Valdniece pamāj ar roku un uz grīdas iedegas hologramma, kas aizpilda pusi telpas. Tie ir nemieri. Kūp ēkas. Pelēkie pļauj cilvēkus ar pulsa ieročiem. Valdniece pārslēdz citu ainu. Pār telpu nozib ducis skatu. Kāda sieviete nokrīt mirusi manā priekšā. Viņai galvā ir caurums. Tas joprojām kūp.
Blenžu uz pēkšņajiem šausmu skatiem.
„Vai tas ir Marss?” vaicāju, bīdamies par savu ģimeni.
„Tā varētu likties, vai ne?” Valdniece novelk ar pirkstu pār pulsa ieroča stobra attēlu, kad tas izšauj. „Tas notiek uz Venēras.”
„Uz Venēras?” Mustanga čukst. „Uz Venēras nav Arēja dēlu.”
„Un pēc šīs nakts arī nebūs. Liesmas izplatās līdz pat pašai Serdei. Pirms divām stundām šo Sabiedrību satricināja vairāki sprādzieni. Mani politiķi, prētori un vairākas augsta līmeņa amatpersonas visā impērijā izziņoja Nulles kodu. Neviens no plašsaziņas līdzekļiem par to neziņos. Lai kur būtu liesmas, mēs izveidosim karantīnu. Mēs viņus izkausim. Tavs tēvs to neizdarīja, Virdžīnij. Patiesībā gluži otrādi — viņš ļāva tiem pieņemties spēkā. Izplatīties līdz pat šim pavadonim.”
Es Harmoniju brīdināju. Man atliek vienīgi cerēt, ka Arēja dēli nav pagalam.
Valdniece pietupstas Mustangas priekšā. „Tavam tēvam jāmirst. Viņš bija tas, kurš pakāra sievieti, ko Arēja dēli izmantoja, lai to visu uzsāktu. Viņa seja vīd katrā viņu propagandas materiālā. Ja viņa nebūs, kad tiem uzbruksim, tie zaudēs. Nošausim divus zaķus ar vienu šāvienu. Ja izkārtosim, ka uz Marsa varu pārņem Bellonas, pirmo reizi manas valdīšanas laikā tur iestāsies miers. Viss, kas prasīts, ir piecdesmit dzīvības. Es zinu, ka viņš ir tavs tēvs, bet ne bez iemesla tu nonāci manā paspārnē.” Palūkojies uz Mustangu, tagad saprotu viņas motīvus, un tas lauž manu sirdi.
Viņa lēni pieceļas un pieiet pie loga, it kā izvairītos pieņemt lēmumu. Mustanga noskatās uz kuģi, kas tālajā miglā slīd gar debesskrāpi. „Kad māte bija dzīva, viņš mēdza ar mani kopā izjāt pa mežu. Mēs apstājāmies meža pļavā un gulējām sarkanajās puķēs, izstiepuši rokas, un iztēlojāmies, ka esam eņģeļi. Tas cilvēks ir miris. Ar jauno varat darīt, ko vēlaties.”
17 . KO ATNES VĒTRA
Obsidiāni pavada mani uz jaunajiem apartamentiem, un Fičners seko, mundri soļodams pa marmora grīdu. Kad sasniedzam durvis, viņš saņem manu roku.
„Labi izspēlēts, puis’. Labi viņu nolasīji, tagad zini, ka viņa grib to, ko nevar iegūt. Nolādēti viltīgi. Tas silda manu sirdi, ka beidzot redzu tevi spēlējam šo spēli un uzvaram, tu mazais mīzalniek.” Viņš iedunkā manu plecu. „Rīt aiziesim uz tirgu un nopirksim tev kalpotājus. Sārtos. Zilos. Pašam savus obsidiānus. Bet pagaidām… atstāju tev mazu dāvaniņu.” Viņš norāda manā istabā, kur uz gultas guļ lunkana sārtā. „Izbaudi!”
„Tu mani vispār nepazīsti. Vai ne?” Viņš nopūšas un pieliecas tuvāk. „Šīs ir kārtis, ko dzīve tev iedalījusi. Tās nav sliktas. Iztēlojies, ko iespēsi, būdams Valdnieces personīgais pārstāvis! Tavam gubernatoram viņa liek izskatīties pēc mazpilsētas graustu namsaimnieka. Tev tiek tava meitene. Tev tiek iespējas. Priecājies par savu jauno dzīvi!”
Durvis aizcērtas.
Jauna dzīve, bet vai tā ir tik augstas maksas vērta? Es nezinu, kas notiek ar Arēja dēliem. To es nespēju ietekmēt. Bet vai viņš gaida, ka ļaušu Rokam mirt? Ļaušu Taktam, Viktrai un Teodorai krist no prētoriešu nāves vienības rokas?
Staigāju pa saviem apartamentiem, nelikdamies ne zinis par sārto. Cik tālu vien acis rāda, aiz lielā logu vaļņa, kas veido dzīvokļa ziemeļu sienu, plešas Lunas nakts mākoņi. Ēkas caurdur tos kā mirdzoši šķēpi.
Esmu iesprostots greznībā.
