Te mēs neizturēsim. Te neizturētu neviens, kad skatam atklājas trīs Bellonas obsidiāni, kuriem pa pēdām seko Kārns au Bellona, pieņemu lēmumu. Ja stāsimies pretī visiem uzbrucējiem, kāds no maniem draugiem šajā stāvā mirs. Ir labāka izeja. Gudrāka.
„Sevro, izsit caurumu!” saucu, norādīdams septiņus stāvus augstāk pa vītņveida kāpņu centra šahtu. Viņš izšauj savu pulsDūri pret griestiem, un pār mums līst akmens gabali, ko aiztur Kvinnas gravDūre. Sevro izšauj vēlreiz, un pa caurumu sāk gāzties ūdens; Kvinna to savāc gravitācijas burbulī. Es pieceļos un iekliedzos: „Šurp!”
Izlidojam no haosa, pirms mums uzklūp prētorieši. Apstājos gaisā divsimt metru virs villas. Mani šausta vējš. Kad lēcu līdz pirmajam līmenim, man nebija nekāda plāna. Es domāju vienīgi par saviem draugiem. Tagad zinu — ja cīnīsimies, gan es, gan gaudoņi tur lejā dabūs galu. Ļauju slātei saritināties ap roku. Nokomandēju gaudoņus, lai dara to pašu, un tad ieaurojos tumsā.
„AJA!” Gaudoņi saspiežas ap mani; viņi nervozē, jo pilnīgi atklāti karājamies gaisā virs villas. Pār mums brāzmās gāžas negaisa lietus. „AJA!”
Kāds prētoriešu bars atslēdz savus rēgSegus pie karstajiem avotiem un lagūnas, kur ūdens siltums neļauj izmantot infrasarkano staru aprīkojumu. No dārza, iztriekdamies cauri priežu koku vainagiem, gaisā uzšaujas divi prētorieši — viens no tiem ir aptraipītais. Viņš pielido tuvāk, notēmēdams savu jonDūri pret manu galvu.
„Aizvāc to no manām acīm, tu aptraipītais kranci! Vai nepazīsti savus priekšniekus?” Viņam piebiedrojas prētoriešu zelta sieviete. Es viņu nepazīstu. Viņas čūskas galvas ķivere sakūst ar violeti melnajām bruņām, kas ir smalkākas uzbūves nekā obsidiānam. Seja ir stūraina un nežēlīga kā cirvja asmens.
„Varga, mierā!” viņa uzsauc. Aptraipītais nolaiž ieroci. Ķivere ieslīd prētorieša bruņās, un es atklāju, ka Varga ir sieviete. Obsidiāna, galvas tiesu īsāka par mani, viņai ir galvaskausa cilts tetovējums, kas sedz lielāko daļu viņas bālās sejas. Vējš pluina baltos matus. Viņas sejā ir vairāk rētu nekā man uz visa auguma.
„Melnais suns,” Sevro aizsvilstas. „Ja viņa ierūksies vēlreiz, es viņu nošaušu!”
„Vai vienība kāpnēs bijāt jūs?” Viņa mūs nomēra ar skatienu un manāmi nesaprot, ko par mani vai maniem gaudoņiem domāt. „Jūs nogalinājāt manus pelēkos.”
„Neraudi par pelēkajiem,” saku. „Viņi pacēla roku pret mani.” „Kāpēc tu esi šeit?” Viņa noslauka no sejas lietu. „Valdniece tev vēlēja nakti pavadīt savā istabā. Vai tu esi atbildīgs par pārrāvumu enerģijas padevē?”
„Esmu šeit Valdnieces uzdevumā.” Viņa nevar atļauties man neticēt. Sieviete mirkli klusē, un es aptveru, ka viņai acīs ir optika. Viņa pārbauda kādu datubāzi. „Melis!”
Aptraipītā atkal paceļ ieroci.
„Tu zini, kas es esmu, prētoriete,” saku, ielikdams balsī visu valdonību, ko vien spēju sevī savākt. „Tu zini ari to, ka neesmu tavā nogalināmo sarakstā. Man ir imunitāte.”
„Tā ir atcelta.”
„Tad aizved mani pie Ajas.”
„Ajas šeit nav.”
„Nemelo man!”
Saņemot digitālu komandu, lēcas viņas acis uzzibsnī. „Seko man!” Piezemējamies uz baltas akmens grīdas un caur kokiem sekojam prētorietei uz lagūnu, kurā beidzas karstie avoti.
„Ko tu dari?” Sevro čukst man ausi, mezdams skatus uz Vārgu. Apāķējis vidējo pirkstu ap rādītājpirkstu, viņš parāda sievietei nepieklājīgu žestu.
„Es izmantoju jūsu sarūpēto trumpi.”
Aja stāv dārzā Bellonu ielenkumā; divi no tiem ir zelti, pārējie obsidiāni. Varga ir vienīgā aptraipītā. Lagūna izelpo tvaika vērpetes, kas vijas ap Veidmaiņas bruņinieces pleciem. Viņa bezkaislīgi vēro ūdeni kā bērns, kurš vēro ugunskuru, gaidīdams, kad pagale sadegs.
„Derov?” Aja murrā, uz mani nepaskatījusies. „Tu neesi savā istabā.” Viņa nopēta gaudoņus. Atpazīst viņus. „Un tu nogalēji manus vīrus. Fičners par tevi maldījās.”
„Man ir kas tāds, ko tu gribēsi,” asi noskaldu. „Bet vispirms atsauc savus suņus!”
„Viņi mēģināja bēgt, pirms ieradāmies, par spīti tam, ka konfiscēti viņu gravZābaki. Cik muļķīgs mēģinājums. Viņi mēģināja sazināties ar Julii, bet tie jau ir nopirkti.”
„Viktra?” prasu. Viņa mūs nodevusi.
„Dzīva. Kopā ar pārējiem. Pateicoties viņas mātes pretimnākšanai, viņas dzīvība tiks saudzēta. Divi augustiešu kuģi mēģināja aizbēgt no mūsu orbītas blokādes. Mēs tos notriecām. Augustieši ir kā stūrī iedzīti āpši.” „Lauvas,” atgādinu viņai.
Viņa nokrata no savas slātes asinis. „Ne gluži.”
„Vai kāds vēl ir dzīvs?” neļauju balsī iezagties panikai un pametu skatu atpakaļ uz villu.
„Galvenās trofejas ir.”
Atviegloti nopūšos.
Viņa ļauj slātei ieslīdēt plaukstā. Tā sacietē, un Aja pagriežas pret mani. Kaķa acu zīlītes uzsūc gaismu. „Tavi draugi ir lagūnā. Viņi
tur noslēpās, jo baseina siltums traucē mūsu infrasarkano staru ierīcēm. Pēdējais izmisīgais mēģinājums. Elektromagnētiskā pulsa dēļ viņu ķiveru gaisa filtrācijas sistēmās būs radies īssavienojums. Tādēļ viņiem palicis vien tas gaiss, kas ir ķiverēs. Turklāt tā nav daudz. Viņi neizdzīvos pat piecpadsmit minūtes. Tie bez ķiverēm… varbūt sešas minūtes. Drīz viņi uzpeldēs kā āboli.” Viņa laipni pasmaida. „Taupu viņus Karnam; viņš iekšā pabeidz diversijas. Ir prieks viņu vērot, vai ne?”
Pret mūsu bruņām grab karsts lietus. Vienīgā skaņa.
„Andromed, kāpēc tu esi šeit, nevis savās istabās?” Aja spēlējas ar savu slāti, cirzdama uz pusēm lietus lāses. „Valdniece izteicās ļoti skaidri.”
„Man ir kaut kas, ko tu gribēsi,” atkārtoju.
„Es gribu to, lai tiek izpildītas Oktāvijas pavēles. Lido atpakaļ uz savu istabu, zēn, ieej jaukā dušā un apmīļo Rozi, ko atstājām tavā gultā. Izlādē savas dusmas vai kas nu tas ir. Un nelauz savu zvērestu. Nepacel pret mani pirkstu. Tu esi nogalinājis tikai pelēkos. Uz to ir viegli pievērt acis, ja? Atgriezies, un mēs to uzskatīsim tikai par jaunības vieglprātību. Paliec, un es kaudzei pievienošu tavu un tavu bronziņu draugu līķus.”
Man aiz muguras božas gaudoņi.
„Tāpat kā nogalināji kalpotājus?” dedzīgi prasu. „Kā kazas nokaušanai!”
Aja atkal pievēršas baseinam. „Tev pienācis laiks doties prom, Pļāvēj.”
„Tu esi pretīga!” Speru soli viņas virzienā. „Tik daudz varas, un tu to izlieto šādi? Slepkavojot ģimenes nakts vidū? Galvenais ir tas, ka tu esi nožēlojama. Es ceru, ka atcerēsies sāpes, ko sagādāji citiem, kad stāvēšu pie tava līķa.”
Viņa pagriežas pret mani visā savā niknumā. Tiek izlaista slāte. Acis kvēlo. Tomēr viņa nedrīkst man pieskarties. Ne tagad. Ne šonakt.
„Derov,” savādi dziedošā balsī pēkšņi sauc Sevro.
„Jā, Sevro?”
„Visas tās runas par atcerēšanos. Vai pats tagad neesi kaut ko aizmirsis?”
„Man šķiet, ka ir,” viņam piebalso Kvinna. „Mūsu gudrais…”
„.. .bet aizmāršīgais Pļāvējs,” ļoti vaļīgā tonī pabeidz Klauns.