Ap Kārnu riņķo viņa brālēni un māsīcas. Visi ir Bellonas. Visi dzimuši zem zili sudrabotā, plēsīgā ērgļa ģerboņa. Kasija brāļi, māsas, brālēni un māsīcas. Viņu mati ir biezi un cirtaini, sejas — skaistas. Šīs ģimenes ietekme Sabiedrībā sniedzas tālu. Tāpat kā viņu karamākslas reputācija.
Viens no viņiem ir par mani daudz vecāks, īsāks, bet spēcīgākas miesasbūves, viņš atgādina baļķi, kura galvu klāj blonda sūna. Viņš ir pārsniedzis trīsdesmit gadu robežu. Tagad atceros, ka viņu sauc Kellans. Pilntiesīgs legāts, Sabiedrības bruņinieks. Un kopā ar saviem brāļiem un brālēniem viņš šeit ieradies manis dēļ. No tā tur augstprātība pil kā sveķi. Spēlēdams šīs skolas puiku spēlītes, viņš izliekas, ka to māc žāvas.
Man krūtīs ducina bailes.
Jūtu, ka kļūst grūti elpot. Tomēr smaidu, bet pirksti aiz muguras iedarbina viedpulksteņa taustiņus.
„Septiņi Bellonas,” iesmejos. „Kam gan tev vajadzīgi septiņi, Kam?” „Tev bija septiņi kuģi pret manu vienīgo,” Kārns atbild. „Esmu atnācis turpināt spēli, ko iesākām.” Viņš pieliec galvu. „Vai tu domā, ka tā beidzās ar tava kuģa nāvi?”
„Spēle ir galā,” saku. „Tu uzvarēji.”
„Vai es uzvarēju, Pļāvēj?” Kārns pārjautā.
„Par tavu uzvaru samaksāja astoņsimt trīsdesmit trīs cilvēki.”
„īdi tāpēc, ka zaudēji?” noprasa Kagnija. Viņa ir mazākā no māsīcām, Karna tēva šķēpnese, kas pārsniegusi divdesmit gadu vecumu. Viņas rokās ir mana slāte, dāvana no Mustangas. Meitene ar to šķeļ gaisu. „Man šķiet, ka es šo paturēšu. Neesmu pat dzirdējusi, ka tu to kādreiz izmantotu. Es jau nenosodu. Slāte ir āķīgs ierocis. Baidos, ka tevi piemeklējušas likstas, ko nes slikta audzināšana.”
„Ej un iegrūd savu dūri brālēnam vienā vietā,” smīkņāju. „Jābūt kādam iemeslam, kādēļ jūs, čirkainie sūdabrāļi, visi izskatāties vienādi.” „Karn, vai mums jāklausās, kā viņš vaukšķ?” Kagnija ieldas.
„Es iemācīju Džulianam makšķerēt, Pļāvēj,” pēkšņi saka legāts Kellans. „Mazotnē viņam tas nepatika, jo viņš domāja, ka tā dara pāri zivīm. Domāja, ka tas ir nežēlīgi. Lūk, kādu zēnu tavs saimnieks lika tev nogalināt. Tāds ir viņa nežēlības mērs. Cik tad liels tu jūties? Cik drosmīgs sev liecies?”
„Es negribēju viņu nogalināt.”
„Ak, bet mēs gribam nogalināt tevi,” nodārdina Kārns. Viņš pamādams dod zīmi brālēniem. Divi no Bellonām nolauž kokiem zarus un pamet tos savējiem. Viņiem ir slātes, bet izskatās, ka šie negrasās nekur steigties.
„Ja jūs mani nonāvēsiet, būs sekas,” saku. „Šis nav sankcionēts duelis, un es esmu iezīmētais. Mani pasargā Līgums. Tā būs slepkavība. Jūs vajās olimpiskie bruņinieki. Viņi jūs tiesās. Un sodīs ar nāvi.”
„Kurš kaut ko teicis par slepkavību?” prasa Kārns.
„Tu piederi Kasijam,” saka Kagnija. Viņas lapsas seju pāršķeļ smaids. „Šodien tevi aizsargā Augusts,” turpina Kārns. „Viņa izredzētais zēns. Nogalināt tevi nozīmētu uzsākt karu. Taču neviens neiet karā nelielas iekaustīšanas dēļ.”
Kagnija balstās uz savas kreisās kājas. Ceļa savainojums. Viņas brālēns pārnes svaru uz papēžiem. Baidās no manis. Lielais Kārns izslējās, un tas nozīmē, ka viņam nospļauties par to, kādus ievainojumus es varētu radīt. Kellans smaida un stāv atslābinājies. Ciest nevaru tādus vīrus. Grūti atkost. Izvērtēju savas izredzes. Tad atceros par savu salauzto roku, savainotajām ribām un sasitumu virs acs un dalu savas izredzes ar divi.
Man bail. Viņi nedrīkst mani nogalināt, es nedrīkstu nogalināt viņus. Ne šeit. Ne tagad. Mēs visi zinām, kā šī deja beigsies. Tomēr dejojam tik un tā.
