„Tu labi spēlē leļļu dīdītāju,” Šakālis man čukst, kamēr gaidām, kad uz tilta aiz zeltiem parādīsies baltie. Kā atgādinādams Šakālim viņa vietu, Sevro pievirzās tuvāk.
„Vairumu auklu saviji tu. Nepateicu tev paldies,” klusi viņam atbildu.
Viņa neizteiksmīgā seja nepatikā saviebjas. „Vai mums jākļūst tik sentimentāliem?”
„Tu palīdzēji Mustangai izbēgt. Tāpēc Plīnijs tevi noķēra.” Viņš nekad to nepieminēja. Ne reizi neizmantoja kā argumentu, lai piešķirtu saviem vārdiem lielāku svaru. Brālis vienkārši palīdzēja savai māsai. Paraustu plecus. „Un tu sasodīti centies palīdzēt Kvinnai. Varbūt esi labāks cilvēks, nekā pašam liekas.”
Atskan viņa rejošie smiekli. „Šaubos. Tomēr rīt nodevējs kļūs par karali un imperatore kļūs par nodevēju, tāpēc varbūt ļauni cilvēki spēj būt cildeni.”
Palūkojos pa skatu logu. „Vai tavi satelīti ir gatavi?”
„Vīrusam?” Viņš paloka galvu. „Kolīdz dosi ziņu, mani zaļie atslēgs visus sakarus. Piecpadsmit minūtes nāves klusumā būs visi. Viņu globālās un reģionālās aizsardzības objektos nestrādās novērošana un sensori. Pietiekami daudz laika, lai satriektu lielāko daļu statisko pozīciju.” It kā pēkšņi būtu apmulsis, viņš palūkojas uz savām pēdām. „Izglāb manu tēvu, ja vari.”
Mūsu sačukstēšanās aizkaitināts, Sevro knosās.
„Izglābšu.”
Manis pēc Augusts varētu līdz mūža galam pūt kādā zemē izraktā bedrē. Tomēr, kad Marss būs ieņemts, viņš man būs vajadzīgs. Par spīti savām spējām, es neesmu gubernators vai karalis. Kā vakar vakarā atgādināja Teodora, man vajadzīgs likumīgs valdnieks. Bez viņa esmu tikai roka ar slāti.
„Un vai esi drošs par Ageju?” viņš jautā. „Par guvumu? Citādi tas ir neprāts.”
„Simtprocentīgi,” es atbildu.
„Labi. Labi. Tad lai prīmā veiksme tev smaida, Pļāvēj.” Viņš atkāpjas.
„Jau atradi man aizstājēju?” glūnēdams uz aizejošo Šakāli, nošņaukājas Sevro.
„Viņam ir viena plauksta. Tev ir viena acs. Mans tips.”
Ceremonija turpinās. Divsimt zeltu liec ceļus, kad to rindās ienāk baltie. Mēģinu domāt par to kā par muļķīgu, svinīgu māžošanos — visi šie vīrieši un sievietes pompozā klusumā un cieņā pret tradīcijām. Tomēr šobrīd tiek rakstīta cilvēces vēsture. Un šajā mirklī jūtams zināms cildenums.
Mākslīgajā gaismā mirdz bruņas. Ēteriski baltie klīst starp kareivju rindām, baskājainas jaunavas sniegbaltos apmetņos ar dzelzs dunčiem un zelta lauriem. Balto bērni nes trijstūru zelta karogus — scepteri, zobenu un ar lauru lapu vainagu kronētu grāmatu. Jūtu uz pleciem rokas.
Jūtu, cik tās ir smagas.
Stāsta, ka šādi kaujā gājuši senie iekarotāji — baltu jaunavu dzelzs ievainoti. Viņas pieskaras mūsu pierēm ar lauru lapām un iegriež mūsu kreisajās plaukstās ar dzelzi, maigi čukstēdamas ausī:
„Mans dēls, mana meita, nu, kad tu asinis lej, vairs nezini bailes, nezini sakāvi, tikai uzvaru. Tava nedrošība izplūst no tevis. Tavs niknums kvēlo jo spilgti. Piecelies, 7.elta kareivi, un ņem Ildzi savas krāsas spēku."
Tad katrs karotājs piespiež asiņaino plaukstu sev pie sejas un pie savas dēmona maskas ķiveres. Viens pēc otra klusumā pieceļamies. Katrs no šiem zeltiem simbolizē desmit leģionus. Šī ir vētra, kas nāks pār Marsu ar metāla straumēm. Miljoni zeltu, pelēko un obsidiānu.
„Mēs necīnāmies pret planētu. Mēs ejam karā pret cilvēkiem. Lai ripo viņu galvas un grūst viņu armijas!” mums visiem atgādina Lorns.
Karotāju ierinda pieceļas ar asinīm notraipītām sejām, un visi kopā noskaitām savu galveno ienaidnieku vārdus. „Kārns au Bellona, Aja au Grimma, imperators Tibērijs au Bellona, Sīpija au Falte, Oktāvija au Luna, Agripīna au Julii un Kasijs Au Bellona. Šīs dzīvības jāpaņem.”