Turpina līt. Lunas vētras ir neizprotamas. Cilvēkam no Marsa tas šķiet lēns lietus. Letarģisks. It kā lāses jau gaisā būtu nogurušas krist šajā zemajā gravitācijā. Toties vēji ir spēcīgi. Citadeles logos gan nav nevienas spraugas, pa kuru tie varētu svilpot. Man pietrūkst vēja gaudu manā vecajā pilī uz Marsa. Pietrūkst žēlabaino vaimanu dziļajās raktuvēs. To brīžu, kad urbis dzisa, bet es sēdēju un caur sutastērpu taustīju savu laulības saiti, un domāju, cik drīz viņas lūpas piespiedīsies manējām, viņas rokas apvīsies man ap vidu un ķermenis plūdīs pār manējo viegli kā smiltis.
Tomēr es nespēju domāt tikai par sarkano meiteni. Kad redzu mēnesi, domāju par sauli — manās domās deg Mustanga. Ja Ēo smaržoja pēc rūsas un augsnes, tad Zelta meitene — pēc uguns un rudens lapām.
Kāda daļa manis vēlas, kaut es atcerētos vienīgi Ēo. Kaut mans prāts piederētu tikai viņai, lai es varētu būt kā viens no tiem bruņiniekiem leģendās. Cilvēks, kurš tik ļoti iemīlējies zaudētajā, ka noslēdzis savu sirdi visām pārējām. Bet es neesmu tāda leģenda. Tik daudzējādā ziņā joprojām esmu apmaldījies un nobijies zēns, kurš meklē siltumu un mīlestību. Kad jūtu starp pirkstiem zemi, godinu Ēo. Bet, kad redzu uguni, atceros siltās, šaudīgās liesmas atspīdam uz Mustangas ādas, kad gulējām savā ledus un sniega patvērumā.
Aplūkoju tukšo telpu, kurā smaržo nevis pēc zemes vai lapām, bet gan pēc kardamona. Manai gaumei tā ir pārāk plaša. Pārāk grezna. Sienas rotā ziloņkauls. Sauna. Ar buduāru savienota masāžas telpa. Te ir sakarKrēsls, gulta, neliels baseins. Te es tagad dzīvošu. DatuFailā redzu, ka man piešķirta piecdesmit miljonu kredītstipendija, lai es sev varētu izvēlēties kalpotājus. Papildu desmit miljoni man atstāti harēma nokomplektēšanai. Lūk, kādu cenu viņi man maksā par draugu nodošanu. Šī cena ir par zemu.
Skatiens aizklīst līdz sārtajai, kas zviln uz manas gultas. Viņas kailumu piesedz tikai sega. Uzmetu to viņai, lai maskētu auguma aprises, jo iedomājos par nabaga Iviju todien, kad redzēju viņu pirmo reizi. Tomēr, jo ilgāk lūkojos uz šo jauno meiteni, jo grūtāk atsaukt atmiņā īviju, atcerēties Ēo vai Mustangu. Tam sārtie ir domāti — lai palīdzētu aizmirst. Viņi ir tik prasmīgi, ka liek aizmirst paša skumjo likteni. Kad viņa kļūs vecāka, no Citadeles personāla tiks pārdota uz kādu augstas klases bordeli. Tad izveidosies vēl pāris grumbas un viņa tiks pārdota uz arvien zemākiem pakāpieniem, līdz viņai vairs nebūs, ko kādam dot. Tas notiek ar vīriešiem. Tas notiek ar sievietēm. Un sāku aptvert, ka tas notiek arī ar zeltiem.
Sārtā aicina mani viņai piebiedroties. Ļaut remdēt manas sāpes. Es neatbildu. Apsēžos uz palodzes, ar plaukstām masēju augšstilbus un gaidu. Man nav slātes. Obsidiāni aiz durvīm apsargā gaiteni. Neviens no manā rīcībā esošajiem līdzekļiem nesaplēsīs stikla logu, bet es neuztraucos. Sēžu, vērodams vētru, un jūtu, kā cita vētra rūgst manī.
Šņākdamas atveras durvis. Pagriežos, sejā jau izlauzies smaids.
„Mustanga, es—”
Pa durvīm klusi ienāk atturīgs sārtais ar baltiem matiem un acīm, kas Likosā salauztu tūkstoš sirdis. Tagad tās salauž manējo. Es maldījos.
„Kas tu esi?” jautāju.
Viņš noliek uz manas gultas mazu oniksa kastīti pretī otrai sārtajai.
„Kas to sūta?” prasu.
„Jūs redzēsiet, dominusviņš atbild. Sārtais maigi pasniedz roku meitenei, kas apjukusi to saņem un seko viņam ārā no telpas. Durvis aizveras. Esmu tikpat apjucis kā sārtā. Piesteidzos pie kastītes un, to atvēris, ieraugu iekšā mazu holoKubu. Iedarbinu to.
Parādās mirdzoša Mustangas seja. „Paslēpies!” viņa saka.
Izdziest gaismas, un durvis automātiski aizslēdzas. Telpa iegrimst tumsā. Caur mākoņiem aiz loga uzplaiksni zibens, nodārd pērkons. Un es kaut ko izdzirdu. Gaudas. Tas nav vējš.
Zibens uzplaiksni vēlreiz, un viņš parādās, lidodams skarbajā negaisā kā neglītākais eņģelis, ko debesis jebkad izvēmušas. No viņa pleciem nokarājas vilkāda, to pluina vējš. Melnā metāla ķivere atiezta kā vilka rīkle, un viņš ir bruņots līdz nolāpītajiem zobiem.