Sarkanajiem būs cerība uzticības dēļ. Mēs esam tauta, ko vieno dziesmas, dejas, ģimenes un biedriskums. Šie cilvēki ir sabiedrotie tikai savas pārliecības dēļ, ka tam tā jābūt.
Skatos uz viņiem tagad un zinu — viņi ir tik stingri un nelokāmi, ka sadursmēs viens ar otru salūzīs un sašķīdīs šķēpelēs; ne manis dēļ, bet gan tāpēc, ka tāda ir viņu daba.
Pacēlies ar saviem gravZābakiem, mirkli apstājos un saku: „Stāstiet visiem, kas grib dzirdēt, ka Pļāvējs uzņēmis kursu uz Marsu. Un viņš sasauc Dzelzs lietu.”
36 . KARAVADONIS
„Vara ir kronis, kas aprij galvu,” kad plānojām iebrukumu, man teica Šakālis. To teikdams, viņš domāja par Oktāviju. Tomēr patiesība sniedzas dziļāk. Šiem zeltiem tik ilgi piederējusi vara. Paskat, kā viņi izturas! Paskat, ko viņi grib! Viņi metas izmantot mazāko iespēju iet karā. Viņi nāk no tuvām un tālām malām, un viņu kuģi traucas pievienoties manai armādai, jo ir uzzinājuši, ka pirmo reizi divdesmit gadu laikā sasaukts Dzelzs lietus. Izmantoju Šakāli, lai izplatītu šis ziņas līdz ar Plīnija izgāšanās ierakstiem. Daudzi no viņiem ir otrie dēli un meitas, kas savu vecāku īpašumus nemantos. Kara kūrēji, divkauju cīkstoņi, pēc slavas alkstošie. Un katrs no viņiem līdzi ved savas pelēko un obsidiānu armijas. Sabiedrības pasaules ir aizturējušas elpu un gaida, kas šodien notiks. Ja zaudēsim, Valdnieces vara turpināsies. Ja uzvarēsim, sāksies visaptverošs pilsoņu karš. Neviena pasaule nepaliks neitrāla.
Kamēr mana armāda sapulcējas ap piestātņu pavadoni Fobosu, manā kuģī izvietojas leģioni. Nēsāju savu slāti izliektu kā sirpjAsmeni; būdama līka un nežēlīga, tā kalpo par manu scepteri. Kad, lūkodamies pa logu, savelku plaukstu dūrē, jūtu pirkstā savu Marsa nama dzelzs gredzenu. Kaklā iekārts šūpojas Pegazs.
Savu ienaidnieku neredzu — Bellonas un lielu daļu Valdnieces vietējo flotu —, tomēr tas atrodas starp mani un manu planētu. Valdnieces senais Pelnu valdnieks steidzas no Serdes, lai palīdzētu ar savu Sceptera armādu, tomēr joprojām atrodas nedēļas attālumā no Marsa. Šodien viņš Bellonām nevar palīdzēt.
Mani vēro mani zilie un mani ģenerāļi no Viktras au Julii personīgās flotes, kas atdalījusies no viņas mātes spēkiem, no Arka nama, Telemana nama, no Augusta karognesējiem.
Marss ir zaļi zils un nokaisīts ar vairogu segtām pilsētām. Tā polus iezīmē baltas cepures. Gar ekvatoru stiepjas zili okeāni. Virsmu sedz zālaini lauki un biezi meži. Ap to virmo mākoņi kā vates vāli, kas apslēpuši mirdzošās, vairogu segtās pilsētas. Tur ir arī lielgabali. Varenas stacijas tuksnešos un ap pilsētām, no kurām pret debesīm vērsti elektromagnētiskie lielgabali, kas spējīgi nest nāvi kuģiem.
Manas domas aizklīst planētas dziļumos. Prātoju, ko gan šobrīd dara mana māte. Vai viņa gatavo brokastis? Vai viņi zina, kas tuvojas? Vai viņi maz jutīs, kad nāksim?
Mani pirksti nedreb pat kaujas priekšvakarā. Mana elpa ir vienmērīga. Esmu dzimis ellesnirēju ģimenē. Esmu dzimis putekļu un smaga darba dzimtā, dzimis, lai kalpotu zeltiem. Esmu dzimis šādam ātrumam.
Tomēr esmu šausmu pārņemts. Mikijs izgreba mani par „kara dievu”. Tomēr kādēļ es jutos kā tāds zēns, kas ietērpies muļķīgās bruņās? Kādēļ vēlos atkal būt piecus gadus vecs, dzīvot laikā pirms tēva nāves, gulēt gultā kopā ar Kīrenu un klausīties, kā viņš miegā runā?
Pagriežos pret Zelta seju jūru.
Šī rase — kāds skaists briesmonis! Viņu rīcībā ir visas cilvēces stiprās puses, izņemot vienu. Līdzjūtību. Viņi spēj mainīties. Es to zinu. Varbūt ne šobrīd, varbūt ne četru paaudžu laikā. Tomēr tas, viņu Zelta laikmeta gals, sākas šodien. Satriekt Bellonas, novājināt Zeltu. Aizvest pilsoņu karu līdz pat Lunai un iznīcināt Valdnieci. Tad pienāks Arēja laiks.
