Sevro atgriež pusduci maltīšu un našķējas visu ceļu, dalīdamies ar Telemaniem un saviem gaudoņiem, kamēr Roks sēž stūri un sarunājas ar Viktru. Mustanga atspiedusies pret Dakšo plecu un stāsta Kavaksam dažādus stāstus par Pakšu. Viņa izvairās no mana skatiena.
Pirms kāpām kuģī, mēģināju atvainoties, bet viņa ātri vien mani pārtrauca. „Nav par ko atvainoties. Esam pieauguši cilvēki. Neīgņosimies un nekašķēsimies kā mazi bērni. Ir daudz darāmā.”
Ar katru reizi, kad atsaucu tos prātā, šie vārdi izklausās arvien saltāki un saltāki.
Loms iebiksta man ar zābaka purngalu. „Mēģini būt mazāk uzkrītošs, zēn. Tu blenz.”
„Tas ir sarežģīti.”
„Mīla un karš. Viena monēta. Divas puses. Esmu pārāk krunkains tām abām.”
„Varbūt karš iepūtis jaunu dvašu tavos vecajos kaulos.”
„Nu, pagājušajā mēnesi mēģināju mīlu.” Viņš pieliecas tuvāk. „Nestrādāja tik labi kā kādreiz.”
„Pārāk atklāti, Lorn.” Iesmejos pret paša gribu.
Viņš ieņurdas, atbalstās ērtāk pret kastēm un skaļi novaidas, kad jūt pārsprāgstam kādas maltītes iepakojumu. „Tātad, lūk, kāds tam visam iemesls. Palīdzēt nabaga vecajam vīram Lomam dabūt kārtējo kara devu.” Viņa dusmas vēl nav pārgājušas, un es nemaz negaidu, ka tas notiks. „Ļauj man izdarīt pakalpojumu arī tev. Šodien galvenais būs cieņa. Prētori, legāti un karognesēji, ko mēģināsi pārvilināt savā pusē, nav nekādi muļķi. Un viņi necieš muļķus. Plīnijs viņiem ir sniedzis pamatotu argumentu. Viņš ir saskaņojis savas intereses ar viņējām. Tev jāstājas viņam pretī ar to pašu.” „Plīnijs ir dēle,” saku. „Tikpat liels melis, cik tu godavīrs.”
„Un tas padara viņu bīstamu. Meļi dod vissaldākos solījumus.” Lorns spēlējas ar savu grifa gredzenu un, bez šaubām, domā par zvēru un saviem mazbērniem flotes kuģos. Viņš no Eiropas paņēma līdzi visu savu saimi — trīs miljonus visu krāsu cilvēku. „Es nevarēju viņus atstāt,” viņš man teica, kad, pametot ūdeņu apskaloto pavadoni, ievēroju viņa flotes apmērus. „Kamēr būsim prom, ieradīsies Oktāvija un nodedzinās manas mājas.” Tāpēc viņi pameta savas peldošās pilsētas un uzņēma kursu uz zvaigznēm. Civiliedzīvotāji drīz atdalīsies no manas flotes un noslēpsies bezgalīgajā, melnajā visumā starp planētām. Viņus vadīs Lorna trīs izdzīvojušās vedeklas.
„Un Plīniju atbalsta Valdnieces vara,” Lorns turpina. „Būs grūti viņus atrunāt. Runājot par Valdnieci… Ievēroju, ka tev ir kaut kas viņai piederošs.”
„Pakss?”
„Nē, kas mazāks. Lai gan ne sevišķi mazāks. Tas aptraipītais, kas bija šeit.”
„Ragnārs?”
„Ja tā to sauc,” Lorns atbild.
„Viņu sauc,” palaboju. „Bija paredzēts piešķirt viņu Julii kā dāvanu par nodevību pret Augustu.”
„Reiz redzēju to Citadeles arēnā — baiss kā daži no radījumiem, kas slēpjas Eiropas jūrās.”
„Varbūt viņš ir obsidiāns, tomēr cilvēks.”
„Varbūt bioloģiski. Tomēr viņš ir audzēts tikai vienai lietai. Neaizmirsti to.”
„Pret saviem kalpotājiem tu izturies labi. Es ceru, ka pret manējiem izturēsies tāpat.”
„Es izturos labi pret cilvēkiem. Sārtie, brūnie un sarkanie ir cilvēki. Tavs Ragnārs ir ierocis.”
„Viņš mani izvēlējās. Darbarīki neizvēlas.”
„Lai būtu, kā vēlies, tomēr apzinies, kādas var būt sekas.” Lorns parausta plecus un vēl kaut ko nomurmina zem deguna.
„Saki to, ko vēlies teikt!”
„Tu iekulsies nepatikšanās, jo tici, ka izņēmums likumā rada jaunu likumu. Ka ļauns cilvēks var kļūt labs vienkārši tāpēc, ka tu tā vēlies. Cilvēki nemainās. Tāpēc es nogalināju Rātu zēnu. Apgūsti šo mācību tagad, lai tā tev nebūtu jāapgūst vēlāk, kad dabūsi mugurā dunci. Krāsas nepastāv tāpat vien. Tam, ka veidojas reputācijas, ir iemesli.”
