Aizturu elpu, kad, divu citu piesegts, pie Karabērna pieslīd Viktras iznīcinātājs. Viņa pļaujošā lidojumā tiek apšaudīta ar elektromagnētiskajiem lielgabaliem, un karakuģi nežēlo raķešu šāviņu kārtas, lai viņu apturētu. Bellonas noteikti uzskata, ka viņa atrodas pārāk tuvu, lai tiktu sagrābta, jo pret kuģa atklāto vēderu tiek raidīta vēl viena kārta. Tomēr, par spīti bojājumiem, ko Viktras iznīcinātājs cietis, no tā tiek izmisīgi izšauti četrdesmit dēlesKuģi. Gandrīz desmit reizes vairāk, nekā viņa parasti vestu. Mēs to iztukšojām, lai tajā satilptu pārējie karavīru transportkuģi. Tā ir Telemanu armija.
Viktras kuģis atraujas no Karabērna un bezbailīgi ienirst Bellonas rindās, kur viņu ērgļus atbalsta viņas mātes flotile, kas rotāta ar asiņojošo sauli. Viktra sagādā ienaidniekam vēl vienu pārsteigumu.
Viņas māte nodod Bellonas un pāriet mūsu pusē, kā Viktra bija solījusi man un Šakālim. Viņas mātes kuģi izlaiž vairāk nekā divsimt dēļu pašā Bellonas flotes centrā. Sākas haoss.
Mani titāni nosēžas uz ienaidnieka flagmaņa korpusa, un drīz vien Karabērnu apsēdušas dēles. Lai jums veicas, titāni!
Bellonām draudzīgie dēlesKuģi maina virzienu un dodas uz Karabērnu, lai palīdzētu kaujā, kas piepildīs tā gaiteņus ar asinīm un dūmiem. Garām šaujas ločSpārni, kas šauj uz pielipušajām dēlēm un mēģina tās noraut, pirms to vīri sagāzušies Karabērna vēderā. Tā ir eleganta rīcības un reakcijas, un reakcijas, un reakcijas deja.
Turpinu ceļu savā trajektorijā, jo neesmu spējīgs to mainīt. Gan kreisajā, gan labajā pusē bruņotās zvaigžņCaulās šaujas tūkstošiem zeltu un obsidiānu, pelēkie traucas šūnu kapsulās pa divpadsmit kareivjiem katrā. Cilvēku un metāla lietus. Mūsu straumē lido arī lieli stārķi, kuros tiek vests vēl vairāk obsidiānu un pelēko. Kolīdz piezemēsimies un nodrošināsim placdarmu, daudzskaitlīgais leģions no drednautiem un kravas nesējiem pārsēdīsies piezemēšanās kuģos un sekos mums pa pēdām.
Par spīti tam, ko Bellonas un viņu sabiedrotie domā, viņi nevar apturēt mūsu nosēšanos uz Marsa, orbīta ap planētu ir pārāk liela. Tieši tādēļ ir tik svarīgi noturēt pilsētas. Tās ir kā salas, kā cietokšņi. Vienīgais iespējamais veids, kā tās sagrābt, ir nosēsties uz Marsa un ielavīties pa divsimt metrus augsto spraugu starp diskveidīgajiem vairogiem un zemi. Šim mērķim nepieciešams, lai uz zemes būtu vīri. Miljoniem vīru labi organizētā uzbrukumā.
Mēs izveidosim simts placdarmus, un tad mums kauja sāksies pa īstam. Raķetes haotiski joņo uz mūsu zvaigžņCaulām. Sabiedroto lielie kuģi izšauj aiz mums zenltartilērijas aizsegus, bet lapsenes piesedz no sāniem. Uzbrūkot pļaujošā lidojumā, mūsu rindās pamanās iebrukt ienaidnieka lapsenes. Lietū ap mani mirst dučiem cilvēku, viņu bruņas atlobās kā degošs papīrs. Es neieredzu šo stāvokli. Gribas kliegt. Daži tā arī dara, un esam spiesti atslēgt viņu saziņas kanālus.
Es neko nevaru iesākt. Varu lūgties, kaut nenomirtu. Tomēr ko gan pielūgt? Zeltiem nav dieva. Mums, sarkanajiem, ir Vecais vīrs ielejā. Tomēr šajā dzīvē viņš mums nepalīdz. Viņš tikai gaida, kad varēs sargāt un pavadīt mūs nākamajā.
Sirds auļo krūtīs. Trūkst gaisa. Tā raujas ārā no manas ādas cietuma, jūtos kā zēns. Es gribu mierinājumu, kādu radu mājās. Mātes vārīto zupu, viņas stingrās rokas pieskārienu, mīlestību, kas manī uzplauka ikreiz, kad pamanījos izvilināt no viņas kādu smaidu. Jebko, kas liktu izjust prieku par to, ka Ēo mani mīlēja. Es ilgojos pēc aukstajām un klusajām naktīm, kad bija vēl tikai alkas un izsalkums, kad slepeni skūpstījāmies un mūsu sirdis trīsēja kā divi putniņi, kas sapratuši, ka varbūt tomēr kopā vīs ligzdu. Tādai bija jābūt dzīvei. Ģimene. Pirmā mīlestība. Ne jau kritiens cauri atmosfērai, kamēr slepkavām nerūp nekas citas, kā tikai piepildīt tavu ķermeni ar karstu metālu, lai pēc tam to pašu izdarītu ar taviem draugiem.
