„Kas tad nu?” jautāju. „Jau uztraucies par mani?”
„Nedaudz,” viņa atzīstas, pienākusi tik tuvu, ka jūtu viņas smaržu. „Bet domāju par savu tēvu. Ja nu tie viņu nogalina, pirms vēl nonākam uz Marsa?”
„Tie viņu nenogalinās. Viņš tiem vajadzīgs kā ķīla. Vai arī, ja viņi zaudēs, tad apžēlos viņu un cerēs, ka to pašu darīsim ar visiem Bellonas ģimenes locekļiem. Tik svarīgus vīrus kā viņš neviens nenogalina.”
Sniedzos pēc Mustangas rokas, lai viņu mierinātu, bet viņa to atrauj un aizgriežas. „Mums jāiekaro planēta.”
Noskatos, kā viņa aiziet, izkliegdama pavēles saviem vīriem.
38. DZELZS LIETUS
Viss, ko redzu, ir metāls. Esmu viens no tūkstoša, kas ielādēti spļāvējCauruļu šūnās. Aiz metāla caurules sienām plosās kauja. Es neko nejūtu. Ne Pakša drebēšanu. Ne raķešu šāviņus, kas traucas caur visumu, lai nestu nāvi klusumā. Tikai to, kā pukst mana sirds. Mikijs man stāstīja, ka tā ir spēcīgākā sarkanā sirds, kādu viņš redzējis, par to jāpateicas zemesčūskas indei, kas plūda pa manām vēnām, kad biju mazs. Tagad sirds auļo krūtis un liek drebēt manām rokām. Manī bango bailes. Bailes no tik daudzām lietām. Bailes pievilt savus draugus, zaudēt viņus. Bailes atklāt viņiem patiesību par to, kas esmu. Bailes nespēt izpildīt man uzticēto uzdevumu. Šaubu izraisītas bailes — šaubu par saviem spēkiem, saviem sacelšanās plāniem. Bailes no nāves. Bailes pazust visuma tumsā ārpus kuģa sienām. Bailes pievilt Ēo, savu tautu, sevi. Tomēr galvenokārt bailes no karsta metāla.
Rācijā atskan balsis. Tās ir nebūtiskas. Plāns jau ir izkustējies, un nu neesmu nekas vairāk kā skrūvīte tā mehānismā. Kauja ir pārāk liela, lai es varētu piedalīties tajā visā. Gribēju vadīt Pakšu no tā komandtiltiņa, lai redzētu, kā manas flotes priekšā krīt ienaidnieka kuģi. Tomēr zvaigžņu kaujās Orions un Roks ir par mani pārāki.
Gribēju būt dēlesKuģl, kas pa caururbtiem korpusiem ielaiž pretinieku milžos iekarotāju komandas; gribēju triecienā ieņemt komandtiltus, aizsargāt paša kuģi no iebrucējiem, pārlēkt no iznīcinātāja uz drednautu, padarīt tos visus savus. Tomēr imperatoru Bellonu nesagūstīšu es. To izdarīs titāni. Galu galā manu ceļu nosaka mani ienaidnieki. Es medīju galveno laupījumu.
Laupījumu, kas bijis mans mērķis, kopš devos prom no Lunas.
Pie krūtīm vēsi spiežas mans īstais Pegaza kulons. Tajā apslēpti Ēo mati. Koncentrējies uz to. To, kā viņas mati viļņojās. Kustējās dziļo raktuvju vējos. Koncentrējies uz to. Par viņu domājot, mani pārņem vainas apziņa. Man patīk šī dzīve. Lai kā vilcinājos spēlēt zeltu, lai cik sērīgas bija manas atrunas, daļa manis ir tāda pati kā viņi. Varbūt esmu piedzimis, lai būtu divās krāsās.
Pajāt to! Cilvēks nav dzimis, lai būtu kādā krāsā. To noteikuši mūsu vadoņi. Un viņi kļūdās.
„Audentes fortuna juvat, dārgumiņi'!” privātā sakaru kanālā uzsauc Sevro. Man pasprūk smiekli par latīņu valodu.
„Vēl vairāk „Fortūna smaida drosmīgajiem” muļķību? Kāpēc vienkārši neteikt carpe dierrii"
Jo ir tāda tradīcija teikt.
„Vai jūs, puiši, vienmēr pirms kaujas tā flirtējat? Tas ir tik piemīlīgi!" piebilst Viktra.
„Tev būtu vajadzējis redzēt viņus Institūtā, mila no pirmā kauciena" iesmejas Mustanga.
„Es redzēju ierakstus! Cik burvīgs pāris!'
Dzirdu Mustangas balsī smaidu. „Viņipat nēsāja saskaņotu apģērbu. Vai viņi nebija stilīgi, Rok? Un smirdīgi!'
„Es pilnīgi noteikti to neievēroju"
„Kāpēc ne?”
„Sevro biedēja mani līdz nāvei. Es neskatījos uz to, kas viņam mugurā," izvilinādams pārējiem smaidus, atbild Roks. „Es domāju, ka viņu sakodusi kāda vāvere un viņš kaut kādā veidā dabūjis trakumsērgu.”
„Rok?" mīlīgi ierunājas Sevro.
