Neviens no viņiem pat neieminēsies par dzīvību skaitu, ko prasījusi Karna uzvara. Tomēr sakāve kavēs mana uzdevuma izpildi. Arēja dēliem
ir spiegi. Viņiem ir hakeri un kurtizānes, kas zog noslēpumus. Viņiem nebija flotes. Un tagad arī nebūs.
Piestātnē neviens nesagaida ne manus leitnantus, ne mani.
Divu violeto un vara pavēlēm paklausīdami, apkārt rosās sarkanie un brūnie, kas lielajā vestibilā sagatavo visu nepieciešamo Karna uzvaras atzīmēšanai. Arkotos metāla gaiteņus rotā Bellonas nama krāsas — zils un sudrabs. Sienas sedz viņa ģimenes simbols — ērglis. Tie sagatavojuši viņam baltas rožu ziedlapiņas. Sarkanas rožlapas rezervētas Triumfa gadījumiem, patiesām uzvarām, kur lietas Zelta asinis. Astoņsimt trīsdesmit triju zemKrāsu asinis neskaitās. Tā ir tikai birokrātiska nianse.
Kamēr lidojām atpakaļ, mani leitnanti gulēja. Es nē. Tagad Takts un Viktra šļūc man pa priekšu klusēdami, it kā joprojām būtu ietinušies miegā. Par spīti smagumam, kas nospiež plecus, es neilgojos pēc miega. Manā asinīm pieplūdušajā skatienā paslēpusies nožēla. Zinu —ja gulēšu, redzēšu to cilvēku sejas, kurus pametu nāvei gaiteņos. Zinu, ka redzēšu Ēo. Šodien es nespēju viņai skatīties acīs.
Akadēmijā smaržo pēc dezinfekcijas līdzekļa un ziediem. Rožu ziedlapiņas sabērtas grozos un gaida savu kārtu gaiteņa malās. Vienmērīgi dūkdamas, caurules virs mūsu galvām pārstrādā mūsu izelpas un attīra gaisu. Dienasgaismas griestu lampas pār mums lej blāvu gaismu, it kā atgādinātu, ka šī vieta nesaudzē ne bērnus, ne fantāzijas. Gaisma ir skarba un salta, tāpat kā šejienes vīri un sievietes.
Roks iet man līdzās, lai gan izskatās, it kā viņš būtu parādā nāvei. Saku viņam, lai dodas izgulēties. Viņš to ir pelnījis.
„Un ko tu esi nopelnījis?” viņš noprasa. „Ne dienas nožēlas! Ne dienas sevis šaustīšanas! Tu esi otrais no visiem šķēpnešiem. Otrais! Brāli, kādēļ ar to nelepoties?”
„Tikai ne tagad, Rok.”
„Izbeidz,” viņš neatstājas. „Vīru neveido uzvara. Viņu rada sakāves. Tev šķiet, ka mūsu senči nekad nezaudēja? Tev nav nekādas vajadzības par to elst un pūst, un pataisīt sevi par vienu no tām grieķu klišejām. Neesi tik lepns! Tā bija tikai spēle.”
„Tu domā, ka man nav nospļauties par to spēli?” Pagriežos pret viņu. „Cilvēki gājuši bojā!”
„Viņi izvēlējās veltīt savas dzīves dienestam flotē. Viņi zināja, kādas briesmas uzņemas, un gāja bojā mērķa vārdā.”
„Kāda mērķa?”
„Uzturēt mūsu Sabiedrības spēku.”
Blenžu uz viņu. Vai mans draugs, mans labestīgais draugs, tiešām varētu būt tik akls? Vai šiem cilvēkiem bija izvēle? Viņu dienests bija obligāts. Es kratu galvu. „Tu ne nieka nesaproti, vai ne?”
„Protams, ka es nesaprotu. Tu nekad nepielaid nevienu klāt. Ne mani. Ne Sevro. Paskaties, kā tu izturējies pret Mustangu! Tu atstum savus draugus, it kā mēs būtu tavi ienaidnieki!”
Ja vien viņš zinātu.
Redzu, ka dārzā neviena nav. Tas izvietots kompleksa virsotnē, lielā stikla, augsnes un apstādījumu vestibilā, kas paredzēts dienasgaismas lampu nogurdināto kareivju atpūtai. Augošo koku zari palēnināti šūpojas mākslīgā vējiņā. Novelku apavus un zeķes un, iegremdējis kāju pirkstus zālē, nopūšos.
