„Tu sarāvi citu uzliktās vāžas, lai mēģinātu sasaistīt mani ar tām, kas saista tevi pašu. Tavām vēlmēm. Taviem sapņiem. Es negribu.” Viņš atkārto vēlreiz. „Es nesapņoju. Es esmu aptraipītais. Visu māte Nāve ir uzdevusi man piepildīt viņas solījumu.” Viņa seja neko nenodod. Tomēr jūtu, ka viņš ir saērcināts. „Vai tu nezināji?”
Es piesardzīgi viņu nopētu. „Tu liec sev izskatīties dumjākam, nekā esi.
„Labi.” Pirms pagūstu pavirzīties atpakaļ, viņš pēkšņi pieceļas sēdus. Nolāpīts, viņš gan ir ātrs! Ragnārs izvelk nazi un veikli iegriež sev plaukstā. „Kad ziedoju traipus, es saistīju sevi ar tevi. Uz mūžu. Līdz nebūs nekā.”
Es zinu, ka tādas ir viņu paražas. Un es zinu, kādām šausmām viņš izgājis cauri, lai nopelnītu aptraipītā vārdu. Viņš nav pusvārda devējs vai pusdarbu darītājs. Būt par obsidiānu nozīmē pazīt ciešanas. Būt par aptraipīto nozīmē būt ciešanām. Un tas ved tikai pa vienu dzīves ceļu — kalpot saviem zelta dieviem, tādiem kā es, ja paveicas. Mēs paņemam stiprākos no viņiem. Vājākos pametam. Mēs sūtām violetos ar tehniku pakalnos rīkot zibeņu izrādes. Mēs sējam badu un tad nolaižamies no debesīm ar ēdienu. Mēs sūtām sērgas, tad apdāvinām viņus ar dzeltenajiem, kas izārstē viņu sirdzējus un dziedē aklos. Mēs liekam tēlniekiem sēt briesmoņus viņu okeānos un grifus un pūķus viņu kalnos. Kad esam neapmierināti, iznīcinām viņu pilsētas, bombardējot tās no orbītas. Mēs padarām sevi par viņu dieviem. Un tad ievedam viņus savā pasaulē, kur liekam kalpot saviem alkatīgajiem mērķiem. Mēs gribam. Viņi pakļaujas. Kā Ragnārs varētu kļūt tāds, kāds viņš man ir vajadzīgs?
„Un ja nu es gribētu, lai esi brīvs?”
Viņš paraujas atpakaļ. Acīs vīd dziļas izbailes. „Brīvība gremdē.” „Tad iemācies peldēt.” Uzlieku plaukstu uz viņa milzīgā pleca. Muskuļi zem ādas ir kā akmeņi. „Viens brālis otram.”
„Mēs neesam brāļi, Saulesdēls,” viņš saka, balsij trīsot. „Tu esi saimnieks. Vai tu nesaproti? Es pakļaujos. Tu pavēli.”
Saku viņam, ka viņš izvēlējās mani par savu saimnieku. Es viņu nepaņēmu, kā viņam šķiet. Un tas bija viņš, nevis es, kurš komandēja uzbrucēju vienību, kas sagrāba Kellana au Bellonas kuģi. To izdarīja viņš. Nebija zelta, kas viņu vadītu. Nebija zelta, kas ieceltu viņu par vadoni. Bet ar to vien nepietiek. Ko viņam teiktu Ēo? Ko teiktu Dejotājs?
„Mūsu krāsa ir vienāda,” saku viņam. Ragnārs nesaprot, tāpēc iegriežu sev pirkstā. No tā izspiežas sarkanas asinis, un es uzziežu tās uz melnajām zīmotnēm, kas ieaugušas viņa rokā un norāda viņa krāsu. Tad ņemu Ragnāra asinis un uzsmērēju tās uz zelta, kas vīd uz maniem delmiem.
„Brāļi. Tāpat no ūdens. Tāpat no miesas. Tāpat pārvērtīsimies par zemes pīšļiem, no kuriem esam nākuši.”
„Es nesaprotu,” viņš nobijies saka un patiešām bīdās tālāk nost no manis, līdz esmu iedzinis viņu stūri kā mazu bērnu. „Mēs neesam vienādi. Tu nāc no saules.”
„Es nenāku. Es piedzimu sešas collas virs zemes. Ragnār Volār, es atbrīvoju tevi no kalpošanas man — vai tev tas patīk vai nē. Es neļaušu tev būt saistītam. Es neļaušu tev tikt vadītam. Paliec šajā ledus kastē, līdz būsi gana vīrišķīgs, lai izlemtu, ko tu gribi. Iešauj sev galvā. Nosalsti līdz nāvei. Aiziet! Bet, lai ko tu darītu, tas būs darīts tāpēc, ka tu būsi to izvēlējies. Varbūt tu izvēlēsies man sekot. Varbūt izvēlēsies mani nogalēt. Lai ko tu izlemtu, tev tas jāizlemj pašam.”
Viņš skatās manī ar šausmās ieplestām acīm.
„Kāpēc?” viņš žēli dārdina. „Kāpēc tu mani apkauno? Neviens cilvēks visās pasaulēs neatraidītu aptraipīto. Es izvēlos sevi piedāvāt tev, bet tu man uzspļauj. Ko tādu esmu nodarījis?”
„Kad tu piedāvā sevi, tad atdod verdzībā arī savus brāļus, māsas un tautu.”
„Tu nezini.” Ragnārs mutuļo dusmās. „Mēs dzīvojam, lai kalpotu. Ja mēs to nedarīsim, Zelts pieliks mums punktu. Mūsu vairs nebūs. Es esmu redzējis, kā no debesīm līst uguns.”
Tumšās sacelšanās laikā pirms vairākiem gadsimtiem zelti nogalināja vairāk nekā deviņas desmitdaļas viņa krāsas. Iznīcināja viņus kā tādu plēsēju populāciju. Tā ir vienīgā vēsture, ko obsidiāni zina. Vienīgā, ko viņiem dodam. Bailes.
„Ragnār, no tevis ir slēpta cilvēces vēsture. Zelti tev māca, ka jūs allaž esat bijuši vergi. Ka obsidiāni pastāv, lai kalpotu, lai nogalinātu. Bet pirms zeltiem bija laiks, kad cilvēki bija brīvi.”
„Visi cilvēki?” viņš jautā.
„Katrs vīrietis. Katra sieviete. Tu nepiedzimi, lai kalpotu zeltam.” „Nē,” viņš murmina. „Tu mani kārdini. Tu mani muļķo. Esmu redzējis to agrāk. Esmu dzirdējis melīgus vārdus, kas izteikti, lai pieviltu. Patiesie vārdi man — mums — ir zināmi. Tos māca mūsu mātes. „Baidies no Zelta vīriem un kalpo viņiem. Vai arī viņi atnāks ar dzelzi no debesīm. Zelts sadedzinās tevi Saulesbērnu ugunī. Jo viņus nesaista mīlestība. Nesaista bailes. Nesaista zeme, bet gan debesis un saule. Baidies no Zelta vīriem un kalpo viņiem.””
„Es viņiem nekalpoju.”
„Tāpēc, ka tu esi viens no viņiem.”
„Un ja nu es teiktu, ka neesmu?”
Viņš skatās uz mani. Atbildes nav. Viņš nekustas. Nekā. Tikai apjukums. Tā nu es viņam izstāstu. Izstāstu saldētavā Ragnāram to pašu, ko Dejotājs atklāja man dzīvoklī debesskrāpja virsotnē. Mēs tiekam maldināti. „Man bija sieva,” es viņam stāstu. „Tie man viņu atņēma. Tie viņu pakāra. Tie lika man paraut viņu aiz kājām, lai salūztu viņas kakls un viņai nebūtu jācieš. Pēc tam es sevi iedzinu nāvē, apglabādams viņu, ļaudams tiem uzvarēt. Ļaudams tiem pakārt arī mani. Es noslīku bēdās.” Izstātu viņam, kā pēc manis ieradās Arēja dēli.
„Un Arējs deva man otru iespēju, tādu pašu iespēju sacelties, kāda tagad ir tev. Ragnār, mēs esam bijuši paverdzināti septiņsimt gadus. Tava tauta. Mana tauta. Mēs esam turēti tumsā. Tomēr pienāks diena, kad mēs iznāksim gaismā. Tas nebūs viņu žēlsirdības dēļ. Tas nebūs likteņa dēļ. Tas būs tad, kad drošsirdīgi ļaudis sacelsies un izvēlēsies saraut važas, lai dzīvotu kaut kam vairāk. Tev tas ir jāizvēlas pašam. Vai tu izvēlēsies grūto ceļu? Vai izvēlēsies būt mans draugs? Vai sacelsies kopā ar mani? Vai varbūt tu izvēlēsies jau iemīto taku un ļausi savai mātei, tēvam, brāļiem un māsām mirt, nekad neuzzinot, ka pastāv iespēja dzīvot citādi?”
Pēc tam es dodos prom. Es nelieku viņam zvērēt klusēšanu. Es neprasu atbildi. Dejotājs no manis atbildi neprasīja. Man bija jāveic izvēle. Ja es nebūtu izvēlējies pats, ja būtu piespiests kalpot, būtu padevies jau tūkstoš reižu. Vergiem nepiemīt brīvu cilvēku drosme. Tieši tāpēc zelti melo zemSarkanajiem un liek viņiem ticēt, ka viņi ir drosmīgi. Tāpēc tie melo obsidiāniem un liek viņiem ticēt, ka kalpot dieviem ir liels gods. Vieglāk nekā patiesība. Tomēr pietiek ar vienu vienīgu patiesību, lai sagrūtu melu karaļvalsts.
Ragnāram man jāpiebiedrojas, jo ar sarkanajiem vien nepietiks.
35 . LAUNAGS
Mūsu maskēšanās ar kamieļKuģi izdodas, un tuvojamies ap Hildas staciju noenkurotajai flotei ar mērķi nonākt Augusta flagmanī, kas nu pieder Plīnijam. Nepakļaujamais. Mums garām klusi lido ločSpārni, kas pieprasa pieejas kodus. Mūsu pilots tos nosūta, un tiekam pavadīti līdz apgādes kuģu rindai, kas plūst Nepakļaujamā angārā kā tirgoņu karavānas, kas savirknējušās pie kādas tuksneša citadeles varenajiem vārtiem. Kamēr tuvojamies, kuģa kustībai seko lielgabalu stobri.
Ar būkšķi nosēžamies. Pilots atver kuģa pakaļgala durvis, un es kopā ar savējiem no klāja nolecu uz angāra grīdas. Brūno nesēju vietā, kas šādā situācijā būtu gaidāmi, pacēlusi acis no sava viedpulksteņa, oranžo dokere ierauga pilnībā apbruņotu kaujinieku vienību. Apbruņoti līdz zobiem. Negribēdama iesaistīties, viņa nekavējoties apsēžas.