Sevro smej un pliķē viņai pa galvu. „Gudrāka par zeltu!”
Piestātnē rindojas kuģi. No augstajiem griestiem spīd gaismas. Visapkārt rosās oranžie un sarkanie. Pie korpusiem šņācošas metināšanas iekārtas met dzirksteles. Cilvēki sasaucas. Mani biedri caur angāru seko man uz liftu, pa kuru iegūsim pieeju pārējām kuģa daļām.
Kamēr ejam, ap mums kā mežu ugunsgrēks plešas klusums. Metināšanas degļi mitējas sprēgāt. Ļaudis vairs nesasaucas. Viņi vienkārši skatās. Soļoju priekšā kopā ar Lornu. Mums līdzās iet Mustanga un Kavakss au Telemans. Tad seko Roks kopā ar Sevro un Dakšo. Nākamā kopā ar
gaudoņiem iet Viktra. Aiz viņiem visiem kā tāds bāls, milzīgs gans nāk Ragnārs.
Viņš atgriezās no saldētavas un izvēlējās mums piebiedroties. Mēs saskatījāmies, un no viena galvas mājiena bija skaidrs, ka man ir jauns sacelšanās ģenerālis. Manī aug pašpārliecinātība.
Lai gan, spriežot pēc mūsu apģērba, ir redzams, ka nenākam uz mierīgām pārrunām, mums ceļā nestājas neviena dvēsele. Manas bruņas ir melnas. Izrakstītas ar rēcošām lauvām. Virs tām mirguļo smalks pulsLauks. Aktivizēju kreisajā rokā egīdu; tās zilā virsma uzsūc gaismu. Ap otru roku apvīta mana baltā slāte. Mūsu soļi grab kā krusa uz metāla klāja. Nosūtu Oli ar viņas zaļo vienībām pārņemt kuģa sakaru sistēmu.
Mūs ierauga kāds varš, kas izliekas, ka spēlējas ar savu viedpulksteni. Pie viņa vieglā gaitā pieiet Ragnārs un pieskaras tā plecam pietiekami spēcīgi, lai nospiestu uz ceļiem. „Nē.”
Ieejam liftā un nonākam kuģa iekšienē; nav atskanējis pat viens šāviens. Uzbraucam vienu klāju augstāk par kuģa komandstāvu. Lifta durvis atveras, un esam aci pret aci ar pelēko kājnieku vienību.
„Kapteini, jūs pavadīsiet Virdžīniju au Augustu uz inženieru daļu,” uzrunāju pelēko. Skatienā redzams, ka viņš pilnībā izprot situācijas nopietnību; teju vai mirkli vilcinājies, pelēkais paceļ roku pie cepures. Viņa apjukušie vīri steidzīgi dodas līdzi Mustangai un Telemaniem.
Sāk gaudot kuģa sirēna.
Gaudoņi dodas uz dzinējtelpām un kuģa dzīvības apgādes sistēmtelpām, bet mani spēki turpina ceļu trīs klājus augstāk, nevis uz komandstāvu, kur Plīnijs uzņēmis savus jaunos sabiedrotos, bet gan uz aresta telpu. Roks, Viktra, Loms, Sevro un Ragnārs ielavās pa durvīm un atbruņo sargus, pirms vēl esmu iegājis telpā.
Mazās rūdītā stikla kamerās ieslodzīti gūstekņi — četrdesmit Augustam lojāli iezīmētie. Sevro paiet garām katram no viņiem un atbrīvo visus ar datatslēgu.
„Saki paldies Pļāvējam!” viņš saka katram no tiem un kādai staltai, vecai iezīmēto sievietei atkārto šos vārdus četras reizes, līdz ieslodzītā saprot, ka netiks ārā, līdz neuzspēlēs viņa mazo spēlīti. Katrs ieslodzītais nogroza acis un pateicas. „Kāda laba, nenormāli gara un sagrabējusi iezīmētā tu esi! Lieliski!” Sevro nopriecājas un izlaiž sievieti no kameras. „Lorn! Atradu tev potenciālu gultas biedreni!” Nonācis pie Šakāļa stikla būra, Sevro apstājas.
„Ko tad te mana actiņa redz?” viņš laimīgs iedziedās. „Pagaidiet! Man atkal ir divas!”
„Laid mani laukā,” Šakālis bez izteiksmes atbild. „Goblin, es tavu spēli nespēlēšu.”
„Saki paldies Pļāvējam! Un mani sauc Sevro. Es zinu, ka tu zini.” Šakālis nogroza acis. „Paldies, Pļāvēj.”
„Paklanies kā uzticams kalps!”
„Nē.”
„Laid taču viņu ārā,” purpina Lorns.
„Viņam jāspēlē mana spēle!” iebilst Sevro. „Šitais sūdagalva netiks ārā, līdz nespēlēs kā mīļais. Labāk uzdošu viņam mīklu. Kas ir manā kabatā?” Man šī spēle apnīk, tādēļ Sevro aiz muguras norādu uz savu aci. „Acābols,” novelk Šakālis.
„Nolādēts, kurš viņam pateica?”
Roks izrauj atslēgu no Sevro rokām un noskenē to kameras vadības pultī. Šakālis mums piebiedrojas. „Pieņemies prātiņā, Sevro,” Roks nomurmina.
„Kas, ellē, tev nepatīk?” Sevro noprasa. „Mums tik un tā jānovilcina laiks. Nevarat ļaut man nedaudz papriecāties?”
Nesteidzamies, lai Plīnijs var sākt bīties no tā, ko darām. Viņš noteikti nopratīs, ka lielākā daļa apkalpes būs mums lojāla. Tomēr nešaubos, ka viņam uz klāja ir savs uzpirktu karavīru kontingents. Visticamāk, ka tie ir algotņi. Aiz tiem viņš slēpsies kā aiz vairoga.
„Kur ir tavs tēvs?” prasu Šakālim.
„Es nezinu,” viņš saka. „Nedomāju, ka uz šī kuģa. Vai mana māsa nonāca pie tevis bez starpgadījumiem?”
„Viņa mūs atrada.”
„Labi,” viņš saka un ātri pagriežas, lai sveicinātu Lornu. „Prieks jūs satikt, Ark. Bērnībā tēvs aizliedza lasīt par jūsu varoņdarbiem. Tik un tā pamanījos to izdarīt. Vccā Akmcnssāna stāsti neļāva man aizmigt līdz rīta agrumam.”
„Tāpat kā tavs sniegums Institūtā,” viegli man uzsmaidījis, atbild Lorns. „Noskatījies tavu kampaņu, baidījos naktīs aizvērt acis.”
Šakālis iesmejas. „Izskatās, ka tava misija uz Eiropas izvērtusies veiksmīgi, Derov.”
„Kā cerējām, viņi ieskrēja lamatās. Un Aja izbēga.”
„Tad iesim, labosim šo kļūmi, lai varam turpināt savu karu.”
Roks lūkojas te uz mani, te uz Šakāli un, šķiet, ievēro, ka šī ir sabiedroto saruna. Vēl viena lieta, ko neesmu viņam izstāstījis. Plaisa plešas.
Ap pusdienlaiku sastopam Mustangu zemKrāsu atpūtas telpā. Simtiem oranžo matrožu un elektriķu sarunājas ar sarkanajiem rūpnīcu strādniekiem un brūnajiem apkopējiem. Kolīdz zālē ienāk Ragnārs, sarunu murdoņa un plastmasas trauku klaboņa pret metāla galdiem apsīkst. Nāves klusums, ko pārtrauc kāds pārmēru sabijies brūno apkopējs, kurš kliedz, cik nu plaušas ļauj. Biedri ātri aizspiež viņam muti.
Ragnārs iznāk telpas vidū un pārbīda vienu no galdiem, nepagaidījis, kad zemKrāsas no tā piecelsies. Norāvis ar metāla skrūvēm pie grīdas piestiprināto galdu, viņš to čīkstošu aizvelk līdz ar visām zemKrāsām, kas sasēdušas uz galdam piestiprinātajiem soliem. Viņi nekustas, to acis ir ieplestas un izbiedētas, redzot manu piecdesmit zeltu lielo svītu, skatienos vīd pilnīgs apjukums.
Ragnāram seko Telemani, kas nes metru biezu, apaļu metāla iekārtu divu metru diametrā — pēc tās viņi bija devušies uz inženieru spārnu. Rokas sedz bruņas, bet asinsvadi uz viņu kakliem izspiedušies no nastas svara. Lūkodamās savā viedpulkstenī, viņus vada Mustanga. „Šeit,” viņa saka. Telemani nomet iekārtu norādītajā vietā. Viņiem, nesdami milzīgu akumulatoru, seko pelēkie, kas noliek to uz tuvākā galda.
„Gaudoņi, saceliet troksni!” saku savā rācijā.
„Atvainojiet! Piedošanu! Palaidiet, lūdzu!” vicinot savas mazās, strupās roķeles, sauc Olis. Viņa paķer akumulatora kabeli un savieno to ar diskveidīgo iekārtu.
Sprakšķēdami ieslēdzas kuģa skaļruņi. „Plinij," atskan kāda salda balss. Meklēju Sevro un ieraugu viņu terminālī kopā ar diviem zaļajiem. „Sevro!” abi ar Mustangu izsaucamies.
Viņš paceļ pirkstu, lai pagaidām.
„Viņš runā rācijā,” saka viens zaļais, it kā no sirds atvainotos. „Vienu mirklīti!”
„Dārgo Plīnij,” rācijā iedziedas Sevro.
,Ja tava sirsniņa sitas kā grāvējs un kaut kas silts tek gar kāju, tas tāpēc, ka atnācis Pļāvējs, pēc tava parāda atnācis mājās!"
Viņš nodzied to trīs reizes, līdz Ragnārs iemet pultī galdu. Pašķīst dzirksteles. Sevro lēni paceļ galvu un palūkojas uz galdu, kas ietriecies sienā virs viņa. Līdz viņa galvai trūkst dažu collu. Viņš metas riņķī. „Kas, nolādētā ellē un ratā, nav kārtībā ar tavu smadzeņpodu, tu nenormālais kalnu trolli?”