„Kvinna.” Pieliecos tuvu, lai dzirdētu viņu čukstam.
„Šeit ir pārāk klajš. Ja viņiem ir optika, uz sienas tie mūs pamanīs.” Viņa norāda uz jumtu. „Varam ielauzties pa turieni. Pārmeklēt visu līmeni pa līmenim uz leju.” Dzirdu raizes viņas balsī.
„Mēs atradīsim Roku,” saku. „Es apsolu.” Paplikšķinu viņai pa roku. „Sevro, cik daudz laika mums ir līdz kuģim?”
„Mustanga būs pēc desmit minūtēm.”
Pakrakšķinu kakla skriemeļus un saberzēju starp pirkstiem lietu.
„Per aspera ad astra!'
„Caur ērkšķiem uz zvaigznēm,” Sevro zvaigā. „Tu švītīgais, mazais pirdien! Omnis vir tupus!" Ikviens ir vilks. Gaudoņi sasmaidās baltiem zibšņiem, un mēs atspērušies atraujamies no sienas.
Nolaižamies uz jumta. Kluss un tumšs. Nezāle paliek uz augstās sienas ar Mustangas dāvanu, kas grozās maisā. Kā plēsēji pāros pa divi lavāmies pār māla dakstiņiem un iekšā pa villas septītā stāva logu. Šis nams ir vesels komplekss. Dučiem telpu. Septiņi stāvi. Tiem cauri plūst strūklakas. Baseini. Pagrabs. Pirtis. Tagad viņu infrasarkano staru optika kļūst bezvērtīga. Caurulēs plūst pārāk daudz karsta ūdens. Te ir kluss kā kapsētā.
Mēs lavāmies tālāk, pārbaudīdami guļamistabas un plūzdami viens ap otru kā ūdens, gluži kā darījām Institūtā. Sevro un Dadzis apvelk rēgSegus un dodas izlūkos pirms mums. GravZābaki izslēgti, lai nebūtu dzirdama dūkoņa. Nekur nemana nevienu dvēseli. Visas istabas ir tukšas, gultas nav saklātas, ieskaitot arhiGubernatora gultu. Augustiešu šeit nav. Tad kur viņi ir?
Viņiem nav kaujas bruņojuma, ja neskaita nedaudz bruņu un slāšu un pāris pulsDūres. Miesassargi tika nokauti, pirms tie atgriezās villā. Augusts un viņa svīta nebūtu varējuši pārrāpties pāri sienām. Varbūt viņi aizlidojuši ar gravZābakiem? Bet tā viņi tiktu pamanīti. Notriekti. Mēs paslīdējām garām tikai tādēļ, ka netikām gaidīti.
„Sagūstīti?” min Sevro.
Nē. Šonakt prētoriešiem vienīgi beigts augustietis ir labs augustietis.
Pokš!
Visi saskatāmies. Tikko iedarbināts slāpLauks. Liels. Mēs atrodamies tajā. Visticamāk, ka tas apņem visu villas kompleksu. Tūlīt kaut kas notiks. Pametu skatu pa logu un ieraugu pār pagalma zālāju lavāmies ēnu. Trīs ēnas lietū. Pieliecos un dodu zīmi Sevro. Prētorieši. RēgSegi. Sirds liek grabēt manam krūškurvim.
Sevro pielavās pie loga, gatavs lēkt ārā un mēģināt tos nogalināt. Es pavelku viņu atpakaļ.
„Ko, ellē, tu dari?" čukstu.
Viņš drūmi paglūn. „Es gribu kādu nožmiegt.”
„Vēl nc, sasodīts! Mēs neesam nekāda armija!”
Septītajā stāvā neviena nav. Dodamies lejup pa marmora vltņveida kāpnēm. Ieeļļotās bruņas klusi čikst, dobajā kāpņu uzejā veidojas atbalss. Redzam pirmā stāva marmora grīdu apmēram simts pēdas zemāk, tomēr nekādas kustības. Pirmās asins pēdas atrodam sestajā stāvā; tās sūcas no saunas durvju apakšas. Sirdij dauzoties rīkles galā, atveru durvis, gatavs ieraudzīt sakropļotus zeltus. Tomēr skats ir vēl bēdīgāks.
Vairāk nekā divdesmit sārto, brūno un violeto bija nolēmuši šajā telpā paslēpties. Bellonas un prētorieši viņus atrada. Nogalēja. Tas ir savāds skats. Katra nāve tik tīra. Dūrienu pēdas galvās. Tas tikai liecina par to, cik šo nabaga kalpotāju izredzes bija niecīgas. Zelti viņus apkāvuši kā lopus. Drudžaini meklēju starp ķermeņiem, cerēdams, ka viņu neatradīšu. Lūgdamies. Viņas te nav, Teodora noteikti ir kopā ar pārējiem.
Mani pārņem salts niknums. Jūtu, kā tas ieplūst gaudoņos.
Pirmo mirušo zeltu atrodam pie kāpnēm lejā, piektajā stāvā. Vecs mana nama bruņinieks. Viņa nāve nav bijusi skaista. Tālāk pie gravLifta atrodam vēl vienu mirušo. Izskatās, ka viņš kritis, sargādams liftu, kamēr pārējie devušies lejup.
