„Atlantijas floti sakāva Scīpions au Bellona.”
„Tiešām?” viņa pārjautā.
„Es esmu mācījies vēsturi,” saku. „Tikpat labi kā tu.”
„Tomēr tu no tās atkāpies, vai ne?” Mustanga riņķo ap mani. „Tu tā allaž esi darījis. It kā būtu kāds svešinieks, kas lūkojas pa logu. Tas tāpēc, ka uzaugi prom no šī visa uz savu vecāku raktuvju asteroīda, vai ne? Tāpēc tu vari uzdot tādu jautājumu kā „Ko par mums domātu citplanētieši?””
„Tu esi tāda pati svešiniece kā es. Es esmu lasījis tavas disertācijas.” „Patiešām?” Viņa ir pārsteigta.
„Tici vai nē, bet es ari protu lasīt.” Nošūpoju galvu. „Liekas, visi aizmirst, ka Institūta slengGudrību pārbaudījumā nepareizi atbildēju tikai uz vienu jautājumu.”
„Fui! Tu atbildēji nepareizi uz kādu jautājumu?” Viņa sarauc degunu un paņem uz soliņa nolikto treniņu slāti. „Pieļauju, ka tāpēc tu neiekļuvi Minervā.”
„Starp citu, kā Minervas namā pamanījās iekļūt Pakss? Vienmēr esmu brīnījies… gluži zinātnieks viņš nebija.”
„Kā Roks nokļuva Marsā?” viņa attrauc, paraustījusi plecus. „Katrā no mums ir apslēptas dzīles. Labi, Paksam nebija tik gaiša galva kā Dakšo, tomēr viedums meklējams sirdī, nevis galvā. To man iemācīja Pakss.” Viņa sapņaini smaida. „Vienīgais pagodinājums, ko tēvs man veltīja pēc mātes nāves, bija atļauja apmeklēt Telemanus. Mūs ar Adriju viņš izšķīra, lai sarežģītu iespējamo uzbrukumu saviem mantiniekiem. Man paveicās, ka varēju būt viņu tuvumā. Tomēr, ja es nebūtu turp devusies, varbūt Pakss nebūtu bijis tik lojāls. Varbūt viņš nebūtu prasījis iespēju nokļūt Minervā. Varbūt viņš būtu dzīvs. Atvaino…” Aizdzīdama skumjas, viņa ar saspringtu smaidu atkal pievēršas man. „Ko tu domāji par manām disertācijām?”
„Par kuru no tām?”
„Pārsteidz mani!”
„„Specializācijas insekti.”” Švikš! Kozdama miesā, pret manu roku nošvīkst treniņu slāte. Es pārsteigumā iekliedzos. „Pie velna, ko tu dari?” Mustanga stāv ar nevainīgu sejas izteiksmi un šurpu turpu šūpo treniņiem paredzēto asmeni. „Es pārliecinājos, ka tu pievērs uzmanību tam, ko es saku.”
„Pievēršu uzmanību? Es atbildēju uz tavu jautājumu!”
Viņa parausta plecus. „Labi. Varbūt man vienkārši sagribējās tev iesist.” Viņa man uzbrūk vēlreiz.
Es izvairos. „Kāpēc?”
„Nekāda īpaša iemesla nav.” Viņa atvēzē slāti un sit. Es izvairos. „Tomēr saka, ka pat muļķis kaut ko atzīst, kad nelaime ir mājā.”
„Necitē…” Viņa sit, un es paraujos malā. „…man te… Homēru.”
„Kāpēc tā disertācija tev patīk visvairāk?” viņa vēsi pajautā, atkal man cirzdama. Treniņu slātei nav aso malu, tomēr tā ir tikpat cieta kā koka spieķis. Palecos un, lai nebūtu viņai pa sitienam, mezdams kūleni gaisā, izlokos kā Likosas akrobāts.
„Tāpēc…” Izvairos no vēl viena cirtiena.
„Kad stāvi uz papēžiem, tu melo. Uz pirkstgaliem tu spļauj laukā patiesību.” Viņa vēzē atkal. „Tagad spļauj ārā!” Mustanga trāpa man pa celi. Es paveļos malā un mēģinu aizsniegt citas treniņu slātes, tomēr viņa attur mani no tām ar veselu virkni vēzienu. „Spļauj!”
„Man tā patika…” Palecos atpakaļ, „…jo tu teici: „Specializācija padara mūs par ierobežotiem un vienkāršiem insektiem; tas ir fakts… pret kuru… zelti nav imūni.””
Viņa mitējas uzbrukt un pārmetoši skatās manī, un es saprotu, ka esmu iekritis slazdā.
„Ja tu tam piekrīti, kāpēc tik uzstājīgi centies padarīt sevi tikai par karotāju?”
„Jo es tāds esmu.”
„Tu tāds esi?” viņa smejas. „Tu, kas uzticies Viktrai. Julii. Tu, kas uzticējies Taktam. Tu, kurš ļāva oranžajam sniegt mums padomus stratēģijā. Tu, kas ieliec sava kuģa vadību dokeres rokās un turi savā tuvumā bronziņu svītu?” Viņa baksta pret mani pirkstu. „Lūdzu neliekuļo, Derov au Andromed. Ja visiem pārējiem teiksi, ka viņi var izvēlēties savu likteni, tad, sasodīts, dari tā arī pats!”
