Ir ieradies Sevro, un viņam līdzi ir draugi.
Zibens. Vēl viens pērkona grāviens, un šoreiz tas izgaismo viņa smaida zibsni un astoņus līdzās lidojošos slepkavas. Kopā deviņi gaudoņi. Mazi, nežēlīgi velnēni, kas gaida tumsā, vētras elektrības sprakšķu izgaismoti. Tur ir arī garkājainā Kvinna.
Pieliecies patveros saunā, kad, uzlicis slāpLauku, lai slāpētu skaņu, Sevro pieskaras stiklam ar pulsDūri. Stikls sabirst istabā. Gaudoņiem nolecot uz paklāja segtās marmora grīdas, viņus pavada sagrozītie vētras auri. Vējš plosa manus palagus un gobelēnus. Viens pēc otra tie nometas uz ceļa — Olis, maza un drukna, nežēlīgā Harpija, izstīdzējušais Klauns ar atklāto seju un visi pārējie.
„Draugi! Celieties augšā!” es auroju. „Jūs tāpat esat gana īsi!”
Viņi smejas un pieceļas. Olis un Klauns steidzas ar plazmas degļiem aizmetināt manas metāla durvis.
Kad viņa ķivere nolaista un saplūdusi ar bruņām, Sevro sveicinot pieliec galvu, un no viņa līkā deguna pil ūdens. Matos izskūti pūķu raksti. Kluss un tik pilns izsmiekla viņš otrā rokā nes milzīgu, smagu maisu. Un, kad viņš iet, katrs solis ir pilns nicinājuma pret šo vājo gravitāciju. It kā tā būtu domāta vārguļiem un pamuļķiem.
„Kungs Pļāvēj. Tu šajā dāmu buduārā izskaties pēc elfu sutenera.” Nolicis maisu man pie kājām, Sevro teatrāli dziļi paklanās. „Varbūt tāpēc Mustanga nosprieda, ka tev izmisīgi vajadzīgs savs nolādētais vilku bars.” „Viņa atveda jūs atpakaļ no Novidus?”
„Visus kā vienu,” saka Kvinna. „Esam šeit gaidījuši vairākas nedēļas. Viņai bija vajadzīgi cilvēki, par kuriem viņa var būt droša, ka tie nebūs uzticīgi Valdniecei.”
Apdrošināšana. Nespēju noticēt, ka viņu apšaubīju kaut mirkli. Tas, ka Mustanga palīdzētu nogalināt savu tēvu, nav iespējams. Sarunas laikā ar Valdnieci sapratu, ka noteikti tieši tādēļ viņa ir šeit — lai iefiltrētos Valdnieces ģimenē, tāpat kā es esmu iefiltrējies starp zeltiem. Kad viņa ienāca pa Valdnieces istabas durvīm, atcerējos, kā pirms divkaujas Mustanga bija teikusi, ka viņai ir pašai savi plāni. Tagad viss nostājas savās vietās. Viņas abas spēlēja savu spēlīti, bet es palīdzēju atklāt Valdniece kārtis.
Valdniece neraizējās, ka es kaut ko uzzināšu, citādi nebūtu spēlējusi. Tomēr, kad ienāca Mustanga, paradigma mainījās. Viņai būtu vajadzējis uz vietas pārtraukt spēli. Tomēr viņas lepnums to neļāva.
Runājot par Mustangu, zināju, ka viņa ir manā pusē, kolīdz viņa no kabatas izņēma zelta zirga gredzenu un uzvilka to pirkstā. Tajā brīdī mana sirds apmeta kūleni un es zināju, ka viņa mums ir atradusi izeju no šīs situācijas.
„Sevro.” Smaidīdams satveru viņa roku. „Mūsu arhiGubernators
ir—
„Es zinu. Mustanga mūs informēja.”
„Panāc šurp, tu garais sātan!” Kvinna paiet garām pārējiem, apvij savu slaido roku man ap vidu un noskūpsta manu vaigu. Viņa smaržo pēc mājām. Man šo cilvēku pietrūka. Caur mūsu slāpLauku gaudodams skrien vējš. Sevro bālajā sejā nedabiski mirdz biomehāniskā acs. Kvinna man atnesusi melnus gravZābakus. Uzvelku tos.
„Mustanga atveda mūs no Novidus. Bet mēs neieradāmies viņas dēļ. Mēs nenācām Augusta dēļ. Mēs nācām tevis dēļ, Pļāvēj,” Sevro norūc. Kvinna sarauc uzacis, kad viņš nospļaujas uz skaistā paklāja. „Mēs redzējām, ko tu izdarīji ar Kasīju. Un mēs gribam to, ko tu mēģini panākt.”
„Un tas būtu?” vaicāju, vairāk nekā nedaudz apjucis.
„Ko nabaga slepkavnieki vienmēr grib. Karu,” viņš rūc. „Un visas tā trofejas.”
„Un kā ar tavu tēvu? Viņš tagad ir augstā vietā.”
„Lai Fičners ēd sūdus,” viņš novīpsnā. „Viņš savu gultu ir saklājis. Lai tagad tajā guļ, kamēr mēs nodedzināsim māju.”
„Nu, ja tu gribi karu, ja gribi trofejas, tad labāk kustēsimies. ArhiGubernators ir tas, kuram pieder armija.”
