„Dominus, cik vietu ir glābšanas kabīnē?” man vaicā pelēko seržante, kad pieeju pie kabīnes ieejas paneļa. Viņas mati noskūti kā karavīram.
No apkaklītes rēgojas tetovējuma mala uz nosauļotās kakla ādas. Mani pirksti lido pār ieejas kontroles prizmu, ievadot paroli ar roku kustībām. „Četras. Jums tiek divas. Vienojieties paši.”
Telpā esam seši.
„Divas?” salti pārjautā seržante.
„Bet sārtā ir verdzene!” nošņāc viens no pelēkajiem.
„Nav ne sūda vērta!” piebilst otrs.
„Viņa ir mana verdzene,” ierūcos. „Dariet tā, kā saku!”
„Man pajāt!” Tad klusumu jūtu tikpat labi, kā dzirdu, un zinu, ka viens no viņiem ir nomērķējis man mugurā stobru. Lēni apgriežos. Plecīgais, vecais pelēkais nav nekāds muļķis. Viņš ir atkāpies, lai es nevarētu viņu aizsniegt. Esmu neapbruņots, man ir tikai slāte. Es varētu mēģināt viņu nogalināt. Pārējie prasa, ko, pie velna, viņš iedomājies.
„Es esmu brīvs cilvēks, dominus. Man vajadzētu būt tiesībām uz glābiņu,” pelēkais saka drebošā balsī. „Man ir ģimene. Man ir tiesības iet!” Viņš pamet skatu uz saviem biedriem, pār kuriem skalojas neglītā, sarkanā trauksmes uguņu gaisma. „Viņa ir tikai palaistuve! Uzkalpojusies palaistuve!”
„Marsel, nolaid ieroci!” saka tumšādainais kaprālis. Viņa skatiens smagi nomēra draugu. „Atceries savu zvērestu! Mēs vilksim lozes.”
„Tas nav godīgi! Viņai pat nevar būt bērni!”
„Un ko šobrīd par tevi padomātu tavi bērni?” noprasu.
Marsela acīs sariešas asaras. Svilinātājs platajā plaukstā nodreb. Tad atskan šāviens. Kad lode no seržantes svilinātāja izskrien caur viņa galvu un ietriecas metāla sienā, Marsela ķermenis bez dzīvības stīvi noveļas uz klāja grīdas.
„Izlemsim pēc dienesta pakāpes,” seržante paziņo, ielikdama ieroci makstī.
Ja es joprojām būtu tas cilvēks, ko pazina Ēo, es būtu stāvējis kā iemiets no šausmām. Tomēr šī cilvēka vairs nav. Viņa nāvi es apraudu katru dienu. Arvien vairāk aizmirstu, kas es biju, kādus sapņus loloju, ko mīlēju. Tagad manas skumjas neko nejūt. Un es turpinu ceļu uz priekšu, par spīti ēnai, ko tās pār mani met.
Nodun magnētiskā slēdzene, un atveras evakuācijas kabīne. Durvis šņākdamas ieslīd griestos. Paceļu Teodoru no dīvāna un iesprādzēju vienā sēdeklī. Drošības jostas ir pārāk platas, tās paredzētas zeltiem. Tad puskilometru tālāk mana kuģa vēderā atskan dobjš un šausminošs rēciens. Uzsprāgusi mūsu torpēdu noliktava.
Pagalam mākslīgā gravitācija. Pagalam stabilās sienas ap mums.
Gravitācija ir tikai mānīga sajūta. Viss griežas. Ietriecos glābšanas kabīnes grīdā, griestos? Es nezinu. Kuģī krīt spiediens. Kāds apvemjas. To drīzāk saožu, nevis dzirdu. Kliedzu, lai pelēkie kāpj kabīnē. Kad seržante un kaprālis ievelk sevi kabīnē, aiz viņiem paliek tikai viens, kuram ir klusa un nopietna seja. Abi piesprādzējas man pretī. Iedarbinu palaišanas mehānismu un salutēju pelēkajam karavīram, kurš paliks uz kuģa. Viņš atbild sveicienam, būdams lepns un lojāls, par spīti klusumam, ar kādu sagaida savas dzīves pēdējos mirkļus, par spīti skatienam, kas raugās tālumā, domājot par kādu jaunības mīlestību, kādu neizdarītu izvēli vai varbūt par to, kādēļ viņš nav piedzimis par zeltu.
Tad durvis aizveras un viņa manā pasaulē vairs nav.
Kad evakuācijas kabīne tiek izspļauta no mirstošā kuģa, ar triecienu iegrimstu sēdeklī.
Kabīne raujas cauri atlūzām. Tad atkal esam bezsvara stāvoklī un, inerces bloķētājiem ieslēdzoties, dreifējam prom no briesmām. Pa iluminatoru redzu, kā no mana flagmaņkuģa parādās zili un sarkani liesmu pušķi. Pie mana karakuģa dzinējiem aizdegas pārstrādātais hēlijs-3, kas darbināja abus kuģus, un izraisa ķēdveida eksploziju, kas sarauj kuģi gabalos. Pēkšņi aptveru, ka, pametot kuģi, pret manu glābšanas kabīni nesitās atlūzas. Tie bija cilvēki. Mana apkalpe. Simtiem zemKrāsu, ar ko piekaisīts visums.
Man pretī sēž pelēkie.
