mudž cilvēki, kas pametuši savas pozīcijas un pienāku­mus, lai skrietu uz evakuācijas kabīnēm un transporta kuģiem priekšējā angārā. Cilvēki, kas cīnījās manis dēļ, — elektriķi, apkopēji, kareivji, pavāri, sulaiņi. Viņi nekad nenokļūs drošībā. Ieraudzījuši mani, dau­dzi maina virzienu. Viņi metas uz priekšu un panikas vājprātā ķeras pie manis, cerēdami rast drošību. Viņi rausta mani, kliedz un lūdzas. Es grūžu viņus prom, līdz ar katru, ko atstāju aiz muguras, zaudēdams arī daļiņu savas sirds. Es nespēju viņus izglābt. Nespēju. Kāds oranžais saķer Teodoru aiz veselās kājas, un pelēko seržante sit viņam pa pieri, līdz tas nokrīt zemē kā akmens.

„Dodiet ceļu!” plecīgā pelēkā auro. Viņa izvelk no maksts svilinātāju un izšauj gaisā. Viņai piebiedrojas un ceļu haosā metas izbrīvēt vēl viens pelēkais, kurš atcerējies par savu pienākumu vai varbūt saskatījis manī biļeti laukā no šīm nāvīgajām lamatām. Drīz vien ar ieročiem rokās ceļu izbrīvē jau vēl divi pelēkie.

Ar viņu palīdzību nonāku līdz saviem apartamentiem. Saskaroties ar manu DNS, durvis šņākdamas atveras, un mēs ejam iekšā. Aiz mums atmuguriski ienāk arī pelēkie, notēmējuši ieročus uz trīsdesmit izmisu­šām dvēselēm, kas ielenkušas ieeju. Durvis iešņācās, lai aizvērtos, kad kāda obsidiāna izlaužas caur pūli un nostājas durvīs, neļaudama tām aiz­slīdēt ciet. Viņai piebiedrojas kāds oranžais. Tad zemas pakāpes zilais. Pelēko seržante nevilcinādamās iešauj obsidiānai galvā. Viņas biedri nošauj oranžo un zilo un izgrūž tos pa durvīm, ļaujot tām noslēgties. Piespiežu sevi novērsties no asins lāmas uz grīdas un noguldu Teodoru uz viena no saviem dīvāniem.