Mustanga ir pārāk gudra, lai es varētu viņai samelot. Tieši tāpēc viņas tuvumā esmu tik nemierīgs, kad viņa man uzdod jautājumus, kad analizē to, ko es nespēju izskaidrot. Ja tiešām esmu Andromeds, kurš uzaudzis savu Zelta vecāku raktuvju kolonijā uz asteroīda, ir tik daudz situāciju, kad manai rīcībai nav iespējams piemeklēt izskaidrojamu motivāciju. Mana vēsture viņai šķiet tik sekla. Mani mērķi mulsinoši… ja esmu dzimis zelts. Tas viss noteikti izskatās pēc godkāres, pēc asinskāres. Un bez Ēo tā arī būtu.
„Sis skatiens,” viņa saka, soli no manis atkāpusies. „Kurp tu aizklīsti, kad manī šādi lūkojies?” Viņas seja zaudē krāsu, tā atkāpjas viņā, un Mustangas smaids sašķobās. „Vai tā ir Viktra?”
„Viktra?” Gandrīz iesmejos. „Nē.”
„Tad viņa. Meitene, kuru pazaudēji.”
Nesaku neko.
Viņa nekad nav mani iztaujājusi. Nekad nav prasījusi par Ēo. Pat ne toreiz, kad biju jauns šķēpnesis pēc Institūta un mēs kopā pavadījām daudz laika. Ne tad, kad devāmies izjādēs pa viņas ģimenes īpašumiem vai pastaigājāmies pa dārziem, vai nirām koraļļu rifos. Man likās, ka viņa būs aizmirsusi, kā čukstēju citas meitenes vārdu, kamēr abi gulējām, būdami iepurināti Institūta sniegos. Cik muļķīgi no manas puses. Kā gan viņa būtu varējusi aizmirst? Kā gan tas varētu neradīt pārdomas Mustangā? Kamēr viņa gulēja, uzlikusi galvu man uz krūtīm, un klausījās manos sirdspukstos, tie piederēja citai meitenei, mirušai meitenei.
„Derov, klusums nav pareizā atbilde.” Pēc brīža viņa atstāj mani telpā vienu. Viņas pēdu skaņa pagaist. Mocarts apklust.
Skrienu viņai pakaļ un panāku, pirms Mustanga izgājusi pa durvīm uz gaiteni. Satveru viņas roku. Viņa izraujas.
„Izbeidz!”
Es iztrūcies atkāpjos.
„Kāpēc tu tā dari?” viņa prasa. „Kāpēc tu velc mani atpakaļ, ja tāpat atgrūdīsi?” Viņas plaukstas savelkas dūrēs, it kā gribētu sist. „Tas nav godīgi. Vai tu saproti? Es neesmu tāda kā tu… es nevaru vienkārši… nevaru vienkārši izslēgties kā tu.”
„Es neizslēdzos.”
„Tu atgrūd mani. Pēc tās runas par Viktru… par to, cik svarīgi ir draugi…” Viņa uzsit man deguna galā knipi. „Tu joprojām vari mani atgrūst, lūk, tā. Te es tev rūpu, te vairs nē. Varbūt tieši tāpēc tu viņam tik ļoti patic.”
„Viņam?”
„Manam tēvam.”
„Es viņam nepatīku.”
„Kā lai tu nepatiktu? Tu esi viņš.”
Atkāpjos no Mustangas un apsēžos uz gultas malas. „Es neesmu tāds kā tavs tēvs!”
„Es zinu,” atbrīvojusies no dusmām, viņa saka. „Nebija godīgi tā teikt. Tomēr, ja turpināsi pa šo pašu ceļu iet viens, kļūsi tāds kā viņš.” Viņa uzliek roku uz durvju pults. „Tādēļ aicini, lai palieku.”
Kā gan es varu viņai to ļaut? Ja viņa atdos man savu sirdi, es to salauzīšu. Mani meli ir pārāk lieli, lai uz to pamata būvētu mīlestību. Kad Mustanga uzzinās, kas esmu, viņa mani noliegs. Pat tad, ja viņa to pārdzīvos, es to nespēšu. Skatos uz savām rokām, it kā tās spētu dot atbildi.
„Derov. Aicini, lai palieku.”
Kad paceļu galvu, viņa ir prom.
34. ASINSBRĀĻI
Lorna izlūki sagūsta kamieļKuģi, kas ved pārtiku Plīnija flotei, kura sapulcējusies ap Ilildas staciju — zvaigžņveida tirdzniecības un sakaru centru asteroīdu joslas malā starp Marsa un Jupitera orbītām. Piecpadsmit stundas kopā ar Roku, Viktru, Sevro, gaudoņiem, Telemaniem, Lornu, Mustangu un Ragnāru slēpjos starp vakuumā iepakotu protošķiedru maltīšu kastēm. Ragnārs saspieda pirmo kasti, uz kuras apsēdās, un izšķaidīja paciņas pa visu noliktavu, tādēļ pameta mitro kravas telpu un devās uz saldētavas nodalījumu.