Pa logu pamanu vienu no Augusta šķēpnesēm, kas ceļā uz šejieni izsmēja manas slātes prasmes. Viņa no nama skrien uz dārzu. No tumsas iznirst kāds stāvs. Viņai pakaļ dzenas zelta prētorietis melnās bruņās ar violetu apdari. Viņu ielenc divi Bellonas obsidiāni un piespiež pagriezties tieši pret vajātāju. Viņš meiteni nogalina ar vienu cirtienu. Nekādas iespējas palīdzēt. Viņas gals pienāca tik ātri. Vienu mirkli viņa elsa, baidījās, skrēja. Nākamajā abas viņas ķermeņa puses nedzīvas nokrīt zemē.
„Šie prētorieši ar savu ēdienu nespēlējas,” nomurmina Sevro. Kvinna paskatās uz mani, un viņas acīs redzu, ka viņa ievērojusi, ka man trūkst bruņu vai ķiveres. Viņa piedāvā savējās. Es neliekos ne zinis.
„Derov, mēs nebraucām visu šo ceļu, lai noskatītos, kā tu dabū galu no puna pierē!”
„Liecies mierā,” saku viņai. „Ja tu pati dabūsi kaut punu pierē, Roks sarakstīs tūkstoš nolādētu dzejoļu.”
„Paturi savu ķiveri, Kvinna,” lūdzas Sevro. „Kaut vai tikai tāpēc, ka man riebjas dzeja.”
Ļauju savai aizlienētajai slātei iegult plaukstā, un mēs dodamies tālāk pa šo stāvu. Pie katras istabas durvīm manas asinis riņķo arvien straujāk. Gaidu, ka atradīšu Roka līķi. Gaidu, ka ieraudzīšu Viktras sakropļoto ķermeni.
Ceturtā stāva kāpnēs Sevro paceļ roku un aicina mani pienākt tuvāk. Kopā ar Kvinnu pielavāmies pie viņa un palūkojamies lejup. Pa vītņveida kāpnēm ceļas putekļi. Zem tām pirmā stāva kāpņu laukumā kustas ēnas. Tomēr nedzirdam ne troksnīti. Sevro pieliecas, noliek uz margu malas kādu gruzi un dod zīmi, lai skatos. Gaudoņi sapulcējas ap mums un lūkojas uz to, es sastingstu. Lai gan skaņas nav, gruzis viegli vibrē.
Ēka vibrē.
Pirms Sevro un pārējie pagūst mani apturēt, pārlecu pāri margām un krītu lejup pa vītņveida kāpņu centru desmit reizes ātrāk, nekā ļautu šī mēness gravitācija. Pokš! Iekļūstu otrā slāpLaukā, un pār mani gāžas cīniņa skaņas. Tricinoši sprādzieni, kliedzieni, skaņas, ar kādām svilinātāji izspļauj šņācošas lodes, pulsa ieroču treļļi, kas izklausās pēc plānprātīgu spoku gaudām. Mirklī pirms piezemēšanās es pielāgoju gravZābakus un spēji apstājos. Atsitos pret marmoru un nāvējošā cilpā ap sevi novēcinu slāti. Mirst četri prētoriešu pelēkie. Uz grīdas piezemējas vēl astoņi stāvi. Viņu rēgSegi gaist kā plānas leduspuķes, kad tām uzpūsta karsta elpa.
Gaiteņi piekaisīti ar līķiem. Gruveši. Uguns. Pelēkie un obsidiāni medī augustiešu zeltus. Seši pelēkie ar elektromagnētiskajiem šaujamieročiem ielenc divus zeltus — magnētiskie šāviņi kliegdami triecas egīdās, līdz tās neiztur slodzi un atliecas atpakaļ, aprīdamas zeltu kreisās rokas. Pārslogojot elektriskās shēmas, viņu ķermeņus sargājošajos pulsLaukos triecas šāvienu kārtas. Ar ietrenētu precizitāti pelēkie lavās tuvāk un iešauj tieši zeltu ķiveru segtajās galvās. Labākās bruņas Saules sistēmā saburzās uz iekšu, un gan sieviete, gan vīrietis ir pagalam. Pelēkie pagriežas manā virzienā, notēmē savus ieročus, un ap mani kā straume plūst gaudoņi. Viņu melnās egīdas pulsē pret apakšdelmu bruņām, kas sedz viņu kreisās rokas. Viņi pārtver šāvienus. No ierindas izslīd Sevro. Kvinna viņam seko. Izmantodami rēgSegus, viņi te parādās, te nozūd skatienam, plūzdami uz priekšu kā divas dūmu strēles. Pēc mirkļa viņi nesaprotamā kārtā jau ir starp pelēkajiem un, pirms tie nokrituši uz grīdas, jau ir atpakaļ man līdzās.
Gandrīz noraudami manu kailo galvu, mūsu ierindā triecas šāviņi no citas puses. Pieliecos aiz savu bruņoto draugu mugurām. Manī virmo šausmas. Gaitenī parādās kāds pelēkais, kurš izšauj uz mums mikroSāviņu. Pa telpu tiek izkaisīti trīsdesmit sīki spridzeklīši kā sirseņu bars. Dadzis un Trūdkupris izšķaida to ar savām pulsDūrēm. Gaitenī uzliesmo zilas uguns siena. Pirmajai spridzekļu zalvei seko nākamā. Kvinna novirza savas gravDūres enerģiju un izšauj uz spridzekļiem mirklī, pirms tie mums trāpa. Tie maina virzienu un tiek aizmesti atpakaļ tur, no kurienes nākuši, trāpa pelēko vienībā un uzsprāgst.