Выбрать главу

„Atskaņas… nnngh.” Ragnārs sakaunējies novaidas.

„Tu viņu atradi,” kad saskatāmies, nomurmina Mustanga.

„Kuru no viņiem?” jautāju, kamēr Sevro lād aptraipīto visos sev zināmajos vārdu salikumos. Un kārtības labad pievieno arī rupjus žestus. „Tu čiepsti kā… kā cālis.” Uz to atbild Ragnārs.

„Viņš nedrīkst mani apvainot!” Sevro satriekts izsaucas. „Savaldi viņu!

Mazgāju rokas nevainībā.

„Es ieteiktu mums turpināt,” bilst Lorns.

„Pareizi. Nopietnas sejas, ļaudis!” Lai segtu mūsu galvas, no bru­ņām izslīd ķiveres. Sejsega displejā redzu temperatūras rādītājus un ener­ģijas līmeņus. „Laižam gaisā,” saku Mustangai.

Viņa iedarbina dēlesKuģa termisko urbi. Tas paredzēts, lai izurb­tos caur kuģa korpusa ārsienu un izveidotu pietiekami lielu caurumu, pa kuru tajā varētu gāzties iekšā iekarošanas vienība. Tādēļ izgriezt caurumu kuģa grīdā ir tīrais nieks. Turklāt mēs atrodamies tikai vienu klāju virs komandtelpām. Uzlecu uz urbja.

Inerce ir viss gan ellesnirēja darbā, gan karā, gan dzīvē. Turpini kustēties, un lai tik kāds pamēģina stāties tev ceļā!

„Vai atceries, ko teicu pirms brīža?” man jautā Loms.

„Par cieņu?” vaicāju.

Viņš ļauni pasmīn bārdā. „Pajāt to. Iedzen viņus šausmās.”

Paskatos uz Mustangu. „Lai deg!”

Viņa nospiež kādu taustiņu. Urbis iekvēlojas sarkans. Augšup manī staro karstums. Tas izplešas uz grīdas. Pametušas ēdienu, zemKrāsas plūst prom un bēg no telpas, jo grīda ieliecas un kūst kā smiltis smilšu pulkstenī. Līdz ar urbi caur pilošo grīdu iekrītu komandzālē. Kaut tikai uz mirkli, bet atkal esmu ellesnirējs.

Iekārta ietriecas Augusta garā koka galda vidū, izkrīt tam cauri un kā meteors, joprojām kausēdama, iegriežas marmora grīdā. Ar slāti pārcērtu elektrības kabeli un izslienos dūmos, tvaikā un liesmās, kas ceļas, jo galds ir aizdedzies.

Manī lūkojas simts Sabiedrības zeltu. Slātēm rokās te stāv prētori, legāti, tiesneši un ietekmīgu namu bruņinieki. Visi reiz bijuši lojāli Augus­tam. Un visi tagad ir zem Plīnija papēža. Kā mēdz teikt, lokās līdzi vējam.

Un tur, galda galā strauji bālēdams, ir arī viņš pats. Skaistais, gud­rais Plīnijs. Viena acs palikusi, otras vietā ievietots īslaicīgs biomehāniskais aizvietotājs. Pie viņa labās rokas sēž viena no Valdnieces fūrijām — politiķe Moira. Salīdzinājumā ar Aju viņa ir nevis sieviete, bet mīksts zefīriņš. Tomēr viņas mīlīgais smaids ir divreiz briesmīgāks nekā māsas slāte. Viņai blakus ir olimpiskais bruņinieks — Vētras bruņinieks no Japānas salām uz Zemes.

„Mani labie ļaudis!” es ieaurojos caur ķiverē iebūvēto balss pastipri­nātāju. „Esmu ieradies pēc Plīnija." Nolecu no urbja un lieku ķiverei atkāp­ties bruņās, lai viņi redz manu seju. Dodos viņa virzienā. Pa caurumu griestos seko mani draugi. Vispirms Arks. Tad Mustanga un Sevro.

„Tu teici, ka viņš ir miris!” kreisajā pusē kāds sašutis iesaucas un izvelk savu slāti, bet tikai daļēji.

„Lorns au Arks?” murmina vēl kāds. Kamēr Sevro un Roks aiz­slēdz telpas durvis, vecā bruņinieka vārds pāršalc zāli kā vilnis.

„UN KAVAKSS AU TELEMANS!” piezemējies mežonīgi dār­dina Kavakss. Laikam Pakss to bija no kāda iemācījies.

„Pļāvējs nav miris,” saka Mustanga, nolēkusi no urbja. „Tāpat kā es. Tāpat kā mans brālis. Un mēs esam atnākuši atgūt to, kas pieder mūsu tēvam.”

Iezīmētie nezina, ko iesākt.

„Meļi!” Plīnijs izsaucas. „Jūs nodevāt arhiGubernatoru! Sagūstīt šos nodevējus!”

Lorns vienkārši paziņo: „Ja kāds tuvosies Derovam vairāk par diviem metriem, es nogalināšu visus klātesošos.”

Neizskatās, ka viņi alkst pārbaudīt, vai Lorns saka patiesību. Vīri, kuriem eju garām, palec atpakaļ. Lorna reputācija bruģē man taisnu ceļu līdz Plīnijam. Es nepalēninu gaitu.

„Plīnij,” saku. „Mums jārunā.”

„Nokaujiet viņu!” Plīnijs kliedz. „Nogaliniet Pļāvēju!”