Lampas virs kokiem rada viltotu saules gaismu. Guļu zem tām, līdz novaidējies pieceļos un dodos uz nelielo, karsto avotu, kas atrodas noras centrā. Lielākoties jau pagaisušie zilumi izraibina manu ķermeni kā mazi un zili violeti dīķīši dzeltējošu smilšu krastu ietvarā. Ūdens remdē manas sāpes. Esmu slaidāks, nekā pienāktos, toties nospriegots kā klavieru stīga. Ja mana roka nebūtu lauzta, es teiktu, ka esmu veselīgāks nekā Institūtā. Cīnīties, kad esi paēdis Akadēmijas bekonu un olas, ir pavisam citādāk nekā zelēt pusjēlu kazas gaļu Institūtā.
Baseina malā ieraugu hemantes ziedu. Tas iedzīvojies vietā, ko ūdens neskar. Tas ir dzimis uz Marsa tāpat kā es, tādēļ neplūcu to. Es šādā vietā apglabāju Eo. Apraku viņu mākslīgajā dārzā virs Likosas raktuvēm, kur pēdējo reizi ar viņu mīlējos. Toreiz mēs bijām kaulainas, nevainīgas būtnes. Kā gan tik trauslā meitenē kā viņa varēja mājot tik spēcīgs gars, tāds sapnis kā brīvība, kad tik daudzas spēcīgas dvēseles lēja sviedrus smagā darbā un baidījās pacelt galvas?
Es kliedzu uz Roku, ka sakāve man ir vienaldzīga. Tomēr tā nav, un jūtos vainīgs, ka man tā rūp brīdi, kad tik daudzas dzīvības pieprasa manas sēras. Tomēr pirms šīs dienas uzvaras mani piepildīja, jo ar katru no tām es biju tuvāk brīdim, kad varēšu īstenot Ēo sapni. Tagad sakāve ir izrāvusi to man no rokām. Šodien es viņu pievīlu.
Kā lasīdams manas domas, roku kutina viedpulkstenis. Zvana Augusts. Nolobu no rokas mata plānuma displeju un aizveru acis.
Atmiņā atbalsojas viņa vārdi. „Pat tad, ja tu zaudē, pat tad, ja nespēj paņemt uzvaru sev, neļauj triumfēt Bellonam. Vēl viena viņu rīcībā nonākusi flote sasvērs varas kausus man par sliktu.”
Tiktāl nu būtu ar to. Es gremdējos ūdenī te iemigdams, te mozdamies, līdz sačokurojas pirkstu āda un uzmācas garlaicība. Es neesmu radīts šādiem klusiem mirkļiem. Izkāpju no ūdens, lai apģērbtos. Nedrīkstu Augustam likt ilgi gaidīt. Laiks ieskatīties vecajam lauvam acīs. Tad varbūt pagulēt. Nāksies stāvēt un noskatīties nolāpītajā Karna uzvarā, bet pēc tam tikšu prom no šīs neglītās vietas un došos atpakaļ uz Marsu, varbūt pie Mustangas.
Kad pagriežos, lai izkāptu no baseina, ieraugu, ka drānas ir pazudušas, tāpat arī mana slāte.
Tad es sajūtu viņus.
Aiz muguras dzirdu viņu armijas zābakus. Priecīgi satraukti, viņi smagi elpo. Šķiet, ka viņi ir četri. Paceļu no zemes akmeni. Nē. Pagriezies es atklāju, ka ieeju dārzā aizšķērsojuši septiņi. Visi ir zelti no Bellonas nama. Visi ir mani asinsnaidnieki.
Kārns un Bellonas tikko izkāpuši no sava kuģa. Viņa sejā redzams tāds pats nogurums kā manējā, pleci varbūt uz pusi platāki nekā man. Viņš slejas man pāri kā tornis — viņš nav obsidiāns tikai pēc radurakstiem un prāta spējām. Viņa mute smīn neraksturīgā viltībā. Kārns paberzē savu zodu ar bedrīti, un muskuļotie delmi izskatās kā izgrebti no pulētas papeles. Atrodoties tik liela cilvēka klātbūtnē, ka jūti viņa balss vibrācijas savos kaulos, gribot negribot pārņem šausmas.
„Izskatās, ka esam noķēruši Augusta lauvu bez viņa bara! Sveicināts, Pļāvēj.”
„Goliāt” nomurminu, uzrunādams viņu kaujas segvārdā.
Goliāts grāvējs. Goliāts dēlkāvis. Goliāts mežonis. Mustanga stāstīja, ka viņš reiz pār celi pārlauzis kāda smalka, lunasdzimuša zelta mugurkaulu, kad knēvelis kādā Pērļu klubā iedomājies iešļakstīt viņam sejā dzērienu. Pēc tam viņa māte piekukuļojusi tiesnesi, lai tas atlaiž viņu ar naudas sodu.
Naudas sodu saraksts, ko viņš samaksājis par slepkavībām, ir garāks nekā mana roka. Pelēkie, sārtie, pat violetais. Tomēr šī vīrieša patiesā reputācija radusies, nogalinot Klaudiju au Augustu — arhiGubernatora mīļoto dēlu un mantinieku. Mustangas brāli.