Pirmo reizi Lorns man šķiet sīks un vecs. Pie vainas nav viņa grumbas. Tas slēpjas viņa teiktajā. Viņš ir aizvēsturisks. Šādas domas piederīgas laikmetam, ko mēģinu iznīcināt. Viņš savu pārliecību nespēj mainīt. Viņš nav redzējis to, ko esmu redzējis es. Viņš nav nācis no turienes, kur esmu bijis es. Viņam nav bijis Ēo, kas viņu mudina, Dejotāja, kas viņu vada, Mustangas, kas dod cerību. Viņš uzaudzis sabiedrībā, kur mīlestība un uzticēšanās ir retākas nekā zāle tuksnesī. Tomēr viņš allaž tās abas gribējis. Lorns ir kā cilvēks, kurš sēj sēklas un noskatās, kā tās izaug par kokiem, lai viņa kaimiņi tos atkal nocirstu. Šoreiz būs citādi. Un, ja veiksies, es atgūšu viņa mazdēlu.
„Reiz tu mani mācīji, Lorn. Tāpēc esmu labāks cilvēks. Tomēr tagad pienākusi mana kārta mācīt tevi. Cilvēki spēj mainīties. Dažreiz viņiem jākrīt. Dažreiz viņi lec pāri bezdibenim.” Paplikšķinu viņam pa celi un pieceļos kājās. „Pirms mirsi, tu sapratīsi, ka nogalināt Taktu bija kļūda, jo tu nedevi viņam iespēju noticēt, ka viņš ir labs cilvēks.”
Atrodu Ragnāru saldētavā, kur viņš guļ uz grīdas un sūrajā aukstumā jūtas kā mājās. Viņš ir novilcis kreklu, un es redzu biedējošo, stūraino, tetovēto ķermeni. Visur rūnas. Aizsardzība pār muguru. Ļaunprātība uz rokām. Māte pār viņa rīkli. Tēvs uz pēdām. Māsa aiz ausīm. Noslēpumainās, aptraipītā galvaskausa zīmes uz sejas.
„Ragnār,” apsēdies es viņu uzrunāju. „Neesi liels sabiedrības cienītājs, vai ne?”
Viņš pakrata galvu, un uz grīdas izvijas baltā zirgaste. Manī vērtējoši raugās melnas acis kā darvas piles. Otras acis — tetovējumi uz viņa plakstiņiem — ir savādas, to zīlītes kā pūķim vai čūskai, lai mirkšķinot viņa dzīvnieka dvēsele redzētu, kas notiek pasaulē.
Sēžu un vēroju viņu, prātodams, kā lai pasaka to, ko gribu teikt. Obsidiāni ir vissvešādākā no krāsām.
„Ziedojot man traipus, tu nonāci manā pakļautībā. Ko tas tev nozīmē?”
„Tas nozīmē, ka es pakļaujos.”
„Bez nosacījumiem?” Viņš neatbild. „Un ja nu es prasītu, lai tu nogalini savu māsu vai brāli?”
„Vai tu man to prasi?”
„Tas ir hipotētiski.” Viņš šo jēdzienu nesaprot pat tad, kad paskaidroju.
„Kāpēc plānot?” Ragnārs jautā. „Tu plāno. Tu izlem. Es to izdaru vai neizdaru, man nekāda plāna nav.” Viņš rūpīgi apdomā turpmākos vārdus. „Mirstīgie, kas plāno, mirst tūkstoš reizes. Mēs, kas pakļaujamies, — tikai vienreiz.”
„Kas ir tas, ko tu gribi?” prasu. Viņš nepakustas. „Es runāju ar tevi, aptraipītais!”
„Gribi.” Viņš iesmejas. „Kas tas ir—grihi’’ Izsmiekls viņa balsī nāk no kādas dziļākas vietas nekā mūsu bezdievu pasaule. Viņš tajā ir svešs, jo mēs audzējam viņa tautiešus ledus, briesmoņu un aizvēsturisku dievu pasaulēs. Dabūjam to, par ko maksājam. „Tu to nosauc, tāpēc domā, ka to zinu. Gribēt.”
„Nespēlē ar mani spēlītes, un es nespēlēšos ar tevi, Ragnār.” Krietnu brīdi gaidu. „Vai man būs jāatkārtojas?”
„Zelts plāno. Zelts grib,” viņš lēni murmina. Starp teikumiem klusums. „Gribēšana ir jūsu sirdspuksti. Mēs, Visu mātes bērni, negribam. Mēs pakļaujamies.”
„Nometušies uz ceļiem?” Viņš neko neatbild, tādēļ turpinu. „Reiz tu biji iekalts važās, Ragnār. Tagad tās tevi vairs nespiež pie zemes. Tāpēc… ko tu gribi?” Viņš neatbild. Vai viņš ir saērcināts? „Tu taču noteikti kaut ko gribi.”