„Ja ieņemsim galvaspilsētu, pārējās pilsētas padosies pašas.”
„Un ies bojā daudz vīru.”
„Tas ir karš, Rok. Šoreiz uzticies man.”
„Tas ir tavs karš.” Roks paceļ roku militārā sveicienā. Ievērojis dusmīgu skatienu, ko viņam velta Viktra, viņš pievelk mani klāt. „Lai tev veicas, Pirmais.” Pārsteigdams mani, Roks noskūpsta mani uz abiem vaigiem.
„Esam nogājuši garu ceļu,” uzmanīgi iesāku.
„Un jānoiet vēl daudz jūdžu, pirms varēsim doties pie miera.” „Mans brāli!” Satveru viņa skaustu un piespiežu viņa pieri pie savējās. „Piedod! Lūdzu piedod!” Pakratu galvu. „Par Kvinnu. Par Leu. Par svinībām. Par nevērību, ko esmu pret tevi izrādījis. Tu esi mans tuvākais draugs.” Atraudamies izvairos no viņa skatiena. „Man būtu vajadzējis pateikt to agrāk. Bet es baidījos.”
„Kāpēc lai tu baidītos no manis?” viņš brīnās.
Es pakratu galvu. „Piedod man par visu!”
„Salīgsim vēlāk.” Viņš uzsit man uz pleca. „Prīmā veiksmi!”
Dodos no viņa prom. Turpat pie ieejas komandtiltā, kur mūsu ceļi šķiras dažādos gaiteņos, sastopu Lomu. Viņš ir noskuvies karam un apvilcis savas vecās Niknā bruņinieka bruņas. Viņš izskatās lieliski, bet ož briesmīgi. Šie vecie bruņinieki ir kā gaudoņi. Māņticība neļauj viņiem mazgāt savu aprīkojumu aiz bailēm, ka tā varētu nomazgāties veiksme, kas tos līdz šim uzturējusi dzīvus.
„Esmu saņēmis ziņas no daudziem seniem draugiem,” Lorns stāsta. „Viņi ir Bellonas pusē.”
„Visi vecie vīri un sievas?”
„Vecie ir pārdzīvojuši daudzas jauno paaudzes.” Viņam mirdz acis. „Tomēr viņi jautā man par tevi. Viņi prasa, vai karavadonis zēns patiešām ir četrus metrus garš. Vai viņam tiešām seko vilku bars? Vai viņš grauj pasaules?”
„Un ko tu atbildi?”
„Es saku, ka tu esi piecus metrus garš, tev seko punduris un milzis un brokastīs kopā ar olām tu ēd stiklu.” Kopā pasmejamies. „Man nepatīk, ka tu mani atvedi šurp. Es neticu, ka šobrīd esi tas cilvēks, kāds gribi būt. Ja tu šajā karā izdzīvosi, bet es nē, tad esi labāks par to viru, kurš piemānīja savu draugu.”
Man aiz acīm aug trula sāpe. Viņš izsaka lūgumu. Ne tādēļ, lai es justos vainīgs, bet gan tāpēc, ka patiešām esmu viņam svarīgs. Man vajadzētu būt labākam. Es gribu tāds būt. Galu galā es esmu labāks. Tomēr līdzekļi, lai šo galu sasniegtu… Vai esmu vienkārši tāds pats kā pārējās zudušās dvēseles? Vai vienkārši esmu vēl viena Harmonija? Vēl viens Tits?
„Apsolu,” es saku to no sirds, lai gan gatavojos sāpināt savu draugu vēl un vēl.
„Labi. Labi.” Viņš pakrakšķina savu ādaino kaklu. „Tātad pēc Agejas tu ieņem ziemeļu puslodi. Es ņemšu dienvidu. Un pēc tam tiekamies atkal šeit, lai iedzertu pa glāzei viskija. Vai sarunāts, manu labo cilvēk?” Pamāju, bet viņš vēl paliek.
Viņš mirkli mani lūkojas, bet tad, nespēdams ieskatīties acīs, raugās lejup. Viņa balsī biezē emocijas. „Ikreiz, kad atgriezos pie savas sievas, teicu viņai, ka mūsu zēni mira labā nāvē.” Viņš spēlējas ar savu gredzenu. „Taču tādas nav.”
„Ahilejs mira labā nāvē.”
„Nē. Ahilejs ļāva sevi pārņemt lepnumam un dusmām, un galu galā elfa šauta bulta trāpīja viņam kājā. Ir labākas lietas, kuru dēļ dzīvot. Cerams, ka tu kļūsi tik vecs, lai saprastu, ka Ahilejs bija nolādēti sasodīts muļķis. Un mēs esam vēl lielāki muļķi, jo nesaprotam, ka viņš nebija Homēra varonis. Viņš bija brīdinājums. Man ir sajūta, ka reiz cilvēki to zināja.” Viņa pirksti uzsit pa slāti. „Tas ir cikls. No nāves ceļas nāve, un no tās ceļas nāve. Tāda ir bijusi mana dzīve. Es… es nedomāju, ka man būtu vajadzējis nogalināt to zēnu. Tavu draugu.”
„Kāpēc tu tā saki?”