„Viņam bija trīs meitiņas,” adrenalīna vilnim atkāpjoties, drebēdams saka tumšādainais kaprālis. „Vēl divi gadi, un viņš būtu prom pensijā. Bet tu iešāvi viņam galvā.”
„Pēc mana ziņojuma tas gļēvulis nesakasīs pat kritušā pabalstu,” smīkņā seržante.
Kaprālis neticēdams samirkšķina acis. „Tu bezsirdīgā kuce.”
Viņu balsis pagaist, man ausis dun pulss. Tā ir mana vaina. Es pārkāpu Institūta noteikumus. Es mainīju paradigmu un iedomājos, ka viņi tam nepiemērosies. Ka manis dēļ viņi nemainīs savu stratēģiju.
Un tagad esmu zaudējis tik daudz dzīvību, ka to īsto skaitu varu neuzzināt nekad.
Vienā acumirklī ir gājis bojā vairāk cilvēku nekā visā Institūta gadā, un viņu nāve uzplēš man vēderā melno caurumu.
Rācijā mani sveic Roks un Viktra. Viņi izsekojuši manu viedpulksteni un zina, ka esmu drošībā. Tik tikko dzirdu draugu balsis. Manī virmo biezas un ļaunas dusmas, liekot rokām drebēt un sirdij dunēt spēcīgā ritmā.
Nesaprotamā veidā Karna kuģis turpina ceļu pēc tam, kad ir sadalījis manējo divās daļās — tas ir bojāts, bet ne sagrauts. Atsprādzējis sēdekļa drošības jostas, stāvu savā kabīnē. Evakuācijas kabīnes tālākajā galā atrodas spļāvējCaurule ar vienu zvaigžņCaulu — mehanizētu tērpu, ar kura palīdzību cilvēks var kļūt par dzīvu torpēdu. Tas veidots, lai izšautu zeltus uz asteroīdiem vai planētām, jo atkārtotu ieiešanu atmosfērā glābšanas kabīne nespēj izturēt. Tomēr es to izmantošu atriebībai. Es aizšaušu sevi līdz tā Bellonu suņabērna nolāpītajam komandtiltam.
Teodora vēl nav pamodusies. Man prieks par to.
Lieku kaprālim man palīdzēt uzvilkt tērpu. Pēc divām minūtēm jau esmu metāla bruņu čaulā. Paiet vēl divas minūtes, lai datorā aprēķinātu manu trajektoriju tā, lai tā šķērsotu Karna kuģa ceļu brīdī, kad varēšu izsisties caur viņa komandtilta logiem. Neesmu dzirdējis, ka kāds jebkad būtu darījis ko līdzīgu. Neesmu redzējis līdzīgus mēģinājumus. Tas ir vājprāts. Tomēr Kārns samaksās par nodarīto.
Sāku atskaiti.
Trīs… Ienaidnieka kuģis augstprātīgi slīd garām simt kilometrus no mums. Tas ir kā tumša čūska ar zilu asti, acu vietā spīd komandtilta gaismas. Starp mums kā pret sauli pasviestu rubīnu sauja mirguļo simt glābšanas kabīņu. Divi… Lūdzu dievu, lai es varētu atrast ieleju, ja neizdosies izdzīvot. Viens. Mans vadības panelis izdziest, un ap ķiveri pulsē sarkana gaisma. Proktori pārņēmuši mana datora vadību un nobloķējuši visus taustiņus.
„NĒ!” auroju, noskatīdamies, kā Karna kuģis pazūd tumsā.
3 . ASINIS UN ČURAS
Astoņsimt trīsdesmit trīs vīrieši un sievietes. Astoņsimt trīsdesmit trīs cilvēki nogalināti spēles dēļ. Vēlos, kaut nekad nebūtu uzzinājis šo skaitu. Sēdēdams glābšanas kuģa pasažieru salonā, kas atsūtīts, lai aizvestu mani atpakaļ uz Akadēmiju, atkārtoju to vēl un vēlreiz. Mani leitnanti sēž sastinguši un baidās sastapt manu skatienu. Pat Roks liek man mieru.
Instruktori atslēdza manu lidaparātu, pirms paguvu izšaut sevi kosmosā. Viņi teica, ka izdarījuši to, lai aiztaupītu man muļķīgu kļūdu. Tāds gambīts esot pārgalvīgs, muļķīgs un zelta prētoram nepiedienošs. Kamēr viņi informēja mani holokanālā, blenzu ar neko neredzošām acīm.
Sasniedzam Akadēmiju mana kuģa laika cikla gaistošās dienas pēdējās stundās. Akadēmija ir varena, kupolveida metāla osta, kas izbūvēta asteroīdu lauka malā un ko ielenc iznīcinātājiem un karakuģiem paredzēti doki. Lielākā daļa no tiem ir aizņemti. Šī vieta ir Akadēmijas un vidēja līmeņa militāristu mājvieta un viens no lielākajiem Sabiedrības bruņoto spēku koncentrēšanās punktiem Marsa, Jupitera un Neptūna starppasaulēs, lai gan kalpo arī citu planētu spēkiem, kad to orbītas pietuvina tās šim kompleksam. Mani kursabiedri visā noraudzījušies no kopmītnēm. Tāpat arī daudzās flotes amatpersonas un iezīmētie, kas šeit sapulcējušies, lai redzētu spēles pēdējās nedēļas un apmeklētu svinības.