Kvinna pamāj. „Un tur lejā ir Roks. Un Takts.”
„Takts,” Sevro nomurmina, lai gan zinu, ka smīns viņa sejā domāts Rokam. Viņš ar skumju skatienu uz visīsāko mirkli paskatās uz Kvinnu un tad piekārto savas bruņas.
„Kāds ir plāns?” prasu, paķerdams slāti, ko man pamet Olis.
Sevro un Kvinna saskatās un iesmejas. „Mustanga atvedīs mums kuģi. Viņa teica, ka pārējo tu izdomāsi pats,” stāsta Kvinna.
Tobrīd durvis man aiz muguras nodreb un tajās sāk plesties sarkana, nokaitēta metāla acu zīle, un es kaut ko ievēroju. Maiss, ko Sevro nometa zemē. Tas kustas.
Sevro man uzsmaida. Es šo smaidu pazīstu.
„Sevro?”
„Pļāvēj.”
„Ko tu izdarīji?”
„Mustanga atsūtīja mums paciņu. Teiksim tā,” Kvinna saka, smīnēdama man pār plecu, „tas nav viņu pavārs.”
Es atveru maisu un ieplešu acis.
„Vai tu esi jucis?” iesaucos.
Viņš tikai iegaudojas.
18 . ASINS TRAIPI
Tēvs man reiz teica, ka ellesnirējs nekad nedrīkst apstāties. Ja tu apstājies, var iestrēgt urbis. Degviela sadeg pārāk ātri. Var neizdoties izpildīt dienas normu. Tu nekad neapstājies, tikai liec lietā citus urbjus, ja berze rada pārāk lielu karstumu. Piesardzība ir otrajā vietā. Izmanto savu inerci, savu kustību. Tieši tādēļ mēs dejojam. Pārnesam vienu kustību citā. Tēvocis Nerols vienmēr teica, lai apstājos. Viņam nebija taisnība. Viņa dēļ sabojāju tik daudzus urbju uzgaļus.
No otras puses, Nerols dzīvo ilgāk nekā tēvs, tādēļ varbūt viņam ir taisnība.
Mani gaudoņi kopā ar mani izlec pa logu, un mēs neapstājamies, kad ienirstam melnajā negaisā. Neizmantojam gravZābakus un brīvajā kritienā caurduram mākoņus. Kā melns lietus, kas kliegdams traucas uz zemi. Es esmu pirmais. Jūtu viņus sev aiz muguras. Manus gaudoņus. Sākumā gaiss ir retināts. Aizturu elpu. Mani acāboli teju sasalst savos dobumos. Izspiežas asaras. Mans ķermenis dreb, kamēr to šausta aukstie vēji.
Tagad izmantojam gravZābakus, lai šķērsotu Citadeles teritoriju. Turamies mākoņos, lai nebūtu pamanāmi. Zem mums ir villas. Ēkas, dārzi un parki. Barakas un statujām rotāti laukumi. Pamanām debesīs ločSpārnu. Aizslīdam aiz kādas torņa smailes un sēžam tur kā zirnekļi, līdz mūsu skeneri vēstī, ka tas ir prom. Vienīgais no maniem bruņotajiem draugiem drebinos aukstumā. Tad turpinām ceļu lejup. Kilometru no villas. Tagad Sevro dāvanu nes Nezāle. Uzmests mugurā, maiss viņu nedaudz kavē.
Nolaižos uz sienas, kas apjož villas teritoriju un atdala to no pārējiem zemesgabaliem, kuros citas ievērojamas ģimenes baiļojas par to, ko varētu atnest nakts.
Tagad, kad esam tuvāk zemei, ir siltāks. Gaudoņi piezemējas man visapkārt un izskatās kā gargujas uz dzegas. Villas teritorija grimst tumsā.
„Vai esam par agru?” brīnos. Nekādu kaujas pazīmju. Tomēr gaismas ir izslēgtas.
„Varbūt par vēlu,” saka Sevro, „ja viņi nokauti savās gultās.”
„Tam ir jāizskatās kā Bellonu sarīkotai asinspirtij. Valdniece negribēs, ka ar to saista viņu.” Bet ko tas vispār nozīmē? Bellonas ieradīsies ar pelēkajiem, obsidiāniem, zeltiem un, par spīti savam izslavētajam godam, par katru cenu iznīcinās visus līdz pat pēdējai sievietei un bērnam. Lai paliktu tik ietekmīgs, kādi viņi ir bijuši simtiem gadu, tu nedrīksti pacelt kāju, ko esi piespiedis pie guļoša ienaidnieka rīkles.
Tiesa, slepkavības notiks klusumā. Lai gan Citadele ir Valdnieces pārziņā, haoss piesaistītu nevēlamus skatienus, nevēlamus mainīgos lielumus un liktu viņai izskatīties vājai. Labāk notēlot. Labāk teikt, ka to izdarīja Bellonas, un nospļauties uz to, ko kāds domās. Kāda jēga apraudāt augustiešus, ja viņi visi ir miruši? Tā domās zelti. Tomēr, ja viņi būs dzīvi un izbēgs no uzbrukuma viņu dzīvībām… nu, tā būs pavisam cita lieta.