„Jo es redzu, kā pārējie uz tevi skatās. Es domāju, ka viņi tavā labā darītu jebko, jo tu tici viņu spēkiem.”
Pēkšņi izkustos un pieliecos, lai noskūpstītu viņu uz vēju appūstā vaiga tā, kā sarkanie skūpsta savus tēvus un tēvočus. „Takts nebūtu tevi vainojis. Un nevainoju arī es. Tev jāizaudzina vēl viens mazdēls. Varbūt viņam varēsi iemācīt to mieru, ko neiemācīji man. Tāpēc izdari mums pakalpojumu, vecais vīrs, un nenomirsti.”
,,Ha,” sirmais karavīrs iesmejas — sākumā uzspēlēti. Tad, pagriežoties uz papēža, daudz spēcīgāk. „Ha! Tāds vēl pasaulē nav nācis, kas varētu nogalināt veco Akmenssānu!” Lomam līdzās pulcējas viņa vecie bruņinieki, skarbi vīrieši un sievietes, no kuriem neviens nav jaunāks par septiņdesmit gadiem, tomēr atpazīstu viņu sejas no Pavadoņu sacelšanās un citu varenu karu vēstures. Viņu draugi un bijušie biedri gaida mūs uz Marsa.
Ātri atvadījies no Viktras, dodos uz angāriem. Viņa pasauc mani atpakaļ. Jūtu, kā Roks mūs vēro. Izskatās, ka viņa vēlas ko teikt. No sarkanās saules, kas uzgleznota uz viņas bruņām, pil asinis. Slīpi pār seju uzziests kaujas krāsojums. Acis uz tā fona mirdz, tomēr ir ievainojamas un maigas, jo Viktra meklē manējās atspulgu savām jūtām.
„Pēc šīs dienas Julii vārds nozīmēs ko vairāk nekā tikai naudu,” es saku. Viņas plāns mainīs spēku pārsvaru kosmosa kaujā.
„Man vienalga.” Viktras pirksti pieskaras manām krūšu bruņām, un redzu, kā viņas lūpas savelkas jau pazīstamajā, asajā smaidā. „Ja nomirsi, gribu, lai tava pēdējā doma ir par to, cik milzīgu kļūdu pieļāvi, pavadot visas tās naktis savā Akadēmijas kajītē viens pats.” Viņa uzsit knipi pa bruņām, un metāls iedziedas. „Cik skaistā neprātā mēs būtu varējuši viens otru ievest!”
Gaitenī mani gaida Teodora un velta man zīmīgu skatienu.
„Ai, nemaz nerunā.”
„Viņa būtu tevi sakošļājusi un izspļāvusi, dominus.”
„Kāpēc tu neesi kajītēs, kur ir droši?”
„Nekur nav droši.” Teodora dod zīmi, lai noliecu galvu. Viņa iesprauž man matos sprādzīti ar mazu, sarkanu ziediņu, tādas nēsā mazas meitenes. „Katram bruņiniekam vajadzīgs savs veiksmes talismans,” viņa saka ar asarām acīs. „Neesi pārāk varonīgs. Tu esi pārāk gudrs, lai mirtu stulbā kaujā.”
Aizejot paspiezdama Ragnāra delmu, viņa dodas prom. Nezināju, ka viņi ir pazīstami. Ragnārs seko, iepalikdams kā lēna ēna, kamēr mēs abi ar Sevro runājam pa ceļam uz angāriem.
„Vai izdarīts?” jautāju Sevro.
Viņš parausta plecus. „Es to nosūtīju.”
„Tu runāji ar viņu?”
„HoloTīkla ziņSlēptuve,” viņš saka. „Es nosūtu ziņu. Viņi to saņem. Cerams.”
„Tu gribi teikt, ka nezini, vai viņi to saņēma?”
„Kā es varu zināt? Jau teicu, ka nosūtīju. Ievēroju protokolu.” Klusībā lādos. Viņš svilpo sasodīto meldiņu, ko dziedāja Plīnijam. Iebelžu viņam. Gaitenī nogriežamies un paejam garām sešiem dučiem pelēko īpašo uzdevumu vienības karavīru, kas riksī dodas uz caurulēm. Viņiem seko seši obsidiāni, kuri, izrādot cieņu man un Ragnāram, paver mūsu virzienā plaukstas.
„Redzēji, kas viņiem mugurā? Uz bruņām bija sirpjAsmeņi.” Sevro man uzsmaida. „Tas izplatās.”
„Vai esi domājis par to, kas notiks, ja tur lejā sastapsim tavu tēvu?” jautāju.
„Nē,” smaidam pagaistot, viņš saka. „Nē, neesmu gan.”
37. KARŠ
Manā priekšā plešas milzīgā angāru zāle. Liela ala mana kuģa vēderā, kas pilna ar visu krāsu cilvēkiem. Sešsimt metrus gara. Tās kreisajā pusē izvietots simtiem spļāvējCauruļu. Uz katru rindu ved milzīgu eju tīkls, pa kuru var virzīties karavīri zvaigžņCaulās. Sagrupējušies saskaņā ar piederību leģionam, tūkstošiem cilvēku jau stāv gatavībā tikt izšauti.