Mans prāts klejo, lai gan ķermenis rīkojas.
Planēta aug un aug, līdz izpletusies pa manu redzesloku kā milzīgs koloss. Es nezinu, kurš ir miris, kurš dzīvs. Mans displejs ir pārāk noslogots. Ietriecamies atmosfērā, un rēkdama atgriežas skaņa. Manu drebošo stāvu ieskauj krāsu nimbi. Gan pa labi, gan pa kreisi krītošie karavīri izskatās pēc nikniem jāņtārpiņiem, kas izrauti no kāda tēlnieka fantāzijām. Apbrīnoju to kreisajā pusē. Viņam krītot, aiz muguras mirdz bronzas saule, ieskaudama viņa stāvu un iemūžinādama to šajā mirklī — kuru zinu, ka nekad neaizmirsīšu, — tā, ka viņš izskatās pēc dusmās krāšņi krītoša Miltona eņģeļa. Bruņu ārējā čaula nomet berzes bruņas, tāpat kā Lucifers būtu nometis no saviem spārniem debesu spalvas, kas liesmojoši plīvotu iepakaļ. Tad debesis pāršķeļ raķete un spēcīgas sprāgstvielas atkal kristī viņu kā mirstīgo.
Brīdī, kad esam šķērsojuši atmosfēras robežu, uz mūsu krītošo mākoni tiek atklāta uguns no aurojošiem zemes lielgabaliem. Kā iztraucēts bišu spiets ieslēdzam savus gravZābakus un sadalāmies tūkstoš dažādās eskadriļās, un katra no tām mēģina nonākt sev vien paredzētās koordinātās. Ienaidnieka ločSpārni sekojuši mums atmosfērā, tomēr šeit mūsu manevrētspēja ir lielāka, tādēļ lielos cīnītājus viegli nogāžam. Ar gaudoņiem cieši pa pēdām es vienam no tiem pielidoju no mugurpuses un sacērtu to ar savu slāti. Lidoju tālāk, kamēr lidaparāts, virpuļodams caur mākoņiem, iegāžas okeānā zem mums.
Caur mākoņiem uz mums tiek raidīti pretgaisa aizsardzības šāviņi, kas kreisajā pusē nogalina kādu zeltu — vienu no gaudoņiem, lai gan nezinu kuru, līdz neesmu ielūkojies viedpulkstenī. Harpija Darja ir mirusi. Tā vienkārši. Bez upura, lai glābtu otru. Bez nikna kauciena. Bez cildeniem žestiem. Bez emocijām. Pagalam uzticamā meitene, kas Institūtā pie jostas nēsāja skalpus un ar savām dīvainībām valdzināja Trūdkupri un Drātģīmi.
Manī ieduras panikas asmens, un nirstu cauri mākoņiem kopā ar sava leģiona atlikušo priekšpulku. Traucamies zemu virs okeāna, kur divi ūdens kuģi sāk spļaut uguni uz mums. Pa gaisu aizskrien divas Sevro šautas raķetes; tās uzsprāgst un pārvēršas dučos mikroraķešu, kas katra izšķīst vēl ducī sīkāku. Tās eksplodē kā virs uguns ceptas kukurūzas vālītes.
Karš ir haoss. Tas vienmēr tāds bijis. Tomēr tehnikas sasniegumi padara to vēl ļaunāku. Tie izmaina bailes. Institūtā es baidījos no cilvēkiem. Es baidījos no tā, ko man varētu nodarīt Tits un Šakālis. Tur tu redzi, kā nāve tuvojas, un vismaz vari pret to cīnīties. Šeit tāda greznība nav dota. Mūsdienu karš nozīmē bailes no gaisa, no ēnām, no klusuma. Nāve atnāks, un es to pat nepamanīšu.
Ietriecos sniegotā kalnā. Mans sarkani nokaitētais ietērps izkausē caurumu baltumā, no kura ceļas tvaika mākoņi. Pārējā vienība piezemējas man visapkārt, kur uz zemes rodams drošs patvērums. Rēkdami krīt metāla monstros apslēpti meteoru vīri. Būc! Būc! Būc! Un ceļas kara migla.
„Piezemējos,” es norūcu.
Sevro nokrīt uz ceļa, atver ķiveri un izvemjas sniegā. Ne viens vien viņam piebiedrojas. Neglītais Drātģīmis bēdās elso. Trūdkupris satver viņa plecu. Klauns stāv, izslējies pār draugiem, un viņus sargā, viņa sarkani nokrāsotā grebene ķiverē nolocījusies sānis. Harpijas vairs nav. Es nezināju, ka būs šādi. Man likās, ka pazīstu šausmas. Tā nebija. Pēdējā minūtē gāja bojā vairāk vīru, nekā jebkad esmu pazinis. Manī notrīs Lorna bailes no kara.
Sis ir karš. Haoss. Nejaušība. Nāve.
Noslaucījis no mutes vēmekļus, Sevro pamāj man ar galvu. Jupiters palīdz viņam piecelties. Savādi, bet draugs to atļauj. Ķiveres viedpulkstenī meklēju Mustangas signālu. Viņa ir dzīva un kopā ar manu spēku galveno daļu, tomēr esam šķirti. Esmu kopā ar duci zeltu un četrdesmit obsidiāniem, kas mācīti rīkoties ar augsto tehnoloģiju aprīkojumu.