Kārns Uzsit knipi, un viņi metas man virsū visi reizē. Iemetu ar akmeni Kagnijai pa seju. Viņa nokrīt. Gaudodams kā traks vilks, skrienu virsū Karnam, paslīdu garām viņa pirmajam triecienam un nikni raidu sitienu virkni viņa nervu centros, ietriekdams savu elkoni Karna labajā bicepsā un saplēsdams tā audus. Viņš sasveras atmuguriski, un es grūžu viņu, izmantodams pretinieka svaru, lai pasargātu sevi no pārējiem un to nūjām. Izrauju nūju no rokām vienai Bellonu māsīcai un noguldu viņu ar elkoņa sitienu pa deniņiem. Tad griežos, triekdams nūju Karnam sejā. Tomēr sitiens tiek bloķēts. Kaut kas trāpa man pa pakausi. Sašķist koksne. Skalpā ieduras šķēpeles. Es nepaklūpu. Vismaz līdz brīdim, kad Kārns ar elkoni iesit pa seju tik spēcīgi, ka pazaudēju zobu.
Viņi negaida savu kārtu, lai man uzbruktu. Viņi ir mani ielenkuši un efektīvi soda ar savas nāvējošās mākslas kravates palīdzību. Viņu mērķis ir nervi un orgāni. Pamanos piecelties un iesist dažiem uzbrucējiem. Tomēr ilgi kājās nenoturos. Kāds iegrūž nūjas galu man mugurā, trāpīdams paribes nervā. Noslīdu zemē kā izkusis vasks, un Kārns sper man pa galvu.
Līdz pusei pārkožu savu mēli.
Muti pilda siltums.
Zeme ir mīkstākais, ko šobrīd jūtu.
Aizrijos ar sāli.
Kad Kārns uzliek kāju man uz vēdera, tad rīkles, no mutes šķīst gaiss un asinis. Viņš smejas. „Runājot Lorna au Arka vārdiem — ja tev vīrs tikai jāievaino, labāk nokauj viņa lepnumu.”
Es gārgdams kampju pēc elpas.
Kārns nozūd, un viņu nomaina Kagnija, kura uzsēdusies man uz krūtīm un ar ceļiem piespiedusi rokas pie zemes. Velku gaisu. Viņa skatās man acīs un smaida, tad, pavērusi lūpas baudā par iespēju valdīt pār kādu, palūkojas uz manu matu līniju. Viņa sagrābj manus matus saujā. Meitenes karstā elpa smaržo pēc piparmētrām. „Kas tad mums te?” viņa vaicā, novilkusi manu viedpulksteni no tā vietas ap plaukstas locītavu. „Sasodīts! Viņš padevis ziņu augustiešiem. Bez savām bruņām es ar to Julii kuci labprāt nesastaptos.”
„Tad beidz slaistīties!” Kārns rūc. „Aiziet!”
„Kuš,” viņa čukst, kad mēģinu runāt, un pārvelk man pār lūpām naža asmeni, iespiezdama to man mutē, līdz cietais metāls atsitas pret zobiem. „Cik paklausīgs, mazs peramzēns!”
Viņa nelīdzeni nošņāpj manus matus.
„Jauki un klusi. Labs Pļāvējs. Labs.”
Man acīs kož asinis, bet Kārns nogrūž Kagniju man no krūtīm, sagrābj mani un ar kreiso roku paceļ gaisā. Viņš saliec labo roku, tad lādas par sadragāto bicepsu. Kārns nespēj to atvēzēt, lai sistu, tādēļ atiež zobus un triec savu pieri man krūtīs tieši pret krūšu kaulu. Mana pasaule sašūpojas. Kaut kas nokrakšķ. Kā ugunskurā sprakšķoši zari. Es sēcu burbuļojošas, necilvēcīgas skaņas. Kārns sit ar galvu vēlreiz un nomet manu sāpošo ķermeni zemē.
Jūtu ap mani šķīstam siltu šķidrumu un saožu, kā nāsīs lien urīna smaka. Viņi smejas, un Kārns iečukst man ausi.
„Māte lika pateikt, ka ubaga zēns nekad nekļūst par princi. Atceries, ko mēs tev nodarījām, ikreiz, kad ieskatīsies spoguli. Atceries, ka elpo tikai tāpēc, ka mēs tev ļāvām. Atceries, ka vienudien tava sirds tiks pasniegta uz mūsu galda. Jo augstāk kāpsi, jo sāpīgāks kritiens.”
4 . KRITIS
Stāvu sava kunga priekšā, bet viņam vienalga.
Kabineta sienas sedz koka paneļi, bet uz grīdas izklāts sens paklājs, ko viņa dzelzs sencis ieguvis kādā pilī pēc tam, kad tika sagrauta Indijas impērija, viena no pēdējām lielvalstīm, kas stājās pretī Zeltam. Kādas šausmas tie dabiski dzimušie cilvēki jutuši, redzot iekarotājus krītam no debesīm! Pilnveidoti cilvēki, kas nesa važas, nevis cerību.
Stāvu pretī Augusta rakstāmgaldam, kailai koka un dzelzs virsmai, tikai soli no septiņsimt gadu vecā asins traipa, ko atstāja pēdējais Indijas imperators, kad veikls Zelta slepkava nocirta viņa galvu.