„Sevro."
„Sveiks!"
„Sveiks?”
„Nākamreiz, kad satikšu, es tev iekodīšu
„Man jāiet." Roka klusie smiekli pagaist. „Mēs uzbrūkam galvenajam ienaidnieka elementam.”
„Ko tu darīsi? Nogarlaikosi viņus līdz nāvei ar nelielu dzejas lasījumu?” atkal Sevro.
„Tu esi ķēms,” rotaļīgi paziņo Roks. „Laifūrijas vada jūsu zobenus un moiras rāda ceļu mājup! Līdz tam brīdim mana mīlestība ir ar jums visiem."
Mīlestības atzīšana zeltus iztrūcina. Roka līnija noklikšķ un atslēdzas, un mēs dzirdam, kā viņš galvenajā frekvencē dod pavēles uzbrukt ienaidnieka iznicinātājam.
„Kas par elfu,” nomurmina Sevro, bet trīsas viņa balsī ievērotu pat bērns. Viņam bail.
„Hic sunt leones" saku saviem draugiem. „Esiet drosmīgi. Esiet drosmīgi, un tiksimies otrā galā!”
„Hic sunt leones!" viņi atbalso ne Augusta dēļ, bet gan tāpēc, ka visi vēlamies, kaut būtu drosmīgi kā lauvas.
Viens pēc otra atvadāmies. Pirms pagūstu pārdomāt, pieslēdzos Mustangas privātajai frekvencei. Līdz viņa atbild, paiet divdesmit sekundes. „Kas ir?" viņas balsī manāma vilcināšanās.
„Paliec dzīva,” saku.
Klusums. Emocijas? Aizkaitinājums?
jjlu ari.
Viņa atslēdz kanālu. Drīz vien sāk dūkt un klikšķēt sistēma, kas ielādē mani caurules izšaušanas mehānismā.
Visu šo laiku esmu izturējies tā, it kā zinātu, kas mani sagaida. It kā zinātu, kas ir Dzelzs lietus. Tomēr tas vīd manā priekšā kā drūms, zobus atiezis nezvērs. Noslēpums, lai gan tā seju esmu redzējis. Esmu redzējis virtuālās realitātes pieredzes un HK klipus. Es pazīstu to, tāpat kā bērns zina, kas ir lidojums, jo ir redzējis gaisā putnu.
„Sasniegtas izvietojuma koordinātas" Roka balss atskan katra flotes zelta ausīs. „Lai krīt lietus
Mani piepilda cauruļu magnētiskā lādiņa īdēšana. Ieslīdu kamerā — sagatavojos, lūkojos lejup, lai izšaujoties nepārlauztu sprandu.
Tad mehānisms izšauj un, rīklē saskrienot žultij, mani sagrābj ātrums un kauja. Caur magnētisko straumi izraujos no kuģa caurules visapkārt viesuļojošā haosā.
Izplatījumā valda uguns un zibens. Metāla milzeņi spļauj viens uz otru raķetes, klusumā caursitot viens otru ar visiem cilvēka radītajiem ieročiem. Šis klusums ir tik rēgains un savāds. Ap kuģiem eksplodē milzīgi zenītartilērijas plīvuri, kas apslēpj tos niknos mākoņos, kuri gandrīz atgādina vēja nestas kokvilnas pūkas. Čurādami šāviņu straumes, viens pret otru dūc ločšpārnu un lapseņu bari. Cīnīdamies milzīgos, blīvos mākoņos, tie koda un šķēlē metāla vairogus. Tad mazās vienībās izlavās no galvenās sadursmes un klusi ievirpuļo dēlesKuģu — karavīru transporta — pulciņos, ko nelīdzenos viļņos izplatījumā palaiž iznīcinātāji un transportkuģi. Tā ir iekarotāju vienību spēle. Dēles skrien pāri, zem un cauri zenītartilērijai un meklē kādu korpusu, kam pieķerties, lai varētu ielaist savu nāvējošo kravu nozīmīgu kuģu vēderos kā mušas, kas sadēj kāpurus svaigās brūcēs. Tos visus vada zilie, kas auguši, lai veiktu tikai šo vienu uzdevumu. Bcllonas dēlesKuģi skrien garām Augusta spēku raidītajiem, to viļņi pārklājas un sašķīst viens pret otru.
Un tas viss klusumā.
Raķetes šaujas dēļu virzienā un eksplodēdamas saplosa korpusus. Kad kuģi tiek caurdurti, no liesmām nav glābiņa; skābeklis liesmodams izplūst kā asinis no Vecajā Zemē harpūnu savainotiem vaļiem. Elektromagnētisko lielgabalu lādiņi sašvīkā visumu, uzreiz retinādami rindas un triekdamies cauri vairākiem dēlesKuģiem un nelieliem kaujas kuģiem. No dēlesKuģiem milzeņos skrien vīrieši un sievietes, kas, lai kurā pusē cīnītos, centīsies ievainot un iekarot, nevis iznīcināt. Zili sudrabotās ienaidnieka flotes centrā milzīgais Karabērns šķaida sardzes kuģus un dedzesKuģus kā aitu barā ieskrējis ciklops — tā vāle tiek vēcināta lēni un nepielūdzami.