Mana ienaidnieka zālēs tiks nosaukts mans vārds un manu draugu vārdi. Tas, kurš nogalinās Pļāvēju, iegūs atlīdzību un slavu. Meklēdami mani, mūsu sakaru signālus noklausīsies individuāli mednieki un slepkavu vienības. Un baros viņi uzbruks dažkārt tikai vienas kaujas dēļ. Citi mēģinās veiksmi ar zaglīgām snaiperu lodēm. Daži kaujā par Marsu pat nepiedalīsies. Tie ir pelēko algotņi. Atbrīvoti obsidiānu galvu mednieki. Venēras un Mcrkura bruņinieki, kas izmanto savu ģimeņu līdzekļus un kareivjus, ieradušies šeit tikai pēc manas galvas ar mērķi privāti izsekot mani un kaldināt savu slavu. Šakālis pārtvēra ziņu, ka šeit ieradušies trīs olimpiskie bruņinieki. Viņi visi būs mani vērojuši, pētījuši videoierakstus, kuros esmu redzams, studējuši manas uzvaras un sakāves. Un viņi zinās manu un manu gaudoņu dabu. Es par viņiem nezināšu neko.
Lai viņi nāk un stājas man pretī!
Mani vairāk interesē tikšanās ar Kasiju. Vismaz tā stāstīju Lomam. Tomēr viņš zina, ka tā nav taisnība. Manī gruzd dziļš kauns par to, ka kliedzu uz viņa ģimeni kā tāds briesmonis. Es sakāvu viņu godīgā cīņā, tomēr tam nebūtu vajadzējis sagādāt man tādu baudu. Dažkārt prātoju —ja viņš būtu uzaudzis kā sarkanais, bet es kā zelts, vai Kasijs šobrīd nebūtu labāks cilvēks nekā es, bet es vēl ļaunāks, nekā viņš jebkad spētu kļūt?
Nez kādēļ domāju, ka es būtu spējīgs uz lielu ļaunumu. Varbūt tā ir vainas izjūta. Varbūt bailes no dzīves, kurā es nekad nebūtu iepazinis Ēo. Nezinu. Vai varbūt tās ir bailes no apziņas, ka tik viegli krītu lepnuma liktās lamatās.
Mani karotāji izklīst pa savu ģimeņu kuģiem. Pa skatu logu nolūkojos, kā pussimts transporta kuģu aizšaujas uz milzīgās armādas kuģiem, ko esam sapulcējuši. Lai gan viņi zina, ka šobrīd esam šeit, mūsu ienaidnieki nebija gaidījuši, ka pie Marsa sapulcēsimies tik ātri.
Pievēršos saviem palikušajiem komandieriem. Orions komandēs Pakšu, un Roks sadarbībā ar Viktru vadīs floti. Es piekritu viņu plānam. Izņemot Mustangu, kas dodas taisnā ceļā uz angāriem, pārējie tuvākie biedri vēl paliek.
Pasniedzos, lai uzsistu uz pleca abiem Telemaniem. „Pakss šodien būtu izskatījies lieliski.” Ap Kavaksa potītēm vijas Sofokls.
„Mans brālis vienmēr izskatījās lieliski,” sirsnīgi saka Dakšo. „Smieklīgs, klaigājošs, allaž centās līdzināties tēvam. Tik un tā lielisks. Neraizējies, mēs nogalināsim Tibēriju au Bellonu.”
„Vai es izskatos noraizējies?”
Abi titāni paloka galvas. Kavakss ir iegrimis pirmskaujas klusēšanā. Viņš nespēj parunāt, tikai murmināt, tādēļ Dakšo turpina runāt viņa vārdā. „Sargi sevi, Pļāvēj.” Viņš pār plecu uzmet skatu Šakālim. „Mēs zinām, ka tā ir vajadzības spiesta savienība, tomēr neuzticies viņam.”
„Jūs zināt, ka es neuzticos.”
„Neuzticies viņam,” atkārto Dakšo.
„Es uzticos tikai draugiem.” Mēs atvadāmies.
Orions ir domīgi saraukusi pieri. Kad viņa noliecas pār radaru displeju, vaicāju, vai kas noticis. Viņa izvērtē ienaidnieka izvietojumu. „Jau pirms stundas viņi pamanīja, kā ienākam orbītā. Kamēr iefiltrējāmies, bijām ievainojami, bet viņi palika aizsardzības pozīcijās virs Agejas.”
„Tas ir savādi,” piekrīt Roks. „Lielu planētas daļu viņi atdod bez kaujas. Iespējams, ka būtu labāk, ja tu novirzītu savu nosēšanās punktu uz dienvidiem…”
„Es gribu Ageju,” salti noskaldu.
„Mēs šausim tevi pašā cīņas karstumā, brāl’. Galvaspilsēta var pagaidīt. Sagrāb pārējās pilsētas, un to varēsim paņemt bez kaujas. Kāpēc tāda mežonīga steiga?”