Es negribu būt šeit. Gribu mājās pie viņas un mana bērna, kurš nekad nepiedzima.
Tomēr nevaru. Jūtu bēgumu sevī, jūtu, kā tas atkailina vecas brūces. Tas viss tev, saku viņai. Pasaulei, kādā tev būtu vajadzējis dzīvot.
Un tā nu es atgriežos savā lomā un baroju šos vilkus.
„Rudens gaistošajās dienās,” iesāku pārdrošā un skaļā balsi, „sarkanie, kas strādā Marsa raktuvēs, nēsā priecīgu mošķu maskas, lai pieminētu sarkanās zemes prasītos upurus, lai godātu viņu piemiņu un nomierinātu garus. Mēs, izcilie, ņēmām šīs maskas un padarījām par savām. Piešķīrām tām leģendu un mītu sejas, lai atgādinātu sev, ka nepastāv ne ļaunais, ne labais. Ne dievi. Ne dēmoni. Pastāv tikai cilvēks. Pastāv tikai šī pasaule. Mūs visus sagaida nāve. Tomēr kāds būs mūsu sauciens vējā? Ka pieminēs mūs?” Novelku vienu cimdu un sekli iegriežu plaukstā. Savelku to dūrē, līdz ādu klāj asinis, un piespiežu plaukstu pie sejas. „Dariet savas asinis lepnas vēl ilgi pēc tam, kad jūs paņēmusi nāve.”
Armija piesit kājas pie zemes. Tikai vienreiz.
„Luna ir jaunā Zeme. Tā valda pār mums un liek mums klanīties un knapināties. Mūsu upuri tai nozīmē ieguvumus. Atkal vājie nostājušies ceļā spēcīgajiem. Pēc šīs dienas, kad būsim ieņēmuši tūkstoš Marsa pilsētas, mūsu pulki kuplos. Galileja kungi zvērēs mums uzticību. Saturna gubernatori lieks galvas mūsu priekšā. Neptūns nāks ar saviem kuģiem, un mēs nogriezīsim dēli, ko sauc Oktāvija au Luna.”
Un iecelsim karali tirānu. Viņiem tas liekas tik loģiski. Es nesaprotu, kā tā var būt. Tirāns cita tirāna vietā. Kā tas viņiem var šķist iedvesmojoši? Cilvēkiem tas vienmēr šķitis iedvesmojoši.
„Katrs šīs dienas mirklis tiks iemūžināts ar holoKamerām, ko jums izsniedzām.” Tāpat kā Institūtā un todien, kad sagrābu Pakšu. Šakāļa ideja. „Katru mirkli atcerēsies. Ja izcīnīsiet slavu, tā izskanēs katras pasaules holokanālos. Ja apkaunosiet sevi vai savu ģimeni, negods negaisīs pat pēc jūsu nāves.” Palūkojos uz Ragnāru, it kā viņš būtu mans bende. Lorns nobola acis par šādu dramatisku izrādīšanos. „Mēs atcerēsimies.”
Zābaku zoles pret grīdu.
„Jāieņem pilsētas. Zelti, kas neliecas mūsu priekšā, jānogalina. Zem Krāsas jāaizsargā. Mēs negrausim raktuves. Neizvarosim Marsa pilsētas un neaplaupīsim tā zaļos laukus. Marss ir mūsu kara guvums. Mēs negribam iegūt tā līķi. Tās ir mājas daudziem nojums, tādēļ nesiet postu tikai parazītiem, kas to no iekšienes grauj. Kad šīs dienas slava būs izskanējusi — kad noslaucīsiet no saviem zobeniem asinis un atdosiet audeklu saviem dēliem un meitām, lai viņi atceras, ka bijāt daļa vienā no lielākajām kaujām kopš Zemes krišanas —, tad atcerieties, ka savu likteni esat kaluši paši. To jums nepiešķīra Valdniece. To jums nedeva kāds gubernators. Jūs to paņēmāt, tāpat kā mūsu senči iekaroja pasaules. Mēs esam iekarotāju pēcteči.”
Tagad atskan rēciens. Neciešu to, kā mans ķermenis trīs alkās pēc triumfa. Šāda vēlēšanās slēpjas dziļi katrā cilvēkā. Tomēr pamest cilvēcību par labu šim savādajam, tumšajam garam man šķiet vājība, nevis spēks.
Palūkojos uz komandtilta malā stāvošo Šakāli. Viņa loma šodien nav liela. Savu darbu viņš ir padarījis, saaicinādams šurp visus šos cilvēkus. Viņš ir slāpējis sakarus un sējis nepatiesu informāciju, aizvezdams lielu daļu Bellonām paredzēto Valdnieces palīgspēku pa pēdām nepatiesām baumām par manas flotes daļām, kas aizlavījušās, lai uzbruktu Lunai. Tikai viltība. Visi mani spēki ir šeit.