Nero au Augusts izklaidīgi glāsta galvu lauvam, kas apgūlies pie viņa galda. Abi atgādina divas skulptūras. Viņiem aiz muguras plešas visums. Plašs skatu logs paver skatu tumsā, kur kā šausminošā miegā iegrimuši milži dus Sceptera armādas kuģi. Slīdam tiem garām pēdējā triju nedēļu ceļojuma posmā uz Marsu.
Augusts ielūkojas galda virsmā, kur pār koku slīd projicēta informācijas plūsma.
Šķiet, ka pagājusi vesela mūžība, kopš viņš vadāja mani pa Marsu, izrādīdams savus valdījumus — no valdības vergu saimniecībām, kur virsSarkanie kopa ražas laukus, līdz milzīgajiem polārajiem plašumiem, kur viduslaiku izolācijā dzīvo obsidiāni. Tolaik viņš bija mani iemīļojis, turēja mani tuvu un mācīja man lietas, ko paša tēvs bija mācījis viņam.
Es biju viņa favorīts; labāks bija vienīgi Leto. Tagad Augusts man ir svešinieks, bet es viņam — apkaunojums.
No dienas, kad Kārns Akadēmijā mani piekāva, pagājuši divi mēneši. Lai gan mani mati atauguši un lauztie kauli sadzijuši, mana reputācija ir sagrauta. Tādēļ, maigi izsakoties, mana atrašanās arhiGubernatora Augusta dienestā karājas mata galā. Ar katru dienu ienaidnieku kļūst arvien vairāk. Tomēr šie jaunie pretinieki dod priekšroku čukstiem, nevis slātēm.
Esmu arvien vairāk pārliecināts, ka Arēja dēli izvēlējušies nepareizo cilvēku. Es neesmu radīts aukstajam politikas karam. Tāpat kā neesmu radīts smalkām viltībām. Pie velna, es varu paslēpt zēnu beigta zirga vēderā kaut rīt, bet pienācīgi piekukuļot cilvēku es nespētu pat tad, ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība.
ArhiGubernatora kabinetu pilda maiga, silta, puspatiesībām radīta balss. „Trīs rafinēšanas fabrikas. Divi naktsklubi. Un divi pelēko policijas priekšposteņi. Uzspridzināti, kopš pametām Marsu. Septiņi uzbrukumi, mans kungs. Piecdesmit deviņi Zelta bojāgājušie.”
Plīnijs. Slaids kā salamandra, āda gluda kā sārtajam. Šis politiķis nav iezīmētais, nekad nav pat gājis Institūtā. Viņa mirdzošās acis raugās caur skropstām, kas darītu kaunu pat pāva astei. Plānās lūpas klāj neuzkrītoša pomādes kārta. Mati sacirtoti un iesmaržoti. Viņa stāvs ir slaids, bet muskuļots skatam patīkamā, tomēr cīņai pilnīgi nederīgā manierē un iespīlēts pārlieku ciešā izšūta zīda tunikā. Katrs bērns varētu šo skaisto kaķēnviru piekaut zili zaļu. Tomēr ar kādu smaidiņu šeit, ar kādu tenku šur vai joku tur viņš ir bijis spējīgs pielikt punktu veselām dzimtām. Viņa vara ir citāda. Kamēr es esmu kinētiskā enerģija, viņš ir potenciālā.
Esmu dzirdējis, ka viņš ir atbildīgs arī par manas reputācijas sagraušanu. Takts pat lika noprast, ka Plīnijs varētu būt pamudinājis Kārnu uz vardarbību dārzā vai vismaz noorganizējis holoKameru, kas šo lepno notikumu iemūžināja.
Plīnijam līdzās stāv ceturtais virs šajā telpā — Leto. Viņš ir desmit gadus vecāks par mani, šķēpnesis ar gaišu galvu, bizē sapītiem matiem un pusmēness smaidu. Viņš ir arī īsts dzejnieks ar slāti, daži saka —jaunāks
Lorns au Arks. Visticamāk, ka arhiGubernatora bērnu — Mustangas un Šakāļa — vietā Augusta īpašumus mantos Leto. Jāsaka, ka man viņš diezgan labi patīk.
„Arēja dēli kļūst pārāk pārdroši,” murmina Augusts.
„Jā, mans kungs,” Plīnijs samiedz acis. „Ja teroraktus patiešām organizē viņi.”
„Kādas vēl skudras mums kož?”
„Neviena, ko zinām. Tomēr pasaulēs ir zirnekļi, ērces un žurkas. Spridzināšanas ir pārāk primitīvas, nešķirojošas un Arējam neraksturīgi nežēlīgas. Nesaistītas ar viņa profilā iepriekš novēroto tehniskās sabotāžas un propagandas darbu. Arējs nav nepastāvīgs, tādēļ man grūti noticēt, ka šie varas darbi ir viņa pirksts.”
Augusts sarauc pieri. „Kādi tādā gadījumā ir tavi priekšlikumi?” „Mans kungs, iespējams, pastāv vēl kāda teroristu grupa. Ja iedzīvotāju kopskaits ir astoņpadsmit miljardi dvēseļu, diez vai ir iespējams, ka terorisma monopols ir viena vīra rokās. Vai pat noziedznieku sindikāta. Esmu izveidojis datubāzi, ar ko varu padalīties…”
Plīnijam ir taisnība. Terorakti, kas nomocījuši Marsu un citas planētas, šķiet pavisam nesaprotami. Dejotājs runāja par taisnu tiesu, nevis atriebību. Šie uzbrukumi ir maziski un atbaidoši — tiek spridzinātas barakas, modes veikali, tirgi, virsKrāsu kafejnīcas un restorāni. Arējs tādus uzbrukumus nekad nepieļautu. Tie piesaista pārāk daudz skatienu, panākot pārāk niecīgu rezultātu, un izaicina zeltus satriekt Arēja dēlus. Esmu sūtījis Dejotājam ziņas holoKastē. Nekā. Klusums. Vai viņš varētu būt miris? Vai varbūt Arējs pametis mani un devis priekšroku šai spridzināšanas stratēģijai?
Plīnijs nožāvājas. „Varbūt Arējs mainījis taktiku. Viņš ir glums kā zutis.”
„Ja Arējs ir vīrietis,” piebilst Leto.
„Interesanti.” Augusts strauji pagriežas krēslā. „Kas tev liek domāt, ka Arējs nav vīrietis?”
„Kāpēc mēs pieņemam, ka tā ir? Tā varētu būt sieviete. Ko gan mēs zinām — tā varētu būt personu grupa, un tas krietni palīdzētu izskaidrot šo jauno uzbrukumu nepastāvīgo dabu.” Leto pagriežas pret mani, ar skatienu iekļaudams mani sarunā. „Derov, kā tev šķiet?”
„Nemulsini Derovu ar sarežģītiem jautājumiem!” Plīnijs atgaiņājas. „Viņš saprot tikai tādus, uz kuriem var atbildēt ar jā vai nē.” Plīnijs uzzibina man žēluma pilnu smaidu un līdzjūtīgi paspiež plecu. „Aiz šiem šarmantajiem smaidiem slēpjas godīgs, vienkāršs zvērs. Tev taču vajadzētu to zināt.”
Es stāvu un paciešu to visu.
Viņš novēršas. „Katrā gadījumā, Leto, tu aizmirsti, ka sarkano kultūru mēs veidojām tā, lai tā balstītos uz spēcīgu patriarhātu. Viņu identitātes centrā ir centieni vākt resursus, kas veicinātu Marsa teraformēšanas sākumstadijas. Fiziski smags, nogurdinošs darbs, ko veic vīrieši. Uzdevumi, ko, balstoties uz Noslāņošanās protokolu, neļaujam veikt viņu sievietēm pat tad, ja viņas ir spējīgas to darīt. Lūk, tāpēc tā nevar būt sieviete, jo neviens rūsgano rupeklis nesekos sievietei vai vīram, kas nekad nav jājis uz nagUrbja.” Leto gudri smīn. ,Ja Arējs ir sarkanais.”
Plīnijs un Augusts iesmejas. „Varbūt viņš ir psihiski nelīdzsvarots violetais, kurš pacēlis savu aktierspēli jaunā līmenī,” piedāvā Plīnijs.
„Vai Vara brokeris, kuram apnicis aprēķināt provinciāļu nodokļu atmaksu,” piebilst Leto.
„Nē! Obsidiāns, kurš, ja drīkst izteikties, beidzot pārvarējis savas bailes no tehnikas un izkopis prasmi rīkoties ar holoKameru?” Plīnijs uzsit sev pa stilbu. „Es atdotu vienu no savām Rozēm, lai tikai redzētu—” „Mani labie cilvēki! Pietiek,” ar pirkstiem bungodams pa galdu, viņu pārtrauc Augusts. Plīnijs un Leto sasmaidās un pievēršas Augustam. „Tavi ieteikumi, Plīnij?”
„Protams.” Plīnijs nokāsējas. „Atšķirībā no viņu propagandas un kiberuzbrukumiem, šādu brutalitāti apkarot ir diezgan vienkārši. Arējs vai nē, bet atbilde ir vienkārša. Mūsu iznīcinātāju komandas ir gatavas taktiskiem uzbrukumiem vairākām teroristu treniņbāzēm zem Marsa virsmas. Mums vajadzētu uzbrukt tagad. Ja gaidīsim, baidos, ka Valdnieces prētorieši ņems šo problēmu risināšanu savās rokās. Uz Lunas dzimušie Marsu nesaprot. Viņi tur visu sajās.”
„Muļķis plūc lapas. Lempis nocērt stumbru. Viedais izrok saknes.” Augusts ietur pauzi. „Lorns au Arks reiz tā teica manam tēvam. Tas ir iegravēts Jauntēbu Asmeņu zāles sienā. Uzbrukums treniņnometnēm neko nepanāks, izņemot holoTīkla pieblīvēšanu ar skaistām sprādzienu bildītēm. Politiskas izrādes mani nogurdina. Mums jāmaina stratēģija. Ar katru teroraktu Valdniece arvien vairāk nogurst no manas administrācijas.”