„Hmmm. Atvainojos, Aja. Aizmirsu, ko vispār gribēju tev teikt.” Stāvu un izskatos apmulsis.
Kvinna nopūšas. „Soma.”
„Ak jā! Paldies, ka atgādināji, Sevro!” teatrāli iesaucos. Aja nesaprot, ko šīs pēkšņās pļāpas nozīmē. „Pasaki Nezālei, lai nolaižas lejā.”
Sevro runā rācijā, un pēc mirkļa Nezāle izslēdz savu rēgSegu un lido šurp no sienas, kas slejas kilometru tālāk. Noskatāmies, kā Nezāle tuvojas. Olis sāk svilpot līksmu dziesmiņu, izpelnīdamies nosodošu skatienu no Harpijas un smieklus no Sevro, kurš viņai piebiedrojas. Prētorieši domā, ka viņi ir jukuši. No viņu pleciem karājas vilkādas. Mugurā melnas un pēc pasūtījuma darinātas bruņas. Vilku ķiveres. Un neviens, izņemot Kvinnu un mani, nav garāks par diviem metriem. Izskatāmies pēc violeto ceļojošā cirka.
„Kas tie par mājieniem?” noprasa Aja.
„Vai neviens nekad nav ar tevi tirgojies?” pārsteigts vaicāju. „Jo sliktāk tev.”
Nezāle piezemējas manā priekšā un sniedz man Sevro dāvināto maisu. Aja prasa, kas tajā iekšā.
„Liec saviem vīriem villā pārtraukt slepkavošanu, un es pateikšu.”
„Es ar puišeļiem neslēdzu darījums,” Aja noskalda.
Viegli ar savu zābaku piebikstu maisu, parādīdams Ajai, ka tajā ir kaut kas dzīvs. Viņa sarauc pieri un, iespējams, sāk saprast, kas tas ir. Viņa rācijā pasaka saviem vīriem, lai apstājas. „Kas ir tajā nolādētajā maisā?”
Es to atveru un izvelku Rīta troņa mantinieku kā tikko noķertu trusi. Lisandera rokas un kājas ir viegli sasietas, un viņa muti sedz zīda šalle, lai zēns netrokšņotu. Es to atraisu.
„Sveika, Aja,” viņš saka.
Aja tver pēc viņa. Es parauju zēnu atpakaļ. „Ne tik strauji!” Pielieku savu slāti pie zēna kakla, ļaudams tai apvīties, gluži tāpat kā sirsnīgais Valdnieces orākuls aptinās ap manu plaukstas locītavu. Aja sastingst. Viņas prētorieši noskatās klusēdami, melnās ķiveres un violetie apmetņi padara tos līdzīgus ēnām. Daži no Bellonas nama sper pāris soļus uz priekšu. Aja tos apstādina ar rokas kustību. „Es sacirtīšu nākamo, kurš pakustēsies. Kā viņi tevi saķēra, Lisander? Tavi sargi…”
„Tā bija Mustanga,” viņš stāsta. „Ienāca apsveicināties. Atgrieza vaļā manu logu un atdeva mani gaudoņiem.”
„Vai tev nodarīts pāri?”
„Tava kārta runāt būs beigās,” es pārtraucu. „Tu ļausi mana nama locekļiem iznākt no baseina. Tu ļausi viņiem kāpt uz kuģa, kas drīz būs šeit. Tu teiksi ločSpārniem un iznicinātājiem debesis un izplatījumā ap Lunu, lai tie ļauj mums doties prom. Vai arī mani gaudoņi zēnu nogalinās.”
„Tu apsolīji aizstāvēt Valdnieci,” Aja čukst. „Un izrīkojies… šādi? Viņš ir mazs zēns! Viņš ir bezpalīdzīgs!”
„Tā ir spēle,” Lisanders ļoti nopietni saka. „Tu arī to spēlē, Aja. Piedalāmies mēs visi.”
„Redzi, viņš nav tik bezpalīdzīgs kā kalpotāji, ko šonakt nokāvi,” atbild Kvinna. „Ne tik bezpalīdzīgs kā tie, ko tavs tēvs sadedzināja uz Rejas. Bet viņš ir viens no tavējiem. Tāpēc, protams, viņš tev rūp.”
„Tu esi gatava noslepkavot ģimeni, lai nodrošinātu Valdnieces drošību,” salti saku. „Es esmu gatavs nogalināt bērnu, lai parūpētos par savu draugu drošību. Ierunājies vēlreiz, un es nocirtīšu viņa kreiso roku.”
Viņa zina, ka es zēnu nogalinātu.
Es zinu, ka to nedarītu. Es neesmu Kārns. Neesmu Ivijavai Harmonija, par spīti visam, ko lieku šiem zeltiem par sevi domāt. Tāpēc, ja viņi piesauktu manu blefu, es padotos. Mirkli, kad es nogalinātu zēnu, viņi tik un tā nobeigtu ikvienu, ko pazīstu. Slepkavība būtu pilnīgi veltīga.
Tieši tādēļ es rūpējos par savu slepkavas slavu — lai piedotu sev svaru šādās situācijās. Ja viņi spētu ieskatīties manā sirdī, nogalinātu manus draugus vienu pēc otra. Šis ir apzināts risks.
Es lieku likmes uz divējādu augstprātību. Pirmā Valdnieces augstprātība neļaus man nogalināt savu vienīgo mazdēlu, ko no bērnības skolojusi, lai viņš varētu ieņemt tās vietu, kad pienāks īstais laiks. Otrā augstprātība mīt dziļi Valdniece sirdi kā pārliecība, ka Augusta un viņa ģimenes aizbēgšana šodien nebūs liels zaudējums. Viņai ir gan vara, gan līdzekļi, lai medītu mūs līdz pat sistēmas malai. Kāpēc izaicināt mani un riskēt ar sava mazdēla nāvi? Es to zinu, jo esmu dzirdējis, kā viņa nogalināja savu tēvu — ne uzreiz, bet gan brīdī, kad viņai jau bija visu viņa bijušo sekotāju atbalsts, tikai tad, kad tie lūdza viņu sacelties pret neprātīgo tirānu un valdīt viņa vietā.
Tāda sieviete kā viņa ir pacietīga. Būtu muļķīgi, ja Valdniece teiktu, lai daru visļaunāko, ja sauktu, lai nogalinu zēnu un rēķinos ar sekām. Trula, vardarbīga varas demonstrācija, it kā teiktu: „Ņem manu mazdēlu, mani tu nespēj ievainot.” Nē, tā vietā viņa tēlos vājumu, dos man šo uzvaru un tad nesīs man un manējiem mūžīgu postu. Lai tā būtu. To spēli mēs spēlēsim citā dienā.
Virs galvas rēc kuģis. Stārķis — tas būvēts, lai karavīrus zvaigžņCaulās nogādātu desanta punktos, tomēr ir lēnāks nekā augšup kalnā plūstošs sīrups. Kā biju licis, kravas pacelšanas lauks tiek izstarots, kuģim gaidot divsimt metrus virs mums. Kamēr vien pie mums ir zēns, kuģa ātrumam nav nozīmes. Protams, to visu ir izplānojusi Mustanga.
„Tagad mēs savāksim savus cilvēkus, Aja. Liec saviem vīriem saprast, ka viņi nedrīkst neko darīt, lai mūs aizkavētu.”
Aja vienkārši skatās uz mani kā zoodārza krātiņā nokaitināta pantera; viņas acis, būdamas klusas un šausmīgas, vēlas, lai restes starp mums izgaistu.
„Sevro, Dadzi, pārbaudiet villu! Paskatieties, vai tur kādam izdevies izdzīvot.” Viņi aizšaujas prom. „Kvinna, sargā puiku! Pārējie, izvelciet no baseina arhiGubernatoru un viņa svītu!
Es saku Ajai: „Tu droši vien gribēsi atsaukt ločSpārnus.” Tie mirkšķinās tumsā vairāku kilometru augstumā. „Pārāk daudz trokšņa, un tas pārvērtīsies murgā mums visiem. Valdniece uzsūtījusi slepkavas namam… bet nams izbēdzis! Cik nelietīga liecība par viņas alkatību un nevarību. Kādas jukas tas var radīt!” Pasmīnu. „Baidos, ka daži citi nami pat varētu mesties atbalstīt aizvainoto ģimeni. Daži varētu baidīties, ka viņus arī var nopūst kā sveces naktī. Kas tad notiktu ar nabaga Pax Solaris?”
Kamēr Aja paklausa manām pavēlēm, Kvinna paliek pie manis, viņas pirksti ir gatavi tvert ieročus. Turu pie sevis zēnu, kamēr pārējie gaudoņi ielec ūdenī un iznirst no tā kopā ar Augusta nama locekļiem, kas pie tiem tveras izmirkuši un kampdami pēc gaisa. Daži vēl ir tērpti vakartērpos, citi bruņās, bet lielākajai daļai nav ķiveru. Izskatās, ka viņi dalījušies ar skābekli.
Augusts turas pie Harpijas muguras. Šakālis pieķēries Klauna rokai. Plīnijs karājas aiz viņa kājām. Kur ir mani draugi?
Gaudoņi nogādā izdzīvotājus laukā zem augstu gaisā gaidošā stārķa un atgriežas pēc pārējiem. Nākamo viņi izvelk Viktru. Viņai nav ķiveres, kaklā vīd ievainojums. Tomēr Viktra turas pie slātes tā, it kā nevis gaudonis, bet viņa pati būtu izcēlusi sevi no ūdens. Viņas skatiens nikni uzbrūk prētoriešiem, bet, sastapies ar manējo, uzdzirksteļo kā krams. Viņas dusmas mirkli atkāpjas, un es ieraugu priecīgu smaidu; tad tas pagaist un Viktra iesaucas: „Es jūs visus atcerēšos ar lielu prieku!” Viņa smejas kā traka. „Sākot jau ar tevi, Aja au Grimma! No tavas ādas es uzšūšu sev mēteli!”
Viņa pazūd virs galvas gaidošā lidaparāta vēderā. Nākamo virs ūdens izceļ Roku. Kopā ar viņu ir Teodora. Klusi pateicos dievam. Kvinna pieskaras manam plecam un pamāj Rokam. Viņu ieraugot, mana drauga seja atplaukst smaidā. Mani viņš pat neievēro. Tad arī viņš ir prom, iesēdināts kuģa kravas nodalījumā. Drīz vien no savrupnama atgriežas Dadzis ar vairākiem izdzīvotājiem, starp tiem ir Telemani un Takts, caur kura zeltainajām bruņām asiņo dučiem brūču. Viņš tiem sarīkojis pamatīgu cīniņu.