Kāds jauneklis metas uz priekšu un mirst no dunča, ko viņa mugurā ietriecis kaimiņš. Tas bijīgi palūkojas uz Lornu.

„Divi komats trīs metri,” nosaka Lorns. „Tuvu.”

„Nokaujiet viņu!” velti klaigā Plīnijs. „Viņš ir tikai puika!”

Es runāju klusi, bet mani dzird visi.

„Plīnij au Velositor, tu esi nodevis arhiGubernatoru Nero au Augustu. Tu esi sazvērējies iznīcināt viņa namu, ar varu apprecēt viņa meitu, nogalināt viņa dēlu un nodot viņu Valdniecei, kas pavērsusies pret viņu. Tavs kungs tevi pacēla, bet tu mēģināji iegrūst viņu dubļos. Tu esi nodevis viņa uzticību personīga labuma dēļ. Un ļaunākais no tā — tev tas nav izdevies.”

„Apturiet viņu!” nu kliedz Plīnijs, mežonīgi žestikulēdams manā virzienā. „Moira!”

Moira sačukstas ar Vētras bruņinieku, un abi soli atkāpjas.

„Tev bija jābūt beigtam,” Plīnijs murmina. „Aja teica, ka uz Eiropas tevi nogalinās.”

„Un vai tu zini kādu, kas var mani nogalināt?” saku, kāpinādams balsī to smieklīgo zeltu niknumu, kas varētu atstāt iespaidu uz visām šīm izsalkušajām dvēselēm. „Šakālim neizdevās. Antonijai au SeveraiJulii neizdevās. Neizdevās proktoriem Apolonam un Jupiteram. Neizde­vās Kasijam au Bellonam. Neizdevās Karnam. Kagnijai. Tāpat kā Ajai au Grimmai un viņas prētoriešiem.” Bendem neizdevās. Raktuvēm un zemesčūskām neizdevās. „Un tagad neizdodas tev.”

To pateicis, metos uz priekšu zibenīgāk par niknu zemesčūsku un iepļaukāju viņu. Plīnijs sānis izgāžas no krēsla kā vēja raustīta lapa un uzskrien zelta sievietei, kas stāvēja viņam blakus. Tā viņam uzspļauj un atkāpjas no manis.

„Tu esi tārps, kas iedomājās, ka ir čūska tikai tāpēc, ka lien. Tomēr tava vara nebija īsta, Plīnij. Tas bija tikai sapnis. Tagad laiks pamosties.” Rāpodams no manis prom, Plīnijs pietraušas kājās. Viņa uzma­nīgi sukātie mati nu izspūruši, un uz labā vaiga plešas sarkans pleķis. Apgriežu viņu un iepļaukāju vēlreiz, šoreiz spēcīgāk. Viņš ir nobijies. Nezina, ko iesākt. Institūta pirmajā dienā obsidiāni viņu neizrāva no gul­tas un nepiekāva. Viņš bruņotas ierindas priekšgalā nejāja pa sniegotām ezermalām. Viņš necieta badu. Tādēļ tagad viss, ko viņš spēj, ir rāpot un raudāt.

Sagrābju viņu un paceļu augstu gaisā. Tomēr vairs nesitu. Es neat­ņemšu šim mirklim svaru ar vardarbību, kā to darītu Kārns vai Tits. Mans ierocis būs mana žēlastība. Ielieku Plīniju atpakaļ arhiGubernatora krēslā. Iztaisnoju sašķiebušos spāres piespraudi. Piekārtoju viņa matus kā gādīga māte. Papliķēju pa asarām noplūdušo vaigu un pastiepju roku, kurā nēsāju savu Marsa nama gredzenu.

Viņš to noskūpsta pats, man nemaz nav jāprasa.

„Ardievu, Plīnij. Atstāšu tevi taviem draugiem.”

Eju prom, visu iezīmēto skatienu pavadīts; Plīniju šie skatieni jau pametuši. Dzirdu mīkstu skaņu, bet nepagriežos, jo zinu, kā nogalinot skan slātes. Viņi pat negaidīja. Plīnijs ir pagātne.

Šie iezīmētie sit pie krūts, lai mani sveiktu. Briesmoņi. Viņi liecas līdzi vējiem un skrien pakaļ varai. Tomēr viņi nesaprot, ka varas virziens nemainās. Vara ir pastāvīga. Tā ir kalns, nevis vējš. Tik viegli mainot vir­zienu, viņi zaudē uzticību. Tomēr uzticība ir glābusi manu dzīvību. Uzti­cība maniem draugiem un viņu paļaušanās uz mani.

Valdniece to zina. Tādēļ viņa patur tuvumā savas fūrijas. Viņas būtu gatavas tās dēļ mirt, tāpat kā daudzi no maniem draugiem būtu gatavi iet nāvē manis dēļ. Ko galu galā dod visa pasaules vara, ja tavi tuvākie var tevi nodot? Valdnieces tēvs to uzzināja, kad paša meita nocirta viņam galvu. Par savas dzīvības cenu to apguva arī Plīnijs. Es biju to aizmir­sis, attālinājos no saviem draugiem un tādēļ gandrīz zaudēju visu, kad pie manis Takts jutās tikpat aizēnots un atsvešināts kā kopā ar saviem brāļiem. Tādēļ es sāku no jauna ar Viktru un tādēļ izstāstīju Ragnāram patiesību, tādēļ man jāvērš par labu attiecības